Elektroenerģijas cenas kāpums Latvijā – nejaušība vai divdesmit gadu laupīšanas politika?

Šis notikums liek uzdot dziļāku jautājumu, vai Latvijas enerģētikas politika pēdējo 20 gadu laikā nav bijusi kļūdaina, pat maldinoša vai negodīga attiecībā pret iedzīvotājiem un uzņēmējiem?

Trīs galvenās pazīmes, kas par to liecina.

Pirmkārt, cenu svārstības un regulatora bezspēcība. Baltijas elektroenerģijas tirgū pēdējos gados novērojamas milzīgas cenas svārstības, dažu mēnešu laikā elektroenerģijas izmaksas pat divkāršojušās. Šīs pārmaiņas ietekmē ne tikai ražotājus un tirgotājus, bet tieši galalietotāju makus.

Vēl nopietnāk, vairākos gadījumos Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) nonākusi juridiskos strīdos par tarifu aprēķina metodēm. Spriežot pēc publiskajiem dokumentiem, valsts institūcijas nav spējušas vienoties, kā būtu godīgi un pamatoti rēķināt cenas gala patērētājiem.

Ko tas nozīmē? Enerģētikas nozarē trūkst konsekventas politikas. Regulators nespēj pilnībā aizstāvēt sabiedrības intereses.

Otrkārt, Obligātā iepirkuma komponente (OIK), nevienlīdzīgs un dārgs risinājums.

OIK ieviesta kā atbalsts "zaļajai" enerģijai. Tomēr realitātē daudzu gadu garumā tā kalpojusi arī fosilā kurināmā TEC stacijām, tātad nevis videi draudzīgai enerģijai, bet tradicionālai, dažkārt pat dārgākai ražošanai.

Lai gan politiķi gadiem sola "OIK atcelt", tā joprojām eksistē rēķinos, tikai ar citu nosaukumu vai slēptu formu. Iedzīvotāji un uzņēmumi par šo atbalstu maksā jau gandrīz divas desmitgades.

Ko tas nozīmē? Politika ir necaurspīdīga, ekonomiski neefektīva un radījusi sociālu netaisnību, jo par pārmērīgu atbalstu maksā visi, arī tie, kuriem tas nesniedz tiešu labumu.

Treškārt, Latvenergo peļņa un eksports uz iedzīvotāju rēķina?

Latvenergo gadu no gada ziņo par rekordpeļņu, vienlaikus paplašinot darbību Lietuvā un Igaunijā. Kaut gan šī stratēģija var šķist loģiska no biznesa viedokļa, sabiedrībā rodas pamatots jautājums, vai valstij piederošs uzņēmums tiešām darbojas sabiedrības interesēs?

Kritika īpaši saasinājās 2023. gadā, kad sadales tarifi pēkšņi pieauga pat par 175%. Tas radīja šoku tūkstošiem mājsaimniecību, kamēr valsts uzņēmums tajā pašā laikā palielināja eksportu un guva peļņu.

Ko tas nozīmē? Valsts uzņēmums prioritizē peļņu un ārējo tirgu, nevis vietējo iedzīvotāju labklājību. Šāda rīcība ir morāli apšaubāma, pat ja legāla.

Kurš maksā cenu par kļūdām?

Cenu politika. Neprognozējamas izmaksas patērētājiem, nestabils tirgus.

OIK ieviešana, Sadzīves slogs, netaisnīgs subsīdiju sadalījums.

Latvenergo stratēģija. Sociāli neempātiska pieeja, nebalansēta peļņas orientācija.

Nav iespējams ignorēt faktu, ka pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā elektroenerģijas politika vairākos aspektos nav kalpojusi sabiedrības interesēm. Publiski pieejamie dati un politiķu lēmumi norāda uz neefektīvu regulējumu, necaurspīdīgu subsīdiju sistēmu, peļņas prioritizēšanu pār sabiedrības vajadzībām.

Ja šie jautājumi netiks risināti, mēs turpināsim maksāt ne tikai finansiāli, bet arī ar uzticības zaudēšanu valstij un tās institūcijām, kas manuprāt jau ir noticis.

Ja vēl pieskaita apšaubāmas aktivitātes no Ekonomikas ministrija puses, tajā skaitā Latvenergo padomē ieceļot izbijušu/s dzelzceļa nozares speciālistus, prasās pēc retoriska jautājuma, kad tiks izsludināts iepirkums par amatpersonu, kura izslēgs gaismu Latvijas Republikas mājā.

Vēl jau ir arī šāds bēdīgs stāsts.

2025.gadā Latvijas valsts parāds sasniegs ap 19,5 miljardiem eiro, tas ir ap 47% no IKP. Kāds teiks, tas ir zem Māstrihtas kritērijiem (60%), bet kontekstā tas neko labu nesola arī Latvenergo kontekstā. 2022. gadā parāds bija 42%. Ja ņem vērā, cik šaura un vāji attīstīta ir mūsu reālā ekonomika (ārpus dažām nozarēm kā farmācija vai pāris IT uzņēmumu), tad šis parāds mums ir bīstams. Valsts arvien vairāk aizņemas, lai segtu nevis attīstības projektus, bet ikdienas tēriņus un valdības senos iecerētos un jau jaunos „lielprojektus”. Tāpēc var prognozēt, ka līdz 2026. gada vēlēšanām valdībā esošie politiķi un ekonomisti nevis cels izaugsmi, bet tieši pretēji, to palēninās, iespējams, līdz 3 – 4 %. Tas būs skarbi, lai segtu deficītu un novērstu parāda turpmāku kāpumu.

Ko darīt?

Godīgi, pašreiz vēl nezinu!

Novērtē šo rakstu: