Iesaki rakstu: 
Padomju laikos bija populāri paust sabiedrisku sašutumu par kaut ko, kas bija vadošo pamests publiskai “apēšanai”. Pastāvēja tāds folklorizējies izteiciens: “Grāmatu lasījis neesmu, bet viedoklis man ir.” Šoreiz tieši tā ir sanācis dažiem vēsturniekiem, kurus intervējis laikraksts Diena. Neviens no viņiem nav nedz viesojies Ogres muzejā, nedz komunicējis ar muzeja vēsturniekiem, bet viedoklis, balstīts uz mediju interpretācijām par tur izstādīto, ir.
Skumji, ka profesionāla skaudība pret kvalitatīvi izdarītu vēsturnieku darbu Ogrē un izpatikšana varas turētāju sarīkotajai mediju kampaņai pret mani ir liegusi šiem ekspertiem spēju raudzīties uz lietām plašāk un pēc būtības. Tā vietā tiek lietoti tādi Orvela cienīgi domu graudi kā “Izstādēm par karu ir jābūt par mieru” un “Ir jābūt zināmai laika distancei, kad ir norimušas emocijas”. Pilnīgi nepiekrītu šādai pieejai! Tādā virzienā mēs varētu domāt un runāt, ja stāsts būtu par kādu viduslaiku notikumu, nevis pašlaik reāli notiekošu karu, kuram joprojām ir potenciāls ieraut tajā arī mūsu valsti.
Viss, kas spēj celt mūsu pašapziņu un kaujas garu, ticību spējai nosargāt savu valsti, viss, kas parāda atbaidošo un noziedzīgo Krievijas režīma dabu, ir jārāda un jāstāsta visos iespējamos veidos, vietās un medijos. Mums nav laika moralizēt par otršķirīgo, turpināt apkarot savus cilvēkus, kas dara labas un pareizas lietas!
Ļoti savādi lasīt viedokļus, ko Dienas diskusijā pauž Okupācijas muzeja direktore S. Vība un Latvijas Vēstures institūta direktors U. Neiburgs, kurš savulaik arī darbojies Okupācijas muzejā. Okupācijas muzejs pavisam nesen piedzīvoja kremļa propagandas inspirētu dedzināšanas mēģinājumu. Manā izpratnē tas ir pietiekams modinātāja signāls, kas liecina, ka arī mēs esam kara ēnā.
Taču Uldim Neiburgam joprojām rodas jautājums: “Jautājums – kādi ir mūsu ieguvumi no minētās izstādes? Ukrainā ieguvumi būtu skaidri – kaujas spēju stiprināšana, iedzīvotāju morālā spēka vairošana, kontrpropaganda pret Krievijas naratīviem.” Vai tiešām nav skaidrs, ka tieši tas pats ir nepieciešams arī mums?
Solvita Vība savukārt uzskata: “Manuprāt, krievu karavīru māšu asaras, saņemot melnos maisus, var mainīt vairāk nekā manekens asiņainā formastērpā, skatoties Solovjovu.” Tikai nez kādēļ Okupācijas muzejs veidoja fotoizstādi par notikumiem Bučā un Irpiņā (vietā būtu prasīt, vai visu foto redzamo upuru radinieku atļaujas tika saņemtas, ja reiz pieejam tik principiāli).
Bet, iespējams, šiem savdabīgajiem viedokļiem ir cieša saikne ar to, ka Okupācijas muzeja biedrības valdē atrodas Sarmīte Elerte, kura vēl 1988. gadā iestājās Komunistiskajā partijā. Un, ja reiz par ētiku, tad – cik ētiski ir muzejam, kurš pretendē uz totalitāro ideoloģiju noziegumu atklāšanu sabiedrībai, savā valdē turēt totalitārā režīma valdošās partijas biedru?
Vēsturniekus aicinu apmeklēt muzejus Ogrē, gūt iedvesmu un papildināt zināšanas. Tad arī pašu darbs kļūs kvalitatīvāks un nevajadzēs profesionālas skaudības vadītiem apmelot savus aroda brāļus Ogrē.
Mums pienācis laiks saprast, ka ir jāmaina domāšana un rīcība. Mūsu ienaidnieki ir krievija un tās senāko un jaunāko laiku aģenti un kolaboranti pašu vidū. Tieši viņu mērķis ir nomelnot katru nacionālo pašapziņu veicinošu aktivitāti, tieši viņi cenšas sarīdīt patriotus. Neļausimies viņu provokācijām!
Seko mums 
Šonedēļ kustība “Bez partijām” aicina dalīties ar saviem “desmit punktiem”, kas aprakstītu to, par ko jūs politiski iestājaties. Šī nav mūsu “programma”, bet tikai mana izejas pozīcija, ar kuru es stājos pretī vai kopā ar pārējiem. Par laimi, ne viss šai pasaulē notiek pēc mana prāta, un nevienam nebūs jāpiedzīvo visu manu vēlmju piepildīšanās, bet ceru, ka šis manifests palīdzēs jums saprast, cik dažādi prāti ir vienojušies kustībā “Bez partijām” ar galveno virsmērķi — atgriezt demokrātisko varu tautai, mainot vēlēšanu kārtību.
Šī nav “Bez partijām” programma (tāda sekos vēlāk), bet mans privāts viedoklis par darbiem, kas būtu darāmi:
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
