Iesaki rakstu: 
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Izvēle ir starp neapdzīvotiem laukiem, kuros ir likvidētas skolas un izdzīti tie latvieši, kas vēl šobrīd turas pie sava tēvzemes gabaliņa, un apdzīvotu Latviju, kurā plaukst ģimeņu saimniecības un attīstās ekonomika – ekonomika, kurai jābalstās stabilās pamatjaudās, ko “zaļā” enerģija nespēj nodrošināt.
Partija Austošā Saule Latvijai iestājas par apdzīvotiem Latvijas laukiem un Latvijas ainavu saglabāšanu. Tāpat kā Staburagu un Daugavas klinšainos krastus nespēj aizvietot nekāds ekonomiskais labums, tā arī citas Latvijas ainavas mums ir svētas.
Trešā Atmoda lielā mērā sākās kā vides aizsardzības kustība – to vajadzētu atcerēties tiem politiķiem, kuri vēršas pret iedzīvotāju gribu un mēģina uzspiest vēja elektrostaciju projektus Latvijas novados. Iedzīvotājiem ir tiesības rīkot likumā noteiktos vietējos referendumus, lai šādus projektus apturētu, un mēs viņus atbalstīsim!
Vēja parki varētu būt pieļaujami degradētās teritorijās, un saules paneļu parkiem nebūtu jāaizņem vērtīgās lauksaimniecības zemes, bet gan tie jāizvieto pilsētvidē.
Ja Eiropā savulaik PSRS/Krievijas čeka nebūtu virzījusi zaļo kustību uz atomenerģijas industrijas likvidāciju, tad “Nord Stream 2” gāzes vads ar Krieviju nemaz nebūtu nonācis dienaskārtībā, nerunājot par nepastāvīgo alternatīvu – vēja enerģiju. Tāpēc daudz būtiskāk Latvijas enerģētiskajai neatkarībai būtu izpētīt iespējas būvēt modernu un drošu atomelektrostaciju – līdzīgi, kā to dara Igaunija.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
