Es jums atkal došu daudzus lieliskus padomus: kad un kā Latvija sāks ķert kaimiņus?
Andris Vilks*03.01.2021.
Komentāri (51)
Iesaki rakstu: 
Vienmēr ir interesanti un noderīgi salīdzināt dažādu valstu datus, it sevišķi, ja valstis ir līdzīgas pēc daudziem un dažādiem parametriem. Neapšaubāmi, Baltijas valstis ir ļoti ērtas salīdzināšanai. Ir jomas, kurās Latvija ir priekšā kaimiņiem, daudz kur ir visai līdzīgi, bet attiecībā uz tādu svarīgu jomu kā ekonomiskā attīstība un tautas labklājība Latvija arvien vairāk sāk atpalikt no kaimiņiem.
Ir jāanalizē un jāsaprot, kāpēc daudzus gadsimtus vispārtikušākā reģiona teritorija ar lielāko un bagātāko pilsētu ar katru gadu arvien attālinās no saviem kaimiņiem. Var skatīties uz Ziemeļeiropu, Singapūru vai kādu citu attīstītu valsti kā modeli, taču pirmajam mājasdarbam ir jābūt – mācies no kaimiņa. Viņi var, mēs arī.
Patlaban paveras laba iespēja saraut, jo pasaulē strauji mainās ierastā kārtība un ir labs laiks pārmaiņām. Visi labi atceramies iepriekšējās ekonomiskās krīzes iemeslus un faktorus, daudz esam mācījušies, mainījušies. Diemžēl iepriekšējā krīzes laikā tapušā Nacionālas attīstības plāna vadmotīvs par izrāvienu nav noticis… Izrāvienu ir veikuši mūsu kaimiņi un vairākas jaunās ES dalībvalstis. Ir nogulēti pēckrīzes gadi, kad bija izaugsme un lieliska iespēja transformēt valsti.
Kas tad ir noticis pēdējos 30 gados mūsu reģionā? Visai līdzvērtīgas starta pozīcijas pēc neatkarības atgūšanas. Tad Igaunija sasparojās, veica vajadzīgās izmaiņas domāšanā, ekonomikā, valsts pārvaldē, sekmīgi mainīja valsti un tās tēlu, kļūstot par reģiona flagmani.
Pirms dižķibeles Baltijas tīģeriem bija liels uzrāviens ekonomikā, kaut visai nesabalansēts. Latvija un Lietuva daudzus gadus atradās visai līdzīgās pozīcijā. Krīze bija dziļāka un ilgāka Latvijā, tāpēc atpalicība pārticībā un ekonomikas attīstībā sāka pieaugt arī ar Lietuvu.
2010. gadā Latvijas kopprodukts pēc pirktspējas uz 1 iedzīvotāju bija 53.6% no ES27 vidējā, Lietuvā 61.1%, bet Igaunijā 66.2%. Pēckrīzes periodā visās valstīs bija laba izaugsme, taču Latvijas atpalicība praktiski bija dubultojusies… 2019. gada dati rāda 69.2% Latvijai, iepretim 82.5% Lietuvai un 83.8% Igaunijai.
Nav jautājums par izaugsmi kā tādu, jo Latvijas rādītāji ir progresējuši, bet par to, ko ir paveikuši mūsu kaimiņi. It sevišķi Lietuva, veicot spēju izrāvienu, gan ar labējām, gan kreisajām valdībām.
Izvērtējot norises Latvijā, Baltijā, citos reģionos, daudzu gadu garumā esot mijiedarbībā ar biznesu, lēmēju un izpildvaru, sabiedriskajām organizācijām, ieklausoties citu teiktajā, varu konstatēt dažas iezīmes, kas neļauj Latvijai attīstīt savu potenciālu. Proti, to varētu formulēt kā NEIZLĒMĪBU, LĒNĪGUMU UN NESPĒJU FOKUSĒTIES UZ GALVENO. Tas ir jautājums ne tik valdībai, Saeimai vai valsts pārvaldei, bet arī uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām un ikvienam no mums.
Kas varētu mainīt esošo situāciju? Pirmkārt un galvenokārt, Latvijai ir jāspēj koncentrēties ik gadu tikai uz dažām pašām svarīgākajām stratēģiskajām idejām, kas atrodamas Nacionālajā attīstības plānā un daudzos citos dokumentos, un koncentrēt visu enerģiju, finanses tam.
Otrkārt, restartēt sabiedrības un politiķu dialogu. Latvijā ir labas tradīcijas politiķu dialogam ar sabiedrību un uzņēmējiem. Trīspusējās sadarbības padome, citu organizāciju iesaiste būtiski mazināja iepriekšējās krīzes dziļumu, palīdzēja ieviest eiro, rosināja kvalitatīvas sarunas par valsts stratēģiskajām prioritātēm. Tomēr tas nav bijis pietiekami, lai pēckrīzes izaugsmes gados noturētu fokusu uz svarīgāko un uzturētu jaudīgu attīstību.
Treškārt, mazināt iecietību pret korupciju, ēnu ekonomiku, stiprināt tiesu sistēmu. Latvijā ilgstoši ir Baltijā lielākā ēnu ekonomika, iecietīgākā attieksme pret korupciju, tādējādi lielāks risks uzņēmējiem un ārvalstu investoriem, dārgāka nauda tautsaimniecībai un mājsaimniecībām. Labi, ka beidzot notiek tiesu sistēmas transformācija, jābūt uzlabojumiem.
Ceturtkārt, fokusēties uz preču un pakalpojumu īpatsvara pieaugumu ekonomikā, inovācijām, vides jeb zaļajām programmām ikvienā jomā, jo tās griezīs pasauli nākamajā ciklā. Spēcināt Latvijas tēlu, dinamiskāk piesaistīt investīcijas. Piemēram, Lietuva efektīvi piesaista ārvalstu investīcijas, valdībai, prezidentam ļoti aktīvi iesaistoties. Igaunijas fokuss uz saviem labākajiem un perspektīvākajiem jaunajiem uzņēmumiem jau sen ir zināms.
Piektkārt, stiprināt galvaspilsētas faktoru. Ja Rīga stagnē, tad tas atsaucas uz visu valsti vairāk nekā gadījumā ar abām pārējām, jo mūsu galvaspilsētas īpatsvars valsts ekonomikā ir lielāks. Viļņa sevi skaļi piesaka kā reģiona FinTech centru, arī kā jauno finanšu nozares metropoli. Viļņā atrodas Baltijas reģiona ofiss gan Eiropas Investīciju bankai, gan Eiropas Attīstības un rekonstrukcijas bankai. Par Tallinu un fokusu uz IT un citu sfēru daudzsološajiem jaunajiem uzņēmumiem nav pat jāstāsta.
Un visbeidzot, izslēgt no leksikas tādu vārdu kā REFORMAS. Var kaut ko reformēt gadu, pāris gadus, bet ne ilgstoši, tracinot sabiedrību ar nespēju restrukturizēt vienu vai otru sfēru.
* Latvijas Bankas padomes loceklis, bijušais “Vienotības” finanšu ministrs, tieši atbildīgs par “Liepājas metalurga” novešanu līdz bankrotam un valsts garantiju zaudēšanu
Seko mums 
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
Publiskās atmiņas centra rosinātais un Rīgas Pieminekļu padomes atbalstītais priekšlikums demontēt vairāku literātu (tostarp – latviešu rakstnieka Andreja Upīša (1877–1970)) skulptūras Rīgas pilsētvidē ietver vairākas problēmas un nenoliedzamas pretrunas.
Pamēģināsim uz šo jautājumu atbildēt godīgi un argumentēti, izmantojot arī tādu informāciju, kāda nekad nenonāk latvju žurnālistu rokās un galvās. Un paturēsim prātā, ka lielais vairums kolēģu-žurnālistu nāk no tās paaudzes, kura vairs nelasa grāmatas. Tikai raksta. Un tikai tad, ja zina, ka par to samaksās. Tāpēc arī tauta viņu rakstītajam ne pārāk tic.
Žurnālistikā vissvarīgākā vērtība ir redakcionālā neatkarība. Nekas to nedrīkst apšaubīt. Vienlaikus cilvēkam ir viņa individuālā brīvība un sirdsapziņā pamatotas izvēles.
