Es esmu principiāli aizgājis no „X” platformas, bet dibendurtiņas katram gadījumam esmu atstājis vaļā

No vienas puses, savādi, jo šo gadu laikā man bija izveidojies liels sekotāju loks – tuvu pie 20 000. Taču ar laiku bija augusi arī pārliecība, ka liela daļa no tiem nav reāli cilvēki, bet tā saucamie boti vai viena cilvēka apzināti izveidoti daudzi konti. Jo varēja redzēt, ka uz noteiktiem ierakstiem "sekotāji" reaģēja vienādi, paši viens otru pavairojot, līdzīgi komentējot un radot iespaidu par lielu skaitu. Savukārt reālo cilvēku, kas iesaistījās diskusijās, tieši otrādi, ar katru mēnesi kļuva arvien mazāk.

Sākotnēji es ar zināmu interesi vēroju, kā kādreizējais tviteris noteiktai ļaužu grupai pārvēršas par efektīvu manipulācijas un ietekmēšanas instrumentu.

Tas gan kļuva nepatīkami, bet kā novērotājam bija arī interesanti, turklāt uzskatīju par savu žurnālista pienākumu būt klāt procesā.

Te nu jāpiebilst, ka "X" platforma ir liels tīklojums un situācijas var būt krietni atšķirīgas. Tie, kas dalās ar ceļojumu iespaidiem vai ēdienu receptēm, vai dabas fotogrāfijām, vai jebko citu, kas nav politiski jūtīgi temati, šo tīkla ēnas pusi var pat nepamanīt. Tāpat kā to, iespējams, neredz vairs tie, kas savu sekotāju loku laikus ir sakopuši un uzturējuši tīru. Es diemžēl pieņēmu kļūdainu lēmumu, un par to arī būs šīs pārdomas.

Savas žurnālistikas studijas es sāku laikā, kad Latvijā uzplauka atmoda un izvērsās cīņa par neatkarības atgūšanu. Rietumu demokrātija kļuva par mūsu ideālu. Mēs tikko kā bijām atbrīvojušies no cenzūras žņaugiem, un viena "pareizā" patiesība, kas bija valdījusi daudzus gadus, bija kļuvusi par parodiju un biedu. Šis bija ļoti skaists laiks – no vienas puses, manī, tāpat kā daudzos, bija nesatricināma pārliecība, par kuru mēs bijām gatavi stāvēt un krist. Mēs degām par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu.

No otras puses, mēs apzinājāmies, ka tieši demokrātija, kurā ir dažādi viedokļi, kur strīdos dzimst patiesība un kur mazākums sadzīvo ar vairākumu, ir tas Latvijas stūrakmens, uz kura mēs gribam būvēt mūsu jauno valsti. Es biju tikai skolu beidzis puika, kurš tolaik sirdī ierakstīja savas profesionālās dzīves kredo. Neatminos vairs, kurš ir šī teiciena autors un kāds ir precīzais vārdu salikums, bet doma ir šī: "Es tev nepiekrītu, bet es esmu gatavs mirt par to, lai tev būtu tiesības paust savu viedokli."

Šis kredo ir bijis visas manas žurnālistikas pamatā. Esmu brīvi spējis intervēt un uzklausīt gan Aivaru Gardu, gan Alfrēdu Rubiku (savulaik tie bija lielie Latvijas politisko uzskatu pretmeti). Tāpat ar interesi runājos gan ar ļoti liberālu, gan ļoti konservatīvu vērtību nesējiem. Šī iemesla dēļ daudzi uzskata mani par cilvēku bez sava viedokļa, bez sava mugurkaula, par bailīgu un tamlīdzīgi. Bet es par to īpaši nebēdāju, jo mans savulaik izvēlētais dzīves kredo ir bijis manas profesionālās dzīves pamatā. Ar šo kredo es arī būvēju savu dzīves telpu sociālajos tīklos.

Kad daļa no kolēģiem un politiķiem sāka bloķēt tos, kas izteica viņiem nepatīkamus viedokļus, es to nedarīju. Man likās, ka tas ir nepareizi.

Biju pārliecināts, ka es spēju uzklausīt jebkuru viedokli, un galu galā mēs esam tikai ieguvēji, ja dzīvojam nevis savā burbulī, bet ļaujam apvārsni paplest maksimāli plašāku.

Es joprojām ticu, ka ir svarīgi nebūt tikai savā uzskatu telpā un ka ir nepieciešams domāšanas horizontu aizvirzīt arvien tālāk.

Un tomēr no "X" tīklojuma esmu aizgājis un saku, ka esmu kļūdījies. Kāpēc?

Domājot par sevi, man tagad šķiet, ka es neesmu ņēmis vērā kādu citu ne mazāk svarīgu dzīves aspektu. Runa ir par manu atbildību sabiedrības priekšā. Tā "X" daļa, kurā atrodos es, ir pārvērtusies par publiskas pazemošanas, garīgās vardarbības un politiskās manipulācijas vietu. Tas ir kā atgriezties skolas laikos un nonākt pūlī, kas sapulcējušies ap kautiņu. Tu redzi, kā viens tiek sists, daļa viņu spārda, citi apspļauj, vēl citi uzmundrina sitējus. Tu saproti, ka kautiņš nav bez iemesla, – spārdītais tiešām var nebūt bez vainas, viņš ir kaut ko pateicis vai kaut ko ne tā izdarījis. Nav tā, ka tu varētu vienmēr viņu aizstāvēt. Tāpēc tu vēro. Skolas kautiņos bieži lielākā daļa vienkārši stāv un vēro – ir taču interesanti! Tiesa, bija iespēja aizskriet un pasaukt skolotāju, kas spēja kautiņu izšķirt. Bet kas interneta vidē ir skolotājs? Varbūt policija? Diemžēl šobrīd nav tādu skolotāju, kas spētu šo spārdīšanu pārtraukt.

Vakar par to runāja tiesībsarga sasauktajā konferencē. Izrādās, biežāk tiek spārdītas sievietes, jo viņas ir vieglāk nogāzt gar zemi. Tur arī neizskanēja skaidras atbildes, ko pārējiem darīt, kā šo vardarbības plūsmu pārtraukt. Un tas ir iemesls, kāpēc vienīgais, ko es pašlaik varu izdarīt, ir aiziet prom no kautiņa vērotājiem. Es negribu būt tas, kurš ar savu klātbūtni iedrošina sitējus. Varbūt tad, ja vērotāju pulciņš paliks pārāk mazs, arī sitējiem nebūs vairs tādas enerģijas? Es nezinu.

Es neesmu pagaidām pilnībā izrakstījies no "X" platformas, es vienkārši tajā vairs nepiedalos. Pagaidām esmu atstājis atslēgu kabatā. Ja nu kādreiz ievajagas aiziet uz skolu, tāda iespēja vēl ir. Bet ļoti iespējams, ka arī šīs atslēgas es tomēr izmetīšu.

Taču vajadzība dalīties ar savām domām un apmainīties ar pieredzi nav zudusi. Tāpēc esmu priecīgs, ka nu ir tapusi alternatīva.

Esmu piereģistrējies ļoti līdzīgā platformā. Tagad jau tur ir pārcēlusies lielākā daļa man pazīstamo žurnālistu, kuros es ieklausos, tāpat virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku gan Latvijā, gan ārpus tās, ierodas arī uzticamie plašsaziņas līdzekļi. Man ar to pilnībā pietiek. Izrādās, ne tikai man vienam, bet arī tūkstošiem citu cilvēku (10 dienu laikā, kopš atvēru tur kontu, manu sekotāju skaits tuvojas jau diviem tūkstošiem) nepatīk būt kautiņu vērotājiem. Protams, apzinos, ka gan jau kādi strīdi sāks veidoties arī šajā jaunajā sociālajā tīklojumā.

Tomēr te es vairs vecās kļūdas centīšos nepieļaut. Ja arī kādi kašķi sāks pārvērsties kautiņā, es tos no sava loka izslēgšu.

Esmu sapratis, ka tā ir arī mana atbildība sabiedrības priekšā diskusijas un strīdus uzturēt cieņpilnā manierē.

Es gribu cerēt, ka mans žurnālistikas kredo būs manā dzīvē līdz pat tās beigām. Es esmu gatavs strikti iestāties, lai tev būtu tiesības paust savu viedokli, kuram es nepiekrītu. Bet tas ir jādara, neiznīcinot otru un nepazaudējot savstarpējo cieņu.

Novērtē šo rakstu: