Ej nu sazini, ko tu nezini, jeb kā Latvijas valsts organizē sociālo nevienlīdzību

Ko tur teikt, raksts kā jau raksts informācijas plūsmā. Esam pieraduši pie „kapitālisma kontrastiem”, un varbūt nebūtu arī īsti korekti publiski skaitīt Šlesera kunga ģimenes naudu. Arī sociālās darbinieces situācija man bija saprotama - seši simti latu uz daudzbērnu ģimeni, protams, nav ērta summa, (pat ja pieņemam, ka runa iet par naudas daudzumu pēc nodokļu nomaksas), taču visi mēs esam šūpoti ekomnmiskās un līdz ar to arī sociālās nestabilitātes pēdējo desmitgažu vētrās un finanšu komfortu Latvijas valstī uztveram drīzāk kā izņēmuma situāciju. Tāpēc bija arī saprotama sociālās darbinieces nevēlēšanās vērsties pēc pabalsta, kas viņai pēc likuma pienāktos saskaņā ar ienākumu nepietiekamību.

Tas, tā teikt, priekšvārds. Pats stāsts sākas 21. jūlijā, un ne tāpēc, ka šinī datumā amerikānis Nils Ārmstrongs izkāpa uz Mēness, bet gan tāpēc, ka dienu iepriekš man bija izpildījušies pilni 62 gadi un, ak, laime, kādreiz tik aizhorizonta šķitušais pensijas vecums klāt.

Es, protams, pārspīlēju. Ne jau nu mēs tik lielā sajūsmā esam par gadu vairošanos, bet tomēr ir labi sajusties, ka visu mums apkārt esošo gan virtuālo, gan fizisko telpu aizņemošā valsts vēlas palikt tev finanšu spilventiņu, jo tā nu ir, ka ap šādu vecumu gan darba spējas, gan darba iespējas var ļoti būtiski samazināties.

Un tātad VSAA Ogres nodaļā mani laipni uzņēma, kur tad es arī darīju zināmu savu nozīmīgo biogrāfijas faktu. Kundzīte ātri sameklēja sistēmā manus datus, kaut ko atnesa palīdze, un man tika paziņots, ka - tā un tā - es vēl strādājot un līdz vajadzīgajam darba stāžam trūkstot divi gadi un trīs mēneši. Vēloties izpalīdzēt manā vieglajā neizpratnē, viņa laipni izstāstīja, ka saskaņā ar to un to - viņa nosauca kaut kādus punktus un paragrāfus. Es varot saņemt pensiju tādu un tādu - tie bija nepilni sešdesmit lati, bet varot arī pagaidīt līdz pilnam darba stāžam, tad zudumi būšot tādi un tādi, un kundzīte ātri sarēķināja uz kalkulatora, runa gāja par kādu tūkstoti ar kapeikām... Būtu pretdabiski vēlēties sev sagādāt zaudējumus. Protams, piekritu.

Izejot no patīkamās iestādes, dzīve likās jauka, pašsaprotama un loģiska. Labi, kaut kā ir sanācis, ka mans darba stāžs nedaudz neiekļaujas valsts noteiktajā Prokrusta gultā, trīsdesmit gadi - tas ir normāli, apmēram tik daudz būtu jāstrādā. Padomju laikā bija jābūt divdesmit pieciem gadiem, tas man likās tā kā pārāk komfortabli, atskaitot skolu un zaļo jaunību, palika vēl diezgan daudz „virsnormas” laika, bet nu labi, kas pagājis - pagājis, un labi vien ir. Tik vien atliek kā turpināt strādāt, kas manā vecumā, ar normālu veselību ir pat vēlami.

Sāku saņemt pensiju. Jauki, pirmoreiz dzīvē sistemātisks, beznosacījumu atbalsts. Nauda nav liela, bet cilvēkam, kurš zina naudas vērtību un prot to racionāli izlietot, tas ir patīkami, vienu vārdu sakot... Viss būtu tā arī gājis... ja ne sievietes, - no viņām visi kreņķi un pārsteigumi.

 Mana kaimiņiene, tādas pat pensijas saņēmēja, iedomājieties, nez kādā sakarā aizgājusi uz aģentūru, un viņai kāds nezin kāpēc pastāstījis, ka nekāds pārrēķins, sasniedzot pilnu darba stāžu... nenotiks!

Kur tādi labvēļi, lai viņiem laba veselība, tikai rodas, un kur viņi bija, kad runa gāja par lietas būtību? Nu kas viņai to lika darīt! Mana jaukā, saulainā dzīve tā arī būtu turpinājusies vēl divus gadus. Jā, tas nav patīkami, nenovēlu nevienam. Tā pasaule, kas tev ir bijusi apkārt, izskatījusies tik skaista, tāda kā vienaldzīgi labvēlīga, jo ko gan mēs vēl varētu vēlēties, pēkšņi izrādījusies ar lielu tārpu serdē. Kaimiņienes nestā ziņa tātad nozīmēja, ka kopš šodienas un mūžīgi mūžam Latvijas valsts, sasniedzot pensijas vecumu, man garantē... vienu trešdaļu no iztikas minimuma! Nuja, ja strādāšu, tad, gadam paejot, izejot no divsimt Ls algas, pieliks divus latus mēnesī. Tā ka, aptuveni ņemot, sasniedzot simt gadu vecumu, man būs simt latu pensija.

Jāāā, nu ko te vēl teikt, var jau būt, ka kaila patiesība ir labāka kā saldi meli, bet patiesības mirklis tomēr ir skarbs.

Kā tad to man tagad saprast?

Apzinot situāciju, noskaidrojās, ka tādi bēdubrāļi kā es ir vairumā. Kā izrādās, trūkstot kaut vai pāris mēnešu darba stāžam, valsts maksā 58,5 Ls bez tiesībām pārsūdzēt. Netiek ņemts vērā ne bērnu skaits (vīrietim), ne kādreiz svēti solītie arodu skolas gadi...

Ir jau skaidrs, ka, kā teica dižais tautu tēvs Josifs, „bērni neatbild par vecākiem”. Kāda gan būtu Latvijas Republikas jauno politikāņu paaudzei daļa gar to, ko kādreiz proletariātam solījuši viņu kompartejiskie tēvi. Ir vienalga, vai tu esi nogalinājis,vai uzaudzinājis trīs bērnus, kuri tagad uztur desmitiem pensionāru ar saviem nodokļiem. Par kādu gan dzimstību Latvijas valstī var būt runa, ja pēc mūžgara darba cēliena no ienākumiem ar nomaksātiem nodokļiem es vēl strādāju, maksājot sociālo nodokli, mani bērni maksā nodokļus un, ja kas, vēl uzturēs mani no savām algām, no kurām jau ir nomaksāti visi nodokļi.

Kādās tad kabatās beigu beigās saplūst manas ģimenes radītā nodokļu upe? Ja es visu esmu darījis pareizi, uzaudzinājis trīs lieliskus bērnus, uz kuriem tagad balstās valsts, bet pats palieku bez iztikas līdzekļiem, tad izskatās, ka prezidenta kungam tiešām taisnība viņa nesenajos izteicienos - tā mēs nepavilksim ne desmit gadus.

Lai Jums visiem laba veselība. Tā gan noteikti noderēs.

Novērtē šo rakstu: