Elektroenerģijas tarifi kā ekonomikas sabotāžas instruments
Raimonds Nipers18.01.2024.
Komentāri (112)
Iesaki rakstu: 
Elektroenerģijas izmaksas atjaunotajā Latvijā vēsturiski ir bijusi problēma – varbūt ne tik daudz tirgus cenas kontekstā, bet vairāk saistībā ar valdības politiku, dažādām finanšu afērām.
AS “Latvenergo” ir lielākais valsts kapitāla uzņēmums, kurā apgrozās lieli naudas līdzekļi, koncerna apgrozījums 2023.gada deviņos mēnešos bija 1,537 miljardi eiro, savukārt peļņa pieauga 2,7 reizes un bija 283,4 miljoni eiro.
Jau tālajā 1997. gadā no AS “Latvenergo” tika nozagti 3 miljoni latu, tika izveidota Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija un Saeimas deputāts A.Panteļējevs pat apsolīja apēst savu platmali, ja nauda netiks atrasta. Pēc 15 gadiem krimināllietu par šo noziegumu izbeidza, jo izmeklēšanas laikā netika noskaidrotas konkrētas personas, kas reāli ieguva šos naudas līdzekļu. Laika gaitā sekoja arī citas krimināllietas saistībā ar Latvenergo koncernu.
Tad sekoja lielā valdošo partija afēra, ieviešot maksājumu par elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti. Toreizējā ekonomikas ministra K. Kariņa minētais arguments, ka tā bija ES direktīva par atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanu, ir, maigi izsakoties, nepatiesība un demagoģija, jo Latvija jau tad ar savām Daugavas HES kaskādēm ap piecām reizēm pārsniedza ES rekomendējamās prasības un ir viena no zaļākajām valstīm Eiropā.
OIK tika ieviests nebūt ne "zaļās" elektroenerģijas atbalstam”: apsviedīgi puikas valdības aprindās ieguva idejas, kā var veikli nopelnīt miljonus, iespraužot elektrības vadu no vienas rozetes otrā, kā rezultātā sanāca itin laba peļņa. Šāda afēra tika veidota mūsu koruptīvajā ierēdņu vidē un atbalstīta no tā laika „Vienotības” valdības puses. Tas radīja būtiskus zaudējumus nozarei un Latvijas ekonomikai kopumā, kā arī palielināja atpalicību no mūsu Baltijas kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas.
Valsts iedzīvotāji katru gadu OIK maksājumos pārmaksāja kopumā vairāk nekā 200 miljonus eiro, bet 2015. gadā kopumā obligātā iepirkuma ietvaros ražotājiem tika izmaksāti 314 miljoni eiro.
2017. gadā Eiropas Komisija brīdināja, ka, toreizējo maksājumu kārtību negrozot, līdz 2037. gadam OIK rēķins Latvijas iedzīvotājiem varēja būt graujošs – 3,96 miljardi eiro.
Tomēr 2022. gadā Saeimas pirmsvēlēšanu laikā valdība sabiedrības neapmierinātības dēļ bija spiesta daļēji likvidēt obligātās iepirkuma komponentes samaksu.
Pašreiz valstī ir izveidota elektrības patēriņa tarifu politika, kas ir vērsta uz elektroenerģijas patēriņa samazināšanu, bet tas savukārt veicina ekonomikas stagnāciju.
Bet Latvenergo koncerns darbojas, ražo vienu no lētākajām elektroenerģijām Eiropā, Daugavas HESos elektrības ražošanas pašizmaksas cena ļoti zema, vidēji ir 0.01 €/kWh (tā ir neoficiāla informācija, jo elektrības cena ir noteikta kā komercnoslēpums).
Varam tikai minēt iemeslus, kāpēc dabasgāze elektrības ražošanai Latvijā tiek iepirkta ne par iespējamo lētāko cenu, bet arī ar šo cenu Rīgas TEC elektroenerģijas ražošanas pašizmaksa ir diezgan zema, jo tā vēl nodrošina ar centralizēto siltumenerģiju pusi Rīgas pilsētas.
Rīgas TEC elektroenerģijas ražošanas jauda pagājušogad sasniedza 920 GWh, kas ir pāri par 40% no visa Baltijā saražotā elektroenerģijas apjoma.
Valstī ir pieejama faktiski bezmaksas elektrība no Daugavas HESiem, kuri nodrošina patēriņu ap 44% gada griezumā, bet palu laikā nodrošina 100% visu valsts patēriņu. Ir laika posmi, kad elektroenerģiju Latvenergo koncerns saražo dubulti vairāk, nekā ir valsts patēriņš. Gada griezumā valsts ir nodrošināta uz 85% ar lētu elektroenerģiju, kas tiek saražota no hidroģenerācijas un termoģenerācijas.
Nesaprotamu iemeslu dēļ AS ”Sadales tīkls” tarifs ir lielākais Baltijā un ir trešais lielākais ES. Ar datu manipulāciju AS” Sadales tīkls” saimnieciskā darbība tiek uzrādīta ar finansiālajiem zaudējumiem, jo elektroenerģijas zudums tīklos tiek aprēķināts par biržas "Nord Pool" spot cenām. Bet ir neliela nianse, Latvijas likumdošana neparedz uzņēmumiem norakstīt zaudējumus pārdošanas cenās, zaudējumi ir jāuzrāda par saražoto vai iegādāto produktu pašizmaksu.
Tāpēc AS "Sadales tīkls" tarifs pagājušajā gadā tika palielināts nevis tādēļ, ka uzņēmumam veidojas finansiālie zaudējumi no elektroenerģijas pārvades, bet valdības politiskā lēmuma dēļ, kura mērķis ir, lai elektroenerģijas gala cena iedzīvotājiem būtu nemainīgi augsta.
Valdība pēdējos gados AS “Latvenergo” ir izmantojusi kā valsts noteikto papildu NODOKLI iedzīvotājiem. Tā ir atradusi veidu, ar ko var būtiski palielināt budžeta ienākumus, mākslīgi palielinot elektroenerģijas cenu ar administratīvi regulējamiem noteikumiem. Realizējot elektroenerģiju par „Nord Pool” biržas cenām, palielinās valsts budžeta ieņēmumi no „Latvenergo” koncerna peļņas dividenžu veidā. Pēdējo piecu gadu laikā valsts budžetā iemaksātā summa sasniedz 585 miljonus eiro.
Šī gada 5 janvārī, kad elektrības cenas „Nord Pool” biržā bija neredzēti augstos līmeņos, atsevišķās stundās pārsniedzot pat 1 eiro par KWh, AS “Latvenergo” saražoja elektroenerģiju - hidroģenerācijā 597 MW un termoģenerācijā 556 MW, kas ir par 40% vairāk, nekā bija kopējais patēriņš - 828MW: pēc fakta iedzīvotājiem tika realizēta elektrība apmēram ar 9000% lielu uzcenojumu.
No mākslīgi palielinātām energoresursu cenām palielinās arī nodokļu ieņēmumi valsts budžetā, un tie 2023. gadā ir pieauguši par 1,3 miljardiem eiro, jo lielāka elektrības cena veicina inflāciju, rezultātā palielinās preču un pakalpojumu cenas.
Valdība varētu valsts pašpatēriņam noteikt ekonomiski aprēķinātu elektrības cenu kopā ar AS “Sadales tīkls” pārvades tarifu, apmēram 0,10 €/kWh. Un saražoto elektrības pārpalikumu realizēt „Nord Pool” biržā.
2024.gada 14. janvārī saražotās elektroenerģijas pārpalikums bija gandrīz 50%, kas bija 499 MW, tika saražots 1484 MW un patēriņš sastādīja 985 MW.
Ja Latvijā elektroenerģijai tiktu noteikta ekonomiski pamatota cena piemēram 0,10 €/kWh vai pat zemāka, tad samazināsies preču un pakalpojumu cenas, samazināsies apkures rēķini, samazināsies komunālie maksājumi, palielināsies uzņēmumu ražotās produkcijas konkurētspēja. Iedzīvotājiem palielināsies ienākumi, tie kļūs pārticīgāki, nebūs atkarīgi no pabalstiem.
Bet „Vienotības” valdība nekad nepiekritīs šādai filozofijai, jo ar mākslīgi palielinātām cenām viņi nodrošina sevi, ierēdņus ar treknām algām un savukārt ļauj daļu sabiedrības turēt nabadzībā, uzturēt to lojalitāti sev no pasniegtiem pabalstiem.
Energoresursu tarifi esošajai valdībai ir efektīvs ekonomisks sabotāžas instruments, ar kuru tā uztur valstī stagnāciju un veicina nabadzību.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
