Elitei mēs esam tikai resurss un statistika: brīvība nedrīkst būt citu ciešanu cena

Piedodiet man, bet sākšu uzreiz ar retoriskiem jautājumiem, jo zinu, ka neviens uz tiem man atbildes nesniegs, bet vismaz varbūt liks kādam padomāt. Kādēļ pasaule, kas spēj radīt tehnoloģijas, kuras palīdz sasniegt Visuma plašumus, joprojām nespēj pabarot izsalkušos? Kādēļ miljardi plūst karu mašinērijās, kamēr bērni Āfrikā mirst no bada, bet Ukrainas ciematu drupās raud mātes? Kādēļ solījumi par taisnīgumu un brīvību — vai tas būtu Budapeštas memorands vai kāda kārtējā ANO rezolūcija — izrādās tukši papīri, kas neaptur raķešu un artilērijas apšaudes? Šis nav stāsts par statistiku vai risinājumiem, ko piedāvā birokrāti uzvalkos, kas, šķiet, jau sen kļuvuši par ļaunuma simbolu. Šis ir mans stāsts par “ļaunuma sakni” — to dziļo, gandrīz netveramo netaisnību, kas caurvij mūsu pasauli un liek mums justies bezspēcīgiem, dusmīgiem, bet reizēm arī drosmīgiem cīnīties pret to. Jo, kā teicis kāds gudrs prāts, “mana brīvība beidzas tur, kur sākas cita cilvēka brīvība”, bet kas notiek, kad šī robeža tiek pārkāpta atkal un atkal?

Un tepat Latvijā, vai mūsu pašu elite, kas solās stiprināt drošību un taisnīgumu, patiesi kalpo tautai? Vai Aizsardzības ministrija Andra Sprūda vadībā un Ārlietu ministrija Baibas Bražes pārraudzībā ir brīva no šaubām par korupciju un Kremļa ietekmi, kas kā padomju mantojuma rēgs joprojām vijās ap mūsu politiku? Kamēr Sprūds runā par aizsardzības industrijas attīstību un Braže par sankcijām pret Krieviju, sabiedrībā klīst šaubas par to, vai viņu solījumi nav tikai kārtējais tukšais papīrs, kas maskē varas alkas vai elites savtīgumu. Vai mūsu brīvība tiek cienīta, ja elite, kas sola mūs aizstāvēt, pati reizēm izskatās kā daļa no tās pašas sistēmas, kas apspiež taisnīgumu?

Es atceros bērnību — televizora ekrānā katru vakaru ziņās rādīja izdēdējušus Āfrikas bērnus, kuru acis lūdzās pēc cerības, bet ķermeņi jau bija padevušies un ļāvušies bada nāves aicinājumam. Toreiz, būdams bērns, es domāju, ka pieaugušie to atrisinās. Ka pasaule, kas spēj sūtīt raķetes kosmosā, noteikti spēs pabarot šos bērnus. Tagad, kad puse dzīves nodzīvota, tie paši attēli joprojām vajā ziņu lentes — Sudāna, Dienvidsudāna, Somālija. 2024. gadā 163 miljoni afrikāņu joprojām cīnās ar akūtu badu, un Zamzamas nometnē Sudānā bads ir oficiāli izsludināts kā katastrofa, tur joprojām katru dienu 12 bērni nomirst no bada. Kopš 1970. gadiem, kad Sāhelā valdīja mežonīgs sausums un līdz ar to Etiopijā siroja bada nāve, mēs esam iztērējuši simtiem miljardu dolāru — aptuveni 400 līdz 500 miljardus kopš 2000. gada, lai cīnītos pret badu Āfrikā, bet tā arī nevienam nepieleca, ka ar badu nav jācīnās, var jau vienkārši paēst, vai ne? Ar šo naudu varētu pabarot katru izsalkušo dvēseli gadiem ilgi, nodrošinot rīsus, pupas un cerību par labākiem laikiem. Bet kur pazuda un joprojām pazūd šī nauda? Tā pazūd korupcijas purvos, karu izraisītāju kabatās un birokrātiskās sistēmās, kas sola visu, bet dod maz vai pilnīgi neko. Vai tā ir nespēja? Nē! Tā ir vienkārša nevēlēšanās kombinācijā ar ierēdņu slinkumu un vēlmi kaut ko jau atkal iebāzt savā kabatā. Jo bads tāpat kā jebkurš karš, kā izrādās, ir izdevīgs. Tas uztur varas struktūras, kas kontrolē resursus, un globālās korporācijas, kas pelna no nestabilitātes.

Un vai Latvijā mēs esam tik tālu no šīs netaisnības? Kad runājam par korupciju, kas nozog resursus no vājākajiem, vai, piemēram, Aizsardzības ministrijā Andra Sprūda vadībā un Ārlietu ministrijā Baibas Bražes uzraudzībā viss ir tik caurspīdīgs, kā viņi apgalvo? Sabiedrībā jau sen klīst baumas un aizdomas par elites shēmām, kas atgādina to pašu korupcijas purvu, kas aprij naudu Āfrikā. Padomju mantojums, kas joprojām mājo mūsu elites domāšanā, liek daudziem aizdomāties, vai nauda, kas paredzēta Latvijas drošībai un starptautiskajai sadarbībai, tiešām nonāk tur, kur solīts, vai tomēr pazūd “savējo” kabatās? Kamēr Sprūds runā par militārās industrijas attīstību un Braže par Palestīnas valsti, vai viņu darbi patiesi kalpo tautai, vai varbūt tie ir tikai skaisti vārdi, kas maskē sistēmisku nevēlēšanos mainīt status quo?

Un tad ir karš Ukrainā — asiņains, brutāls un absurds. Vienīgais labums, tas atklāj mūsu kā sabiedrības patieso divkosīgo seju, un, protams, tas attīra ne tikai Krieviju, bet arī Ukrainu, diemžēl visa šī procesa laikā iet bojā un cieš arī labi cilvēki, nevainīgi bērni, par māti dabu nemaz nerunājot. Kopš 2022. gada Krievija un Rietumi kopā ir iztērējuši vismaz 500 līdz 650 miljardus dolāru, lai uzturētu kara mašinēriju. Ar šo naudu varēja uzbūvēt māju katrai ukraiņu ģimenei, nodrošināt normālas skolotāju algas gadu desmitiem vai izglābt miljonus no bada Āfrikā. Bet tā vietā raķetes krīt uz Kijivas iedzīvotāju galvām, “Shahed” droni iznīcina ciematus, un civiliedzīvotāji jau atkal maksā augstu cenu par mūsu elišu ģeopolitiskām ambīcijām. Tas nolādētais Budapeštas memorands taču solīja Ukrainai drošību, bet izrādījās tukšs papīrs.

Daudzi jau atkal steigs komentāros rakstīt, ka memorands jau neko īsti nenozīmē, tam nav ne poolitiska, ne juridiska svara, tad kāda jēga vispār kaut ko tādu rakstīt un parakstīt. Viena vienīga politisko elišu makaronu karināšana uz parasto ļaužu ausīm. Arī Minskas vienošanās solīja mieru, bet patiesībā tā vietā tās deva Krievijai laiku sagatavoties jaunai agresijai. ANO rezolūcijas? Tās ir kā kliedziens kaut kur tumšā mežā ar aizsietu muti — Krievijas veto Drošības padomē padara tās bezjēdzīgas. Un, kamēr pasaule runā par “diplomātiju”, ukraiņu mātes apglabā savus bērnus, bet pasaules līderi slēdz “darījumus” ar agresoru. Tas ir tāpat kā sarunāties ar izvarotāju, kurš turpina vardarbību, kamēr policists liek upurim samierināties, jo “tāpat jau tevi izvaros”. Šāda diplomātija nav risinājums — tā ir nodevība.

Un kur šajā stāstā ir Latvija? Mūsu Aizsardzības ministrija Sprūda vadībā sola stiprināt NATO austrumu flanku Kārsavā ar “sprūda zobiem” un atbalstīt Ukrainu ar dažiem droniem, bet vai šie solījumi ir tīri no divkosības? Baiba Braže Ārlietu ministrijā runā par sankcijām pret Krieviju un Latvijas lomu ANO Drošības padomē, bet sabiedrībā joprojām klīst šaubas par to, vai elites lēmumi patiesi kalpo drošībai vai tomēr slēpj ietekmes no austrumiem vai personīgās intereses, to var labi redzēt, kad Bražes ministrija nāk klajā ar aicinājumu iekļaut sankciju sarakstā kārtējo viszemākā līmeņa nevienam nezināmu krievu sportistu vai makslinieku. Kam tas viss teātris, manu dārgo Baibiņ? Kremļa aģentu ēna, kas joprojām vijas ap Latvijas politiku, liek jautāt, vai Sprūda un Bražes vadītās ministrijas ir brīvas no padomju mantojuma ietekmes, kas māca pakļauties varai, nevis cīnīties par taisnīgumu? Kad runājam par nodevību globālā mērogā, vai mūsu pašu elite nav daļa no tās pašas sistēmas, kas solījumus pārvērš tukšos papīros?

Bet kas ir šī “ļaunuma sakne”, kas ļauj tam visam turpināties un attīstīties vēl pilnīgāgā bezprātībā? Tā nav viena tauta, reliģija vai valsts. Tā ir sistēma, kas barojas no varas, peļņas un vienaldzības. Tā ir tā pati korupcija, kas cita starpā arī pamanās nozagt pārtiku no izsalkušo mutēm Āfrikā, jo vietējās elites un starptautiskās organizācijas izvēlas sadarboties ar korumpētiem režīmiem, nevis tos mainīt. Piemēram, kas talibiem būtu darāms ANO? Tā ir ģeopolitiskā liekulība, kas liek ASV un Eiropai piegādāt ieročus Ukrainai, bet vienlaikus pirkt naftu no Krievijas sabiedrotajiem, finansējot to pašu karu, ko viņi it kā nosoda. Tā ir globālā nevienlīdzība, kas ļauj bagātajām valstīm izšķērdēt 1,3 miljardus tonnu pārtikas gadā, kamēr Somālijā mātes skatās, kā viņu bērni mirst no malnutrīcijas. Un tā ir mūsu pašu vienaldzība — mēs, kas sēžam kaut kur foršās vietās, baudām dzīvi un, iespējams, lasām ziņas, automātiski norobežojoties, jo šīs ciešanas ir tālu, svešas un neērti risināmas. Arī mūsu dārgajā Latvijā šī sakne izpaužas mūsu elites vienaldzībā un sistēmiskā korupcijā.

Iedomājies, ar 500 miljardiem dolāru, kas iztērēti Ukrainas karā, varēja pabarot katru bada cietēju Āfrikā 12 gadus. Par šādu naudu varēja uzbūvēt slimnīcas, skolas un mājas miljoniem. Bet tā vietā mēs redzam drupas, asaras un tukšus solījumus. Vai tas ir tāpēc, ka mēs nespējam? Nē! Mēs negribam! Jo risinājumi nav izdevīgi tiem, kas tur grožus savās rokās. Krievijas karš turpinās, jo Ķīna un Indija pelna no lētās krievu naftas, krievu ieroču sistēmās joprojām tiek atrastas Rietumos ražotas detaļas, bet ASV ieroču ražotāji gūst miljardus sniedzot atbalstu Ukrainai. Arī Āfrikas bads turpinās, jo nestabilitāte ļauj korporācijām kontrolēt resursus, bet korumpētas valdības saglabā varu, kamēr tautas cieš. Šī nevēlēšanās un vienaldzība ir “ļaunuma sakne” — sistēma, kas upurē cilvēcību peļņas un varas dēļ.

Tieši tāpat tas ir un notiek Latvijā. Vai mūsu Aizsardzības ministrija Sprūda vadībā, kas lepojas ar plāniem palielināt militārās industrijas izdevumus, un Ārlietu ministrija Baibas pārraudzībā, kas runā par Latvijas lomu globālajā drošībā, patiesi kalpo tautas interesēm? Andris un Baiba man šoreiz piekritīs, ja teikšu, ka padomju mantojums mums māca pakļauties varai un klusēt par netaisnībām. Un, kad sabiedrība dzird baumas par Sprūda vai Bražes saistību ar necaurspīdīgiem lēmumiem, vai tas neliecina par to pašu nevēlēšanos, kas globāli uztur badu un karu?

Un tomēr pat šajā tumsā ir gaiši un tīri prāti. Piemēram, ir sievietes Afganistānā, kas, riskējot ar dzīvību, protestē pret talibu ieviesto kārtību, kas Rietumu elitēm jau liekas ir kļuvui par Junesko mantojuma vērtu lietu. Ir ukraiņu brīvprātīgie, kas, neskatoties uz krievu, ziemeļkorejiešu un irāņu raķešu lietu, piegādā pārtiku un palīdzību cilvēkiem, kas palikuši piefrontes zonā esošajos ciematos, nešķirojot pēc rases vai tautības. Šie cilvēki atgādina, ka cīņa pret netaisnību nav veltīga, kaut arī tā prasa upurus. Tieši tā pat kā Jēzus, kurš, saskaroties ar pretestību, izvēlējās upurēties, lai iedvesmotu pārmaiņas, šie cilvēki turpina cīnīties, pat ja pārējā pasaule novēršas un pat pretojas.

Protmas, ka arī Latvijā ir cīnītāji — žurnālisti, kas atmasko korupciju, vai pilsoņi, kas protestē pret netaisnīgiem lēmumiem. Bet ko dara mūsu elite? Vai Sprūds, vadot Aizsardzības ministriju, ir starp tiem, kas cīnās pret netaisnību, vai tomēr viņš ir kļuvis par daļu no sistēmas, kas viņu tagad uztur? Sabiedrības šaubas par viņa darbību — vai tā būtu necaurspīdīga naudas plūsma vai aizdomas par saiknēm ar Kremļa ietekmi — liek jautāt, vai tik viņš neslēpjas aiz skaistiem solījumiem. Padomju mantojums, kas liek samierināties ar varas patvaļu, joprojām ir klātesošs, un tas liek mums būt modriem pret mūsu pašu eliti.

Bet ko tas nozīmē mums, kas sēžam pie kamīna siltās čībiņās? Vai mēs varam mainīt sistēmu, kas barojas no netaisnības? Varbūt ne uzreiz, bet katrs solis — vai tas būtu ziedojums, kas glābj bērnu Somālijā, vai balss, kas pieprasa stingrākas sankcijas pret Krieviju — ir trieciens šai “ļaunuma saknei”. Mēs nevaram pievērt acis uz bada cietējiem vai kara upuriem, kā to dara diplomāti, kas slēdz darījumus ar agresoriem. Mēs nevaram samierināties ar sistēmu, kas liek upurim piekāpties, kamēr varmāka turpina darīt savas netīrās lietas. Jo, ja mana brīvība beidzas tur, kur sākas cita cilvēka brīvība, tad katrs izsalkušais bērns, katrs nogalinātais civiliedzīvotājs ir mūsu atbildība. Nevis tāpēc, ka mēs esam vainīgi, bet tāpēc, ka mēs esam cilvēki.

Arī Latvijā mēs nedrīkstam pievērt acis uz mūsu elites divkosību. Vai mēs varam ignorēt aizdomas par Sprūda un Bražes vadīto ministriju darbībām, kad runa ir par naudas plūsmām vai lēmumiem, kas var būt saistīti ar Kremļa ietekmi? Mēs nedrīkstam samierināties ar sistēmu, kas atgādina padomju laiku pakļāvību varai, kur taisnīgums tiek upurēts elites interesēm. Katrs ziedojums, katrs protests, katrs vārds pret korupciju vai Kremļa aģentiem ir solis pretī tam, lai mūsu Aizsardzības un Ārlietu ministrijas kļūtu par tautas, nevis elites kalpiem. Mūsu atbildība ir pieprasīt caurspīdīgumu un taisnīgumu no Sprūda, Bražes un visas elites, kas sola, bet ne vienmēr pilda.

Tad, kad nākamreiz dosies atvaļinājumā ar saviem bērniem kaut kur uz siltajām zemēm, vai vienkārši sēdēsi savās mājās pie kamīna baudot gardu tēju, mirkļos, kad vienkārši būsi laimīgs un pašpietiekams padomā, ko es varu darīt, lai šī pasaule kļūtu mazāk netaisnīga? Varbūt tas ir ziedojums, kas izglābj dzīvību. Varbūt tā ir patiesības paušana, kas atver citu acis. Vai varbūt tā ir drosme pateikt, “vienreiz pietiek”. Ļaunuma sakne ir dziļa, bet tā nav neiznīcināma. Katrs solis, lai cik mazs, ir sitiens pa tās pamatiem. Un varbūt, tikai varbūt, kādu dienu mēs lasīsim nevis par jauniem upuriem, bet par pasauli, kas beidzot iemācījusies cienīt katra brīvību.

Un Latvijā mums pašiem būtu jāsāk ar sevi — ar drosmi pieprasīt atbildību no Sprūda, Bražes, Briškena, Siliņas un visas pārējās elites, kas vada ne tikai Aizsardzības un Ārlietu ministrijas, bet visas pārējās institūcijas. Mums jāprasa, lai nauda, kas paredzēta mūsu drošībai, netiktu izsaimniekota korupcijas shēmās, un lai mūsu ārpolitika būtu brīva no Kremļa ietekmes. Padomju mantojums, kas liek klusēt un samierināties, ir jāizrauj ar saknēm. Katrs žurnālista jautājums par netaisnību, katrs protests pret netaisnību, katrs balsojums par godīgu politiku ir sitiens pa šīs saknes pamatiem. Varbūt kādu dienu mēs lasīsim nevis par elites skandāliem, bet par Latviju, kas patiesi ciena katra pilsoņa brīvību.

Novērtē šo rakstu: