Eksperimenti ar ministriem vai eksperimenti ar valsti?

Nabaga Raivim Dzintaram droši vien jau aknās sēž nepieciešamība atkal un atkal atkārtot - tas viss ir tikai ļauno spēku riebeklības, mūsu Jaunzemes-Grendes kundze ministra postenī ir paveikusi neskaitāmus labus darbus -, nekādi nespējot nosaukt kaut pārīti no šiem labajiem veikumiem.

Tikmēr šis Dzintara kunga partijas "ieguvums" - tas pats, kas divarpus gadus iepriekš publiski klāstīja, ka īsteni labs valdošās koalīcijas sastāvs būšot "Vienotība" plus "Saskaņas centrs", - tikai kaut ko atkal un atkal sarunā un sastrādā.

Var, protams, pārmest sliktajiem medijiem un citiem ļaundariem, ka viņi nabaga ministres teikto savu nekrietno motīvu (Kremļa rokas vai kāda Ušakova orgāna vadīti, piemēram) izkropļo, interpretē un visādi citādi slikti izdarās ar visnotaļ sirdsšķīsti bilstiem vārdiem.

Taču, lai kā skatītos, ir patiesi briesmīgi, ka cilvēkam, kas uzskata sevi par kultūras ministra posteņa cienīgu, ir vajadzīgs, lai "kultūras cilvēki" paskaidrotu - citēsim precīzi, lai nebūtu jaunu vaimanu par interpretēšanu -, "kas ir Berlīnes festivāls. Salīdzinoši. Jā, ļoti liels, bet kas".

Un, lai kā censtos izglumjoties Dzintara kungs (visu cieņu, pa aizvadīto gadu lielajā politikā viņam tas sācis izdoties krietni labāk), tas ir un paliek briesmīgi, ka cilvēks Latvijas kultūras ministra amatā Krievijā teātrī kaut ko nesakarīgu jautā par Staņislavska sistēmu.

Jā, protams, šī izgāšanās nav dokumentēta (droši vien jāsaka - par laimi) audiovizuālā formā, bet visu jau izsaka Kultūras ministrijas skaidrojums - ministre, lūk, vienkārši esot jautājusi, "kā šim pasaulslavenajam režisoram izdevās izveidot savu unikālo Staņislavska sistēmu un kas bija šīs metodes pamatā".

Ar vārdu sakot, tas pats, ja es kā Latvijas zemkopības ministrs, pārstāvot savu valsti, aizbrauktu uz Šveici un pajautātu tur vietējiem siera meistariem - nu, kā gan jums, zēni, ienāca prātā savos sieros ierīkot tos caurumus un kam tas vispār bija vajadzīgs?

Bet es nevaru iedomāties, ka es līstu zemkopības ministra amatā, jo es neko nejēdzu ne par vasarājiem un ziemājiem, ne par paniņām un sūkalām, ne par vēl visādām lietām, kas, manuprāt, būtu saucamas par zemkopības ABC.

Un līdz ar to es arī nesaprotu - kāpēc cilvēkam jālien kultūras ministra amatā, ja viņam vajadzīgi "kultūras cilvēki", kas pasaka priekšā pat viselementārākās lietas šajā jomā. No sērijas: Berlīnes festivāls - "verī gud", festivāls "Baltijas pērle" - "not sou bed", festivāls "Arsenāls" - "verī ded", Kārlis Markss ir viens cilvēks, bet Slava KPSS vispār nav cilvēks.

Var, protams, gudri izrunāties, cik tas ir svarīgi valstij, kad vienas jomas profesionālis (neprasiet man, kura tā ir Jaunzemes-Grendes kundzei) ar savu profesionālo aci palūkojas uz otras jomas problēmām.

Taču - gudra izrunāšanās ir viena lieta, bet, kad Jaunzemes-Grendes kundzei savajagas jaunu kleitu, viņa tomēr, šķiet, dodas pie šuvēja un nevis skursteņslauķa vai automehāniķa (lai ko arī teiktu dažādi nelabvēļi). Un arī Dzintara kungs ne valstiskos - savus personiskos zobus labot nedodas pie kāda, kas nule nolēmis pamēģināt - nez, kas viņam ar to urbi varētu sanākt...

Ja runa būtu tikai par vienu kultūras āzi kultūras dārznieka postenī, - nieki vien būtu. Da nu jupis ar to kultūru - paēdis tak no viņas tāpat nebūsi, vai ne? Un ko tik šī nav pieredzējusi - vai tad nu vienu Jaunzemi-Grendi akurāt nepārdzīvos? Cilvēks tak cenšas - un nav viņa vaina, ka neko lāga nejēdz savā "vadītajā" jomā.

Taču lieta tā, ka ir arī Latvijas iedzīvotāju lielajām, sakrālajām vērtībām - makam, vēderam, drošībai, siltumam utt. - nozīmīgākas jomas, kas mūsu valstī tāpat tiek uzticētas šādiem te nejēgām.

Vinets Veldre - aizsardzības ministrs. Māris Vītols - izglītības ministrs. Ģirts Kristovskis - ārlietu ministrs. Atis Slakteris - gan aizsardzības, gan finanšu ministrs. Sarakstu var vēl turpināt.

Visi viņi - tāpat kā tagad Jaunzeme-Grende - šajos amatos mūsu valstī tika tāpēc, ka pašiem gribējās (citam vairāk, citam mazāk), bet viņu partijām attiecīgo portfeli vajadzēja, un apstāklis, ka to rindās nav cienīgu kandidātu, šīm it kā valstiski tik atbildīgajām partijām nešķita nekāds šķērslis. Sak, lai labāk mūsējais - gan jau ar laiku samācīsies.

Rezultātā reizē ar "eksperimentālās" kultūras ministres regulāro ķēmošanos, ko viņas pārstāvētās, politiski bezgala atbildīgās partijas vadītājs sauc par izcili labu darbu, mums ir arī, piemēram, "eksperimentāls" vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, par kura izcilāko veikumu viņa pārstāvētā tikpat atbildīgā partija visā nopietnībā sauc... nē, ne jau kādas paveiktas reformas vai lieliski pārvaldītu nozari, bet gan labākajā gadījumā neizšķirtu cīniņu ar vienas pilsētas mēru.

Varbūt citu nosaukto nejēgu "skolas nauda" ir grūtāk aprēķināma, taču par Ata Slaktera mācīšanos mēs samaksājām ar "Parex" kraha nogulēšanu un atrisināšanu - ja tā to var saukt - visstulbākajā iespējamajā veidā.

Un nekas neliecina, ka šādi eksperimenti ar valsti taisītos beigties.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: