Eksprezidentam Ulmanim ar valsts apmaksāto “LandCruiser” satiksmes noteikumi nav vērā ņemami
PIETIEK08.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Eksčekista Jura Savicka biznesa kompanjonam, bijušajam valsts prezidentam Guntim Ulmanim ceļu satiksmes noteikumi nav nekas vērā ņemams, - par to aizvadītajā nedēļā varēja pārliecināties rīdzinieki, vērojot par viņu pašu nodokļos nomaksāto naudu iegādāto un eksprezidenta lietoto Toyota LandCruiser auto, savdabīgi noparkotu pa pusei uz ietves.
Kaut gan pārdesmit metru attālumā bija iespējams auto noparkot normāli, eksprezidentam acīmredzami nebija vēlēšanās kājām mērīt šo iespaidīgo distanci, tāpēc viņš savu lendkruizeri novietoja, kā nu sirds kāro.
Formāli turklāt šī automašīna pieder Valsts prezidenta kancelejai, - tieši tā ir iegādājusies šo auto eksprezidenta Ulmaņa personiskajām vajadzībām. „Kaut kad man piešķīra. Nezinu, kāpēc tieši tādu. Es tur nejaucos. Tur sludina kaut kādu konkursu, es tur neiejaucos. Kāda ir, ar tādu braucu,” – tā par „savu” 2016. gada izlaiduma LandCruiser pērn stāstīja pats Ulmanis. Automašīna esot nodota pilnīgi viņa rīcībā, un nekad nevienam neesot ienācis prātā to „atņemt” kādām citām vajadzībām.
Automašīnu iegādei bijušo Valsts prezidentu vajadzībām ir likumīgs pamats – vismaz attiecībā uz vienas automašīnas iegādi katram eksprezidentam. Likums „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” noteic, ka persona, kura ieņēma Valsts prezidenta amatu, pēc tā atstāšanas reizē ar ikmēneša pensiju saņem no valsts arī automašīnu.
Likumā noteikts, ka eksprezidents saņem „lietošanā vienu automašīnu, kuras iegādes vai nomas vērtība nepārsniedz tādas automašīnas divkāršu iegādes vai nomas vērtību, uz kādu saskaņā ar Ministru kabineta izdotajiem normatīvajiem aktiem ir tiesības valsts pārvaldes iestādes amatpersonai (darbiniekam)”.
Taču šī likuma norma, to burtiski lasot, noteic, ka pēc amata atstāšanas eksprezidentam ir tiesības tikai uz vienu automašīnu, bet ne tiesības ik pa laikam palietotās vietā saņemt jaunu. Turklāt vēlme pēc īpaši dārgas automašīnas var neatbilst likuma noteiktajiem iegādes cenas ierobežojumiem.
Tieši šī pretruna starp likuma normām un bijušo valsts vadītāju vēlmi ik pēc dažiem gadiem tikt pie jauna, turklāt viņu vēlmēm atbilstoša transportlīdzekļa ir novedusi pie situācijas, kad valsts iestāžu vadība ir spiesta meklēt iespējas likuma „likumīgai” apiešanai un izmantot iespēju šos darījumus piesegt ar norādēm uz valsts noslēpumu vai mēģināt noslēpt vienkārši tāpat.
Pašlaik ir kopumā vairāk nekā desmit automašīnu, kas skaitās „iesaistītas personu, kas ieņēma Valsts prezidenta amatu, aizsardzības (apsardzes) pasākumos”, kā arī izmantotas citām Militārās policijas funkcijām.
Taču, kā liecina publiski pieejamā informācija, faktiski vismaz atsevišķas no šīm automašīnām ir „piestiprinātas” konkrētiem eksprezidentiem un tiek izmantotas tikai un vienīgi kā attiecīgā bijušā valsts galvas „dienesta” auto. Tieši tā ir ar Ulmanim piešķirto LandCruiser, kas gan skaitās Valsts prezidenta kancelejas īpašums.
Kura amatpersona un ar kādu pamatojumu pieņēmusi lēmumu šāda auto iegādei par prezidenta kancelejas līdzekļiem, kaut arī par eksprezidentu drošību jārūpējas Militārajai policijai, - tas tā arī nav skaidrs.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
