Es kā "dezinformācijas pētnieks" izstāstīšu vienīgo patiesību par latviešiem un tiem, ko es saucu par „krievvalodīgajiem”

Krievvalodīgo kopiena Latvijā ir politiski un arī personīgi sāpīgs jautājums daudziem. Pat vārds "krievvalodīgie" dažiem ir kļuvis politiski pielādēts un nepieņemams. Tas ir saprotami. Padomju okupācija, izsūtīšanas un citas Latvijā pastrādātās zvērības ir izpostījušas dzīves un atstājušas dziļas traumas. Krievijas iebrukums Ukrainā ir uzplēsis šīs rētas no jauna. Tomēr nobriedušas personības un demokrātijas iezīme ir spēja racionāli un analītiski runāt par sarežģītiem jautājumiem, balstoties pierādījumos un faktos, lai cik grūti vai sāpīgi tas nebūtu.

Latviešus pārsteidz krievvalodīgo neitrālā attieksme pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Kādēļ viņi nedomā tāpat kā mēs? Latvija taču slēdza Kremļa medijus! Kādēļ krievvalodīgie lēnām nemainās Rietumu virzienā?

Dziļi iesakņojušos uzskatus mainīt ir grūti. 2022. gadā sāktie mēģinājumi ir novēloti, sasteigti un bieži vien emociju vadīti. Pārsvarā tie balstās tā sauktajā "rungas pieejā" – sodi, ierobežojumi un kritika. Šī pieeja, ko pavada regulāri, dusmīgi nacionāļu izteikumi, ir naiva un neefektīva, jo rada aizvainojumu un izsauc pretreakciju. Ar rungas pieeju bez "burkāniem" (stick and carrots) nevar uzvarēt informācijas karā par cilvēku sirdīm un prātiem.

Kremļa mediji ir bloķēti, bet attieksme nemainās

Aptauju dati raisa neizpratni latviešos. LU pētījuma "Sabiedrības saliedētības vektori" aptaujas dati, kas ievākti gadu mijā (2024. novembrī–2025. februārī), atkal apstiprina jau iepriekš vērojamu tendenci. 17% krievvalodīgo simpātijas karā ir Ukrainas pusē. 12% - Krievijas. Lielākā daļa krievvalodīgo (59%) nav ne vienas, ne otras pusē. Savukārt 12% nav viedokļa, vai viņi nav vēlējušies atbildēt. Latviešu valodā runājošie turpretī izteikti atbalsta Ukrainu (69%). Vienlaikus tomēr arī 26% latviešu simpātijas nav ne vienas, ne otras karojošās valsts pusē. Šis fakts būs svarīgs nedaudz vēlāk.

Arī citi ilgtermiņa pētījumi pēdējos trijos gados neuzrāda būtiskas pārmaiņas Rietumu virzienā krievvalodīgo attieksmē. Kopš 2022. gada aptaujās nav izteikti mainījusies to krievvalodīgo proporcija, kuru simpātijas ir Krievijas pusē. Nedaudz ir palielinājusies to krievvalodīgo respondentu proporcija, kuri ieņem neitrālu pozīciju. Šobrīd ievērojami mazāk krievvalodīgo (18%) respondentu jūt simpātijas pret Ukrainu, salīdzinot ar 2022. gadu (31%). Konkrētie procenti dažādos pētījumos nedaudz atšķiras, bet kopējā tendence ir skaidra. Tas liek jautāt, kādēļ krievvalodīgie pārsvarā ir neitrāli un kāpēc krievvalodīgo attieksme nemainās Rietumu virzienā.

Kādēļ ieņemt neitrālu pozīciju var būt racionāli?

Lielākā daļa krievvalodīgo ir pa vidu – ne Rietumu, ne Krievijas pusē. Latviešu nacionālisti, protams, izdara sev izdevīgu pieņēmumu: visi neitrālie melo un slēpj savas simpātijas pret Kremli. Bet nav tik vienkārši. Esmu pētījis Kremļa propagandu un ietekmi Latvijā dažādos vietējos un starptautiskos projektos vairāk nekā 10 gadus. Krievvalodīgo kopiena ir sašķelta un pastāv alternatīvi, pierādījumos pamatoti skaidrojumi neitrālas pozīcijas ieņemšanai.

Sarunas ar krievvalodīgajiem fokusgrupās atklāj, ka pozīcijas ieņemšana šajā jautājumā daudziem ir riskanta, jo noved pie konfliktiem. Ieņemt pozīciju, ka Krievija ir labā, ir acīmredzami riskanti – gan latvieši, gan rietumnieciski noskaņotie krievvalodīgie viņus kritizēs. Vienlaikus ieņemt pozīciju, ka Krievija ir sliktā, arī ir riskanti! Daļa krievvalodīgo ir Krievijas pusē. Tie ir šo neitrālo cilvēku kolēģi, draugi, radi un ģimenes locekļi. Ar viņiem kaut kā jāsadzīvo. Neitrāla pozīcija šādu apsvērumu dēļ var kļūt izdevīga un loģiska.

Nepieciešamība sadzīvot ar cilvēkiem, kuriem ir radikāli un citu veselībai pat potenciāli bīstami uzskati, pirms pāris gadiem bija aktuāla arī latviešiem. Covid-19 pandēmijas laikā daudzu tuvākie cilvēki ieņēma dažādas radikālas pozīcijas un ticēja sazvērestībām. Liela daļa latviešu turpināja uzturēt saites ar šiem cilvēkiem, atmetot savus morālos apsvērumus. Mēs visi esam tikai cilvēki. Lai kādām dīvainībām viņi ticētu, vecāki un vecvecāki mūsu dzīvē bieži būs svarīgāki par kaut kādiem ģeopolitiskiem vai sabiedrības veselības apsvērumiem.

Ir arī citi iemesli ieņemt neitrālu pozīciju. Daļa krievvalodīgo ir apjukuši un nezina, kam ticēt. Rietumi saka "balts", Krievija – "melns". Kā es, parasts cilvēks, kuram nav nekādu zināšanu par ģeopolitiku, varu zināt, kuram taisnība? Daļa ir vīlusies visā un kļuvusi ciniska. Visi melo. Gan Krievija, gan Rietumi. Daļai ir absolūti vienalga par pasaulē notiekošo. Šādi cilvēki neseko ziņām un nav politiski vai pat sociāli aktīvi. Daļai vienkārši šķiet izdevīgāk aptaujā pateikt, ka ir neitrāli, jo viņi baidās no negatīvas intervētāja reakcijas. Neitrālai pozīcijai var būt dažādi ļoti pamatoti, personiski iemesli.

Turklāt varbūt pats pieņēmums – visiem obligāti jānosoda Krievija – ir ļoti augsta latiņa? Vairāk nekā divas trešdaļas Latvijas krievvalodīgo ir patērējušas Kremļa medijus gadiem, reizēm pat visu savu dzīvi, daļēji vai pilnībā dzīvojot Krievijas informācijas telpā – citā pasaulē nekā latvieši. Kremlim labvēlīgi uzskati šajā auditorijā ir dziļi ieēdušies. Alternatīva perspektīva, kā uz to raudzīties, būtu: ieņemt neitrālu pozīciju jau ir ievērojams progress un liels solis ārā no Kremļa ietekmes sfēras, ņemot vērā šo cilvēku no latviešiem atšķirīgo dzīves pieredzi.

Turklāt nevajag aizmirst, ka arī 26% latviešu simpātijas nav ne vienas, ne otras karojošās valsts pusē. Neesmu dzirdējis nacionāļu pārmetumus šiem latviešiem, ka viņi aptaujās melo un slēpj savas simpātijas pret Kremli. Padomā, kādi varētu būt viņu iemesli būt neitrāliem, pēc tam attiecini to pašu uz neitrālajiem krievvalodīgajiem. Nosodīt un ielikt cilvēkus sev izdevīgā stereotipā ir viegli. Iekāpt otra kurpēs un empātiski izprast ir sarežģīti.

Sašķeltu sabiedrību dinamika

Latvijas sašķeltā sabiedrība globālā mērogā nav nekas unikāls. Starp vienā teritorijā dzīvojošām dažādām etnolingvistiskām, reliģiskām vai pēc citām pazīmēm atšķirīgām kopienām bieži ir novērojama dinamika, kurā viena grupa dominē pār citu, to apspiežot un ierobežojot (PSRS okupācija). Reizēm apspiestajai grupai izdodas dominējošo gāzt un novērst tās netaisnīgo dominanci (Latvijas neatkarības atgūšana). Tālākais ir plaši pētīts politikas zinātnē, jo bieži vien vēsturiskās netaisnības novēršana nenoved pie miera un stabilitātes. Tā vietā izveidojas jauna, problemātiska dinamika starp abām grupām, kas tagad mainījušās lomām.

Kad apspiestā grupa nāk pie varas, tā nereti izjūt morālu attaisnojumu sodīt bijušos apspiedējus, liegt piekļuvi resursiem vai izmantot dažādus ierobežojošus un izslēdzošus sodīšanas mehānismus – atriebties, nevis tikai novērst vēsturiskās netaisnības un nonākt pie savstarpējā izlīguma. "Viņi mūs apspieda" radītais morālais pārākums kopā ar pamatotām dusmām pret vēsturiskajiem apspiedējiem bieži rada jaunu ciklu, kurā iepriekš dominējošā grupa kļūst par apspiesto, bet tagad dominējošās grupas vēsturiskās ciešanas kļūst par pamatojumu jaunām netaisnībām. Tās normalizē rungas politiku un rada augsni turpmākam savstarpējam saspīlējumam.

Protams, arī dominanci zaudējusī grupa var būt problemātiska. Šī grupa var jebkuru sava iepriekš dominējošā statusa elementu zaudēšanu ierāmēt kā apspiešanu un pretoties jebkuram, pat vispamatotākajam mēģinājumam novērst vēsturisko netaisnīgumu un panākt izlīgumu abu grupu starpā. Turklāt šīs grupas politiķi un mediji var nevis atbalstīt izlīgumu, bet speciāli sabiezināt krāsas un izcelt tikai visradikālākos otras grupas nacionāļu izteikumus. It īpaši, ja aiz šīs grupas stāv kaimiņvalsts, kas ar milzīgiem informācijas resursiem speciāli cenšas radīt un pastiprināt polarizāciju un aizvainojumu savu tautiešu rindās. Citējot Putina padomnieku (2001–2013) Sergeju Karaganovu: "Ir jādara viss iespējamais, lai krievvalodīgie paliktu tajos reģionos, kur viņi dzīvo šobrīd [bijušajās Padomju republikās] [..], jo mums tur jāsaglabā ietekmes sviras nākotnei."

Vēlos uzsvērt, ka es nekādā veidā nelieku vienlīdzības zīmi starp problēmām demokrātiskajā Latvijā un PSRS īstenoto pārkrievošanu, latviešu valodas, kultūras, cilvēku totalitāru apspiešanu un fizisku iznīcināšanu. Šādi apgalvojumi nāk no Kremļa propagandas, kuras vēstījumus esmu pētījis desmit gadus. Tomēr tas, ka Kremlis sauc krievvalodīgos par krievvalodīgajiem vai kritizē Latvijas iekšējās problēmas, nenozīmē, ka mēs nevaram runāt par krievvalodīgo kopienu un ka Latvijā nebūtu problēmu. Tieši pretēji. Kremļa propaganda bieži ieķeras reālās Rietumvalstu problēmās, tās paspilgtina, sabiezina krāsas (un parasti secina, ka pie visa vainīgi ļaunie fašisti). Runāt par problemātisku dinamiku abu etnolingvistisko grupu starpā mūsdienu Latvijā un to risināt, balstoties pierādījumos, nozīmē aktīvi pretdarboties Kremļa propagandai. Savukārt ignorēt problēmas un ļaut palielināties plaisām starp abām kopienām ir tieši tas, ko Kremlis vēlas.

Jā, šie ir ļoti sarežģīti un niansēti jautājumi. Kurā brīdī vēsturiskā netaisnīguma novēršana kļūst par otras grupas sodīšanu? Kad tiek pārkāpta trauslā līnija starp izlīgumu un apspiešanu? Uz to nav viennozīmīgu atbilžu. Tomēr, ja daļa sabiedrības jūtas netaisnīgi nesadzirdēta – tas rada riskus. Ja valsts institūcijas zaudē leģitimitāti daļas iedzīvotāju acīs, tā ir problēma. Ja daži politiskie spēki speciāli mēģina pazemot citu sabiedrības grupu – tas ir ātrākais veids, kā palielināt sašķeltību. Viss šajā paragrāfā minētais apraksta to, kā daļa krievvalodīgo uztver nacionāļus vai pat visus latviešus un Latvijas valsti.

Kā (ne)panākt uzvedības maiņu?

Labi, pieņemsim, ka nacionāļu un konservatīvo partiju pēc 2022. gada ieviestās politikas pret krievvalodīgo kopienu nebija daļēji balstītas emocijās, vēlmē atriebties un sodīt, bet patiesā vēlmē panākt uzvedības maiņu, lai krievvalodīgo ģeopolitiskā orientācija mainītos Rietumu virzienā, lai krievvalodīgie sāktu vairāk patērēt medijus latviski. Ir dažādas zinātnē balstītas teorijas, kā panākt uzvedības maiņu cilvēkos vai sabiedrības grupās, ja jāizmaina dziļi iesakņojušies uzskati un ieradumi. Latvija neseko nevienai no tām. 

Iedomājies: valsts tev aizliedz skatīties tavu mīļāko TV kanālu. Tev saka: viss, kam tu tici, ir pilnīgas muļķības. Tam līdzi nāk dažādi indīgi komentāri, ka tu pats vai tavi vecāki un vecvecāki ir nodevēji, sektanti, sarkanās blaktis. Tavi kaimiņi pārstāj ar tevi runāt. Daži politiķi mēģina panākt, lai ārpus mājām tu nedrīkstētu runāt savā valodā.

Vai tava pirmā reakcija būtu: "Jā, viņu pusē taču ir vēsturiskā taisnība un morālais pārākums! Ak, es, muļķis, desmitgadēm dzīvoju melos un maldos! Tagad beidzot piekāpšos šīs agresīvās retorikas priekšā un piekritīšu visam, ko viņi saka." Vai arī tava reakcija būtu citāda?

Varbūt krievvalodīgie nemaina savu attieksmi Latvijas un Rietumu virzienā, jo nacionāļi un konservatīvie pēc 2022. gada pret viņiem ieviesa rungas pieeju, kas rada pamatotu pretreakciju? Iepriekšējos desmit gadus nacionāļi bloķēja iniciatīvas izmantot burkānus pret šo kopienu. Savukārt tagad ikvienu, kurš apgalvo, ka nacionālkonservatīvo rungas pieeja nestrādā, vai ierunājas par kādu burkānu, viņi ierāmē kā prokremlisku nodevēju.

Rungas pieeja – aizliegumi, draudi, sodi, nosodoša retorika – ir vāja pieeja. Neefektīva pieeja. Pētījumi liecina, ka cilvēki vēlas saglabāt savu autonomiju, brīvību un izvēli. Kad ārējs stimuls tiek uztverts kā drauds, rodas psiholoģiska pretreakcija un tas bieži noved pie pretēja rezultāta. Runga mēdz cilvēkus motivēt darīt tieši pretējo tam, kas pavēlēts. Pat mūsdienu pētījumi par noziedzības apkarošanu secina, ka rungas pieeja nav efektīva, ja neiekļauj pozitīvus stimulus (burkānus) un neņem vērā cilvēku motivāciju un uzskatus.

Rungas politikas efekts: gandrīz divas trešdaļas krievvalodīgo 2023. gada aptaujā uzskatīja, ka latviešu attieksme pret krievvalodīgajiem ir pasliktinājusies kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Aptuveni divām trešdaļām krievvalodīgo 2025. gadā ir bail publiski izteikties par Latvijā notiekošo un dažādiem politiskiem jautājumiem. Nav datu, kas liecinātu, ka krievvalodīgie būtu vairāk sākuši runāt latviski vai vairāk patērēt medijus latviski. Varbūt krievvalodīgie nemaina savu attieksmi Latvijas un Rietumu virzienā rungas pieejas dēļ?

Kā panākt uzvedības maiņu

Es atbalstu Kremļa mediju slēgšanu Latvijā. Es atbalstu valodas reformu mazākumtautību skolās. Es atbalstu Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Es piekrītu, ka krievvalodīgajiem būtu jārunā latviski. Tomēr tas viss tiek darīts novēloti un sasteigti. Pāris gados Latvija mēģina atrisināt desmitgadēm ielaistas un nerisinātas problēmas. Šo problēmu risināšanas vietā Latvijas politiskā spektra abi gali izmantoja etnolingvistiskās plaisas balsu gūšanai vēlēšanās un bloķēja šo problēmu risināšanu. Piemēram, 2016. gadā aptaujā Latgalē veseli 57% respondentu piekrita apgalvojumam: "Tā vietā, lai risinātu svarīgas problēmas (piemēram, sociālas un ekonomiskas), politiķi labprātāk pretnostata latviešus un krievus." Ja sabiedrība būtu saliedēta, pāris partijām pazustu iemesls, kādēļ tās vispār eksistē.

Tā kā šis jautājums ir bijis politisks karstais kartupelis, Latvijā ir maz publisku augstas kvalitātes pētījumu par krievvalodīgo kopienu. Neesam mācījušies arī no starptautiskiem pētījumiem. Tas, kā saliedēt sašķeltu sabiedrību, ir plaši pētīts jautājums, piemēram, Ziemeļīrijā, kur katoļi ar protestantiem 30 gadus cīnījās par to, vai palikt Lielbritānijā vai pievienoties Īrijai. Īsumā ieskicēšu dažus no pierādījumos balstītiem ieteikumiem.

Pētījumi par Ziemeļīriju apstiprina, ka sabiedrību nevar saliedēt tikai ar rungas pieeju: aizliegumiem vai pārmetumiem. Rungas politika nevis maina attieksmi, bet riskē padziļināt savstarpējo neuzticēšanos. Turklāt kopā ar naidīgu politisko retoriku tā nostiprina kritizētās grupas sajūtu, ka viņi ir margināli un neleģitīmi, kas savukārt veicina atsvešināšanos. Vienkāršojot – rungas bez burkāniem nav strādājušas citur un, visticamāk, nestrādās arī Latvijā.

Efektīvākas ir bijušas tās pieejas Ziemeļīrijā, kas vērstas uz sociālekonomiskās nevienlīdzības mazināšanu. Latgale ir viens no nabadzīgākajiem reģioniem visā ES. Ja ekonomika Latgalē plauktu un zeltu, tas daudz labāk izsistu pamatu zem kājām Kremļa propagandai nekā simboliska kaut 500 PSRS pieminekļu nojaukšana. Pašreizējā Saeimas koalīcija beidzot sākusi nopietnāk pievērsties ekonomikas problēmām Latgalē.

Sašķeltās sabiedrības sapludināšana ir vēl viens atslēgas elements, kurš paslīdējis garām Latvijas simboliskajai pēdējās desmitgades integrācijas politikai. Proti, jājauc kopā abas kopienas, lai nebūtu tā, ka latvietim nav neviena krievvalodīga drauga un otrādi. Draugu trūkums no otras grupas ir labvēlīga augsne stereotipiem un aizspriedumiem. Turklāt latvieši apkārt – tieši tas motivē cilvēkus mācīties valodu, nevis sodi un draudi. Vienotība nerodas no sodīšanas, bet no piederības sajūtas.

Izglītība tikai latviešu valodā mazākumtautību skolās ir pirmais solis. Mazākumtautību skolu pakāpeniska sapludināšana kopā ar latviešu skolām, lai ikviens mācās jauktā vidē, ir vēl viena mācība no Ziemeļīrijas. Proti, pavisam izbeigt PSRS izveidoto segregēto izglītības sistēmu. Līdz tam gan Latvijai vēl ļoti tālu. Pret šādu reformu iestāsies teju visi. Turklāt mazākumtautību skolās jāatrisina daudz vienkāršākas problēmas. 30% bērnu IKVD apsekotajās mazākumtautību skolās iepriekšējā mācību gadā bija grūtības komunicēt latviski – 25% spēja to daļēji, 5% nespēja nemaz. Turklāt pat latviešu skolotāja pieredze apliecina, ka jaunā sistēma ir nesakārtota.

Šie ir tikai daži no potenciālajiem risinājumiem. Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupa 2016. gadā nāca klajā ar plašu klāstu ieteikumu, bet tie visi tika ignorēti. Šie jautājumi ir teju neatšķetināms mezgls – politiski pielādēts, emocionāls, un par tā atšķetināšanas mēģinājumiem neviena partija papildu balsis vēlēšanās neiegūs. Ja šis raksts noķers soctīklu uzmanību, nacionāļi naida pārņemtajā platformā X izvilks sev izdevīgos šī raksta citātus un mani kancelēs. Savukārt vietējie problemātiskie mediji krieviski pārtulkos sev izdevīgos citātus un teiks, ka eksperts piekrīt viņu vēstījumam: latvieši apspiež krievus. Ar šādiem melnbaltiem vienkāršojumiem diskusijas par šiem jautājumiem Latvijā parasti arī beidzas.

Pārpublicēts no satori.lv. Šī publikācija finansēta no nodokļu maksātāju līdzekļiem

Novērtē šo rakstu: