Elektroniskā pasta sarakste atklāj cenu manipulāciju „Ventspils naftas” pārdošanā, "diriģents" atkal Meroni
PIETIEK20.05.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kļūst aizvien skaidrāks, ka, pirms trim gadiem par gandrīz 80 miljoniem eiro pārdodot AS Ventspils nafta akciju paketi, eksperti ir tikuši pieaicināti tikai un vienīgi tāpēc, lai piekristu būtiski pazeminātajai paketes cenai, par kuru jau iepriekš ar pircēju bija vienojies Aivara Lemberga arestētās mantas oficiālais uzglabātājs, Šveices advokāts Rūdolfs Meroni.
Pietiek šodien publicē vairākas elektroniskā pasta vēstules, kuras rāda, kā patiesībā ir tikusi organizēta jau vairākkārt aprakstītā Ventspils naftas akciju pārdošana par būtiski pazeminātu cenu.
„Cena, par kuru vienojās Latvijas Naftas tranzīts un Euromin, saskan ar pieaicināto ekspertu atzīto augšējo vērtību amplitūdu,” – tā medijos pēc darījuma 2015. gada rudenī apgalvoja pats R. Meroni.
A. Lemberga arestētās mantas glabātājs atsaucās uz to, ka „mēs esam ieguvuši profesionālu akciju patiesās tirgus vērtības novērtējumu no starptautisku ekspertu uzņēmuma” un ka šis darījums „ir pilnībā attaisnojams”.
Taču nu elektroniskā pasta sarakste rāda, ka it kā neatkarīgais un profesionālais Moore Stephens vērtējums, uz kura pamata Ventspils naftas akcijas Vitol grupas uzņēmumam Euromin tika pārdotas par tikai 1,77 eiro gabalā, patiesībā ir R. Meroni organizētas manipulācijas rezultāts.
Kā izriet no šīs sarakstes, R. Meroni jau iepriekš ir vienojies akciju paketes cenu ar pircēju, bet tikai pēc tam tai ir pielāgots „profesionālo ekspertu” vērtējums.
Faktiski tas nav bijis neatkarīgs, bet gan speciāli izveidots tā, lai R. Meroni ar šo vērtējumu varētu pamatot mākslīgi noteikto pazemināto cenu, kuras dēļ šī arestētā A. Lemberga manta tika pārdota ārkārtīgi lēti, līdz ar to potenciāli (ja tiesa noteiks mantas konfiskāciju) nodarot apjomīgus zaudējumus arī Latvijas valstij.
Kā zināms, 2015. gada 17. septembrī tika paziņots par Latvijas apstākļiem milzīgu darījumu – uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited par 79,98 miljoniem eiro iegādājās 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju.
Tas nozīmēja, ka jau pirms tam Ventspils naftu faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā līdz ar to bija nonākuši 93,24% uzņēmuma akciju. No visas savas akciju paketes bija šķīrusies AS Latvijas Naftas tranzīts. Laikā pirms darījuma uzņēmumu faktiski kontrolēja A. Lemberga ģimenes arestēto mantu pārvaldošais R. Meroni un ar viņu saistītas personas.
Viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro. Taču pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija 3,12 eiro – tātad būtiski augstāka nekā 1,77 eiro. Vēl augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).
Rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad par 157% dārgāk nekā darījumā ar Latvijas Naftas tranzītu nopirktās akcijas. Ja par šādu cenu R. Meroni būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni - tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.
Jau iepriekš klajā ir nākuši vairāki dokumenti, kas atklāj, kāds „sagatavošanās darbs” ir ticis veikts pirms šī darījuma. Turklāt pārrunas, lai gūtu atļauju darījumam, veiktas nevis ar Rīgas apgabaltiesu, kuras pārziņā līdz ar A. Lemberga lietas nodošanu tiesai nonāca arī viņa arestētās mantas pārvaldīšanas uzraudzība, bet gan ar LR Ģenerālprokuratūru, kuru tolaik jau vadīja Ēriks Kalnmeiers.
No citas vēstules kopijas izriet, ka ne tikai prokurors Juris Juriss, bet arī pats ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers piedalījušies darījuma sagatavošanas un tiesas apiešanas apspriešanā. Vēstulē bija norādes arī uz Satversmes aizsardzības biroja iesaistīšanos šī darījuma gatavošanā.
Dokumenti rādīja, ka tieši prokurors J. Juriss bijis tas, kurš devis galīgo ierosinājumu apiet tiesu: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzītaiesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”
Ne šīs sarakstes un darījuma laikā, ne arī tagad LR Ģenerālprokuratūra nekādus komentārus par tās pārstāvju iesaisti šajās norisēs nesniedz. Savukārt J. Juriss skaidro, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.
Prokurors skaidro, ka „darba jautājumos pie manis ir vērsušies vairāki advokāti”, taču viņš nevarot kontrolēt, „kādu atskaiti vai informāciju viņi nodod tālāk saviem partneriem vai klientiem, tostarp nepatiesu - šajā gadījumā” un „ko kāds (-a) advokāts (-e) ir apgalvojis (-usi) kādam citam advokātam (-ei), un uz kāda pamata vispār kaut ko tādu var apgalvot - man nav zināms”.
Seko mums 
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
Kristīgā draudze “Ģetzemane” kļuvusi par upuri bezprecedenta administratīvajam spiedienam no Rīgas pašvaldības puses. Saskaņā ar Rīgas pilsētas tiesas 2026. gada 16. janvāra spriedumu pilsētas vara, kas atrodas partijas “Progresīvie” ideoloģiskajā ietekmē, faktiski konfiscē baznīcas ēku Skanstes ielā 31 un izliek ticīgos uz ielas bez jebkādas kompensācijas.
"Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" pirmās kārtas jeb pamattrases pabeigšanai pietrūkst trīs līdz četri miljardi eiro". Par 2030. gadu gan māc šaubas, pat ja naudu piešķir šodien.
Lai gan kopumā dzīve Latvijā ir forša, atsevišķos gadījumos nākas vien pabrīnīties, cik nesavākti, neorganizēti un bezsakarīgi ir mūsu varneši, tautas viesmīļi. Ja viņi būtu par naga melnuma tiesu apveltīti ar veselā saprāta paliekām – uh, kā mēs te vadītu laiku, prieku un labklājību! Bet – tā diemžēl nav.
