Es gribētu zināt, kāds ir plāns. Ne jau armijas, es gribētu zināt, ko darīsim mēs, civilie

Savā posttraumatiskajā sindromā mēs bieži aizmirstam, ka toreiz, 1939.gadā, Staļins un Hitlers sadalīja vairāk nekā trīs Baltijas valstis. Krievija šajā darījumā sev ieguva vēl divu valstu daļas, un vienu veselu valsti – Somiju.

Mēs reizēm piemirstam, ka Somiju krievi nespēja paņemt ne 1939., ne 1940., ne 1945.gadā. Somi starpkaru periodā bija pamanījušies saglabāt parlamentāru demokrātiju, viņiem nebija autoritāra vadoņa, nebija cenzūras, kas aizliegtu kritizēt Krieviju. Pats galvenais, kad Krievijas armija jau stāvēja pie Somijas robežas, viņiem nebija neviena braša vadoņa, kas pateiktu: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās,” kā tas notika mūsmājās, kur šādi uz ilgiem gadiem tika sagrauta tautas ticība saviem spēkiem.

Tāpēc tagad, kad jūtam, ka pasaule atkal tiek dalīta, un kad Tramps vieglu roku mūsu maznozīmīgo reģionu bez derīgiem izrakteņiem gatavojas atmest Putleram, mēs saviem spēkiem joprojām īsti neticam. Mēs arī zinām, ka toreiz, 1939.gadā, Poliju Anglija un Francija uzmeta, kaut arī starp šīm valstīm bija noslēgts tā laika 5.pants. Mūsu atmiņa strādā, un mēs neticam piektajiem pantiem.

Es ļoti negribētu nekur bēgt, esmu kādu laiku dzīvojusi prom no Latvijas un zinu, ka neiedzīvotos ne Zviedrijā, ne Sibīrijā, ne Spānijā. Tikai gribētu, lai mēs būtu tikpat droši kā somi par savu zemi, ka mums tā ir vajadzīga pašiem. Es gribētu būt droša, ka neviens pie varas esošais mūsējais X stundā nepateiks “Es palikšu savā vietā…”

Man liekas, ka daudz kas ir citādi nekā toreiz un varbūt tikai tā posttraumatiskā dunoņa ausīs liedz uztvert atšķirības. Mēs esam kopā ar citām Ziemeļvalstīm un Poliju, un šajā kompānijā visi pazīst Krievijas “īpatnības” un nelolo ilūzijas. Kallasa, kura ir mūsējā, stāv kājās un runā skaidru valodu par mums visiem. Mums ir armija, mums ir mediji bez cenzūras, kuri runā atklāti par Krieviju (mazāk par ASV – laikam vēl esam ilūzijās, ka tas ir mūsu sabiedrotais un ka pie varas esošais varētu būt gudrs cilvēks).

Bet vēl es gribētu zināt, kāds ir plāns. Ne jau armijas – tam vajadzētu būt slepenam. Un zemessardzei ir plāns, cerams. Bet es gribētu zināt, ko darīsim mēs, civilie, ja gadījumā nonāktu tajā Somijas lomā 1939.gadā. Labi, 72 stundu soma. Un tālāk? Vai būs kādi informācijas punkti pagastos, vai no mums gaida kādu organizēšanos, vai mēs vienkārši individuāli varam trenēties mest pa droniem ar gurķu burkām? Man liekas, ka par šo būtu jārunā, nevis jāizliekas, ka apdraudējuma nav. Jo izlikšanās, ka nekas nedraud, izklausās pēc “…jūs palieciet savās”.

Neziņa rada bezpalīdzības sajūtu. Tramps jau otro reizi pamanās iesviest visu pasauli neziņā un apjukumā, bet mēs esam pietiekami mazi un sīksti, lai savāktos un dzīvotu pēc saviem iekšējiem likumiem.

Novērtē šo rakstu: