Iesaki rakstu: 
Piektdienas trakumā bija pāris patīkamu brīžu – uz pasākumu ar aicinājumu atbrīvot Venecuēlas tirānu ieradās tikai 30 “noderīgi idioti”, kuri stāvēja salā nepilnu stundu. Tomēr pat 30 cilvēki radīja tik daudz sveškauna, ka ir jāuzskaita dažas no viņu prasībām.
Pagrīdes organizācijas “Maiznīca” aktīvisti periodiski izklaidējās, mikrofonā skaļi kliedzot dažādus lozungus, kas galvenokārt sastāvēja no četriem vārdiem.
Kā izrādījās, tik garš teksts radīja daudz problēmu komunistu kognitīvajām spējām, tāpēc viņi lasīja savus saukļus, izmantojot špikeri telefonā.
Iespējams, ka pirms protesta akcijas oratori vienkārši nepaspēja iepazīties ar kārtējā piketa tēmu un ļoti baidījās pieļaut kļūdas.
Fonu šajā šovā veidoja jaunieši ar plakātiem. Daži no viņiem pat bija tērpušies palestīniešu šallēs, acīmredzot rekvizīts bija palicis no iepriekšējā pasākuma atbalstam arābu teroristiem.
Vienā plakātā, piemēram, bija prasība atdot naftu venecuēliešiem. Man ir viens jautājums šī uzraksta autoram: vai jūs nopietni un patiesi uzskatāt, ka maduro valdīšanas laikā šī nafta piederēja venecuēliešiem?
Padomājiet, ko visus šos gadus pie Karakasas krastiem darīja krievijas tankkuģi.
Vēl bija jautājums par to, kur pazuda starptautiskās tiesības. Bērni, jūs esat ieradušies nepareizā vietā. Ar šo plakātu jums jāstāv pretī krievijas vēstniecībai.
Tieši šī nolādētā valsts nolēma mainīt pasaules kārtību un faktiski iznīcināja starptautiskās tiesības. Tās vairs nepastāv savā klasiskajā nozīmē, kurā tās bija 21. gadsimta sākumā. Un vainīgi tajā nav nedz Rīgas pils iemītnieki, nedz pat Tramps.
Bet tiem, kas Vecrīgas ielās popularizē kremļa ārpolitikas naratīvus, acīmredzot ir ļoti grūti to saprast.
Par prasību apturēt imperiālistus es jau rakstīju iepriekšējā publikācijā un neatkārtošos. Tā ir padomju retorikas reinkarnācija.
Bet par personīgo plakātu, kas bija vērsts pret Trampu, es, protams, pateikšu pāris vārdus.
Es neesmu Amerikas prezidenta fans, bet vai tomēr ir vērts sabojāt attiecības ar ASV laikā, kad strauji pieaug draudi Latvijai?
Vai ir vērts kaitināt narcisu ar šādiem izteikumiem?
Visu pasaules valstu vēstniecību darbinieki raksta ziņojumus galvaspilsētai par to, kas notiek viņu atrašanās vietā, un jo īpaši par to, kas saistīts ar viņu valsti.
Vai jums nešķiet, ka jūsu rīcība ir kā minimums bezatbildīga?
P.S. Ķirsītis uz tortes – tas ir plakāts, kurā irākieši 2003. gadā, kad tika gāzts huseins, tiek salīdzināti ar latviešiem 1941. gadā. Es laikam atstāšu jūs divatā ar šo savdabīgo vēstures interpretāciju.
Pārpublicēts no X
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
