EM pati apliecina Saeimai, ka pretlikumīgie MK noteikumi pieņemti, lai varētu piesegt OIK krāpniecības
Ivars Zariņš, Saeimas deputāts19.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeimas plenārsēdē 20.jūnijā tiks izskatīts deputātu pieprasījums “Par ekonomikas ministra nespēju pamatot Ministru kabineta noteikumu Nr.262 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” piemērošanas efektivitāti un pamatotību attiecībā uz pašpatēriņu”.
Elektroenerģijas tirgus likumā (ETL) ir skaidri noteikts, ka obligātā iepirkuma (OI) ietvaros par paaugstināto tarifu drīkst pārdot tikai saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pēc tās izlietošanas elektrostacijas vajadzībām.
Taču, tā kā Ekonomikas ministrija (EM), nosakot komersantam OI apjomu, aprēķina to no visas uzstādītās jaudas, neņemot vērā pašas stacijas darbībai nepieciešamo, tas rada komersantam iespēju visu savu saražoto elektroenerģiju pārdot par paaugstināto tarifu OI ietvaros, bet sev nepieciešamo nopirkt “pa lēto” no citiem, veidojot tam atbilstošu pieslēguma shēmu.
Lai gan ETL paredzētā prasība attiecībā uz pašpatēriņu ir spēkā vairāk nekā desmit gadus, tikai šī gada aprīlī MK pieņēma noteikumu grozījumus, kas paredz kontrolēt OIK komersantu pieslēguma shēmu, lai varētu noteikt reālo pašpatēriņu un novērstu iespējamās krāpniecības ar to. Taču šajos noteikumos EM ir paredzējusi pārejas periodu, ka šī prasība tiks īstenota tikai no 2019.gada 1.jūlija, tikmēr nosakot, ka jebkurš pašpatēriņa apjoms, kas nav nulle, ir atbilstošs šiem noteikumiem!
Šāds MK noteikumu regulējums ir klajā pretrunā augstākminētajai likumā noteiktajai prasībai.
Kā to Saeimai apliecināja EM, šāds pārejas periods esot nepieciešams, “ņemot vērā, ka šāda prasība ir saistīta ar atbalsta saņemšanas un obligātā iepirkuma tiesību saglabāšanas nosacījumiem un var prasīt laika un resursu ieguldījumu, lai tehnoloģiski pielāgotu elektrostaciju šādu nosacījumu ievērošanai”, un tiktu dots “pietiekams laiks attiecīgās prasības ievērošanas nodrošināšanai.”
Tas ir - EM pati savā atbildē Saeimai ne tikai informē, ka ilgstoši nav novērsusi un ir pieļāvusi iespējamās krāpniecības ar pašpatēriņu, bet vēl arī pati Saeimai apliecina, ka šādas darbības tiek īstenotas, un, lai tās nebūtu jāatklāj nu jau ar valdības noteikumu spēku, EM cenšas tās piesegt pretlikumīgā veidā un dot iespēju tās legalizēt, nevis uzsāk nekavējošas pārbaudes, lai atņemtu OI tiesības komersantiem, kuri ir krāpušies ar pašpatēriņu.
Ņemot vērā, ka pašpatēriņš sastāda vidēji 10% lidz 30% no AER elektrostacijā saražotās elektroenerģijas, ir pamats uzskatīt, ka EM piesedz krāpniecības vairāku miljonu vērtībā, kuras ir jāapmasā visai sabiedrībai un Latvijas tautsaimniecībai caur nepamatoti augsto OIK slogu.
Šāda EM rīcība ir pamats ne tikai ekonomikas ministra demisijai, bet arī atbilstošām darbībām tiesībsargājošajām institūcijām.
Ekonomikas ministrs savā atbildē Saeimai ir faktiski atzinis, ka minētās normas prasības netiek ievērotas, norādot, ka “Ekonomikas ministrija apliecina, ka Elektroenerģijas tirgus likuma normas attiecībā uz šiem ražotājiem tika piemērotas tik tālu, cik to bija iespējams veikt pastāvošā regulējuma ietvaros.”
Īsumā ekonomikas ministra atbildē sniegto skaidrojumu varētu rezumēt šādi – ETL paredz noteiktu principu obligātā iepirkuma sistēmas darbībai – obligātā iepirkuma ietvaros iepirkt tikai saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pēc tās izlietošanas elektrostacijas vajadzībām, bet Ministru kabineta noteikumos “nebija noteikta kārtība (nez, kam tā bija jānosaka?), kā kontrolējama saražotās elektroenerģijas izmantošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai”, līdz ar ko šis princips faktiski netiek piemērots.
EM atbildē tam ir sniegts savdabīgs tiesiskais pamatojums (kārtējais tiesiskuma piemērs OIK afēras sakarā) – tiek vērsta uzmanība uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmo daļu, kā arī uz publisko tiesību principu “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu”.
Savdabīgi, ka Enerģētikas likumā noteiktais nez kāpēc tiek ignorēts vispār.
Enerģētikas likuma 76. panta pirmā daļa paredz: “Enerģētikas pārvaldi veic Ministru kabinets, un to īsteno Ekonomikas ministrija un par enerģētiku atbildīgais ministrs.”
Savukārt Enerģētikas likuma 77. panta otrā daļa nosaka, ka “par enerģētiku atbildīgajam ministram ir tiesības pieprasīt un netraucēti saņemt viņam nepieciešamo informāciju no regulatora un energoapgādes komersantiem”.
Līdz ar to EM bija un ir pienākums pildīt ETL noteikto par pašpatēriņu un to varēja izdarīt un nokontrolēt iespējamās krāpniecības ar pašpatēriņu visu šo laiku arī bez MK noteikumu grozījumiem.
Jānorāda, ka ETL 30. panta (11) daļā ietvertais iepriekš minētais princips nav tikai formāla vai teorētiska prasība, bet gan konkrēta prasība, kuras neievērošana rada nozīmīgas nelabvēlīgas sekas (zaudējumus) visiem elektroenerģijas lietotājiem Latvijā, jo atkarībā no tā, kāds elektroenerģijas apjoms tiek iepirkts obligātā iepirkuma ietvaros no konkrēta ražotāja par paaugstinātu cenu, ir tieši atkarīgs arī visu Latvijas lietotāju maksājamais obligātā iepirkuma komponentes apmērs.
Iepriekš minētā sakarā Saeimas Juridiskajam birojam ir lūgts sniegt skaidrojumu:
- Vai ekonomikas ministra sniegtais pamatojums ETL normas nepiemērošanai (t.i. bezdarbībai attiecībā uz konkrētiem energoapgādes komersantiem) – tāpēc, ka Ministru kabineta noteikumos “nebija noteikta kārtība, kā kontrolējama saražotās elektroenerģijas izmantošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai”, atbilst Administratīvā procesa likuma 15. panta divpadsmitajā daļā ietvertajam juridiskās obstrukcijas aizlieguma principam, kurš tieši aizliedz iestādei atteikties piemērot tiesību normu (pieļaut bezdarbību), pamatojoties uz to, ka tiesību noma neparedz piemērošanas mehānismu, tas nav pilnīgs vai nav izdoti citi normatīvie akti, kas tuvāk regulētu attiecīgās tiesību normas piemērošanu?
- Vai Ekonomikas ministrijai ir jāievēro tikai Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmā daļa, vai arī citas minētā likuma panta daļas (piemēram, minētā panta trešā daļa (valsts pārvaldes darbošanās sabiedrības interesēs), piektā daļa (labas pārvaldības princips), desmitā daļa (pienākums efektīvi organizēt pārvaldi, izvērtēt normatīvo regulējumu))?
- Vai Ekonomikas ministrijai ir kādas īpašas izņēmuma tiesības attiecībā uz Administratīvā procesa likuma 15. panta divpadsmitās daļas piemērošanu? Piemēram – vai Ekonomikas ministrija drīkst atlikt šīs normas piemērošanu, piemērot to tikai pēc saviem ieskatiem un atsevišķos gadījumos, piemērot to pretēji sabiedrības interesēm, piemērojot neievērot labas pārvaldības principu, piemērojot rīkoties neefektīvi un neizvērtēt normatīvo regulējumu, u.tml.?
- Vai EM, kura ir atbildīgā valsts pārvaldes institūcija par enerģētikas pārvaldes īstenošanu ir rīkojusies atbilstoši ETL un Enerģētikas likumā noteiktajām tiesību normām, paredzot MK noteikumos augstākminēto regulējumu?
- Vai Ministru kabinetam, neskatoties uz to, ka tas nav paredzēts ETL, ir atbilstošs deleģējums lemt par ETL 30. panta (11) daļā ietvertā principa nepiemērošanu vai tikai daļēju piemērošanu, vai arī tā piemērošanas atlikšanu līdz 2019. gada 1. jūlijam?
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
