Es gribētu zināt, kāds ir plāns. Ne jau armijas, es gribētu zināt, ko darīsim mēs, civilie
Dita Lūse22.02.2025.
Komentāri (166)
Iesaki rakstu: 
Molotova-Ribentropa pakts zvana ausīs un dun galvā, kad kārtējie sociopātiskie pasaules valdnieki – šoreiz Putins un Tramps – gatavojas dalīt pasauli. Mūsu kolektīvās mantotās atmiņas liek atcerēties lopu vagonus uz Sibīriju un laivas uz Zviedriju. Mēs esam gatavi bēgt.
Savā posttraumatiskajā sindromā mēs bieži aizmirstam, ka toreiz, 1939.gadā, Staļins un Hitlers sadalīja vairāk nekā trīs Baltijas valstis. Krievija šajā darījumā sev ieguva vēl divu valstu daļas, un vienu veselu valsti – Somiju.
Mēs reizēm piemirstam, ka Somiju krievi nespēja paņemt ne 1939., ne 1940., ne 1945.gadā. Somi starpkaru periodā bija pamanījušies saglabāt parlamentāru demokrātiju, viņiem nebija autoritāra vadoņa, nebija cenzūras, kas aizliegtu kritizēt Krieviju. Pats galvenais, kad Krievijas armija jau stāvēja pie Somijas robežas, viņiem nebija neviena braša vadoņa, kas pateiktu: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās,” kā tas notika mūsmājās, kur šādi uz ilgiem gadiem tika sagrauta tautas ticība saviem spēkiem.
Tāpēc tagad, kad jūtam, ka pasaule atkal tiek dalīta, un kad Tramps vieglu roku mūsu maznozīmīgo reģionu bez derīgiem izrakteņiem gatavojas atmest Putleram, mēs saviem spēkiem joprojām īsti neticam. Mēs arī zinām, ka toreiz, 1939.gadā, Poliju Anglija un Francija uzmeta, kaut arī starp šīm valstīm bija noslēgts tā laika 5.pants. Mūsu atmiņa strādā, un mēs neticam piektajiem pantiem.
Es ļoti negribētu nekur bēgt, esmu kādu laiku dzīvojusi prom no Latvijas un zinu, ka neiedzīvotos ne Zviedrijā, ne Sibīrijā, ne Spānijā. Tikai gribētu, lai mēs būtu tikpat droši kā somi par savu zemi, ka mums tā ir vajadzīga pašiem. Es gribētu būt droša, ka neviens pie varas esošais mūsējais X stundā nepateiks “Es palikšu savā vietā…”
Man liekas, ka daudz kas ir citādi nekā toreiz un varbūt tikai tā posttraumatiskā dunoņa ausīs liedz uztvert atšķirības. Mēs esam kopā ar citām Ziemeļvalstīm un Poliju, un šajā kompānijā visi pazīst Krievijas “īpatnības” un nelolo ilūzijas. Kallasa, kura ir mūsējā, stāv kājās un runā skaidru valodu par mums visiem. Mums ir armija, mums ir mediji bez cenzūras, kuri runā atklāti par Krieviju (mazāk par ASV – laikam vēl esam ilūzijās, ka tas ir mūsu sabiedrotais un ka pie varas esošais varētu būt gudrs cilvēks).
Bet vēl es gribētu zināt, kāds ir plāns. Ne jau armijas – tam vajadzētu būt slepenam. Un zemessardzei ir plāns, cerams. Bet es gribētu zināt, ko darīsim mēs, civilie, ja gadījumā nonāktu tajā Somijas lomā 1939.gadā. Labi, 72 stundu soma. Un tālāk? Vai būs kādi informācijas punkti pagastos, vai no mums gaida kādu organizēšanos, vai mēs vienkārši individuāli varam trenēties mest pa droniem ar gurķu burkām? Man liekas, ka par šo būtu jārunā, nevis jāizliekas, ka apdraudējuma nav. Jo izlikšanās, ka nekas nedraud, izklausās pēc “…jūs palieciet savās”.
Neziņa rada bezpalīdzības sajūtu. Tramps jau otro reizi pamanās iesviest visu pasauli neziņā un apjukumā, bet mēs esam pietiekami mazi un sīksti, lai savāktos un dzīvotu pēc saviem iekšējiem likumiem.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
