Es neesmu vainīgs, Ušakovs pats atnāca

Uz manu tvītu Liepnieka kungs reaģēja ar prasmīgi izvēlētiem fragmentiem no mūsu 2012. gada e-pasta sarakstes kāda mārketinga projekta ietvaros, kura pasūtītājs bija Jurģis Liepnieks, klients – Nils Ušakovs, bet izpildītājs – digitālā mārketinga aģentūra Djigital, kurā tobrīd darbojos. Fragmentu publiskošanas mērķis bija radīt iespaidu, ka, “Hei, Polis taču pats strādā ar Saskaņu un vēl viņiem taisa fake news, un tad vēl iedrošinās citiem stāstīt, ka tā ir slikti darīt. Sitiet liekuli, bet par mani aizmirstiet!”. Komunikācijas (arī burvju mākslinieku un kabatzagļu) pasaulē to sauc par “misdirection” jeb uzmanības novēršanas taktiku.

Sākotnēji man nebija plāna uz šo manevru reaģēt plašāk, kā vien atbildot dažiem interesentiem tviterī. Galu galā, veca gudrība māca, ka, jo mēslu vairāk aiztiek, jo lielāks tā potenciāls izplatīt nepatīkamas smakas mākoni. Taču tad sapratu, ka to cilvēku, kuri slēpjas aiz propagandas, dezinformācijas un fake news kampaņām, mērķis nav visus pārliecināt par savu taisnību. Gluži otrādi, to mērķis ir sēt šaubas, radīt sajūtu, ka ticēt nevar nekam un nevienam. Un tieši tādēļ Liepnieka kunga un viņa sabiedroto triki ir pelnījuši pienācīgu atbildi.

Tādu ir pelnījuši arī partijas “Kustība Par!” biedri, jo šī organizācija tiek visā šajā ļembastā ierauta. Jā, starp citu, pagājušā gada rudenī ar savu dalību atbalstīju šīs partijas redzējumu par mūsu valsts nākotni, jo tas saskan ar manējo. Vēlēšanās balotēties un politiskus amatus ieņemt vismaz pārskatāmā nākotnē neplānoju, tādēļ satraukties par manu aktivitāšu politizāciju un došanos populisma virzienā nav īpaša pamata, bet, protams, jums kā lasītājiem būtu pareizi manas aktivitātes kritiski izvērtēt arī caur šo prizmu.

Lai arī es nekad neesmu slēpis un pat regulāri publiski komunicējot esmu stāstījis, ka, strādājot dažādās reklāmas un mārketinga aģentūrās, man ir nācies darboties arī ar dažādu politisko organizāciju un individuālu politiķu, tostarp Nila Ušakova kampaņām, profesionālā ētika un konfidencialitātes līgumi man nav ļāvuši šos jautājumus iztirzāt sīkāk. Bet, tā kā Jurģis Liepnieks pats ir izvēlējies mūsu sadarbību publiskot, tad neredzu nekādu iemeslu jums neatklāt tās būtību, kaut ceru, ka piedosiet, ja visu dokumentu dzelteno mediju ķidāšanai neizlikšu, to, ja vēlas, var darīt otra puse, jo par to, galu galā, ir samaksājusi.

2012. gada otrajā pusē Jurģis Liepnieks uz aģentūru, kurā strādāju, atveda savu klientu Nilu Ušakovu (personīgi, ne partiju Saskaņa), stāstot, ka politiķis vēlas uzlabot savu kā Rīgas mēra atpazīstamību jauniešu auditorijā, īpaši fokusējoties uz latviešu jauniešiem. Vajagot izdomāt stratēģiju, kā šiem jauniešiem izstāstīt, ko vispār dara Rīgas mērs, un, protams, cik forši būs, ja tas arī turpmāk būs Ušakovs.

Mēs gana rūpīgi izsvērām, vai varam apkalpot šo klientu un lēmums bija pozitīvs vairāku iemeslu dēļ. 1) Tas bija Ušakova pirmais mēra termiņš, kura ietvaros viņš vēl ļoti aktīvi un gana simpātiski strādāja uz savu latviešu un krievu saliedētāja, pragmatiskā, modernā, bilingvālā, “no bullshit, just get things done” pašvaldības vadītāja tēlu; 2)Tās koruptīvās aktivitātes, kuras šobrīd ir grūti nepamanīt, tobrīd nebija viegli saredzamas; 3) Krima vēl nebija okupēta; 4) Tas bija profesionāls izaicinājums izdomāt, kā mēģināt uzrunāt latviešu jauniešus ar krievu tautības politiķi, ja izejas pozīcija bija “Latviešu jaunieši neinteresējas par politiku, un pat tad, ja interesējas, ir visumā nacionālistiski noskaņoti un principiāli neatbalsta krievu tautības politiķus, neatkarīgi no to politiskās pārliecības”.

Mūsu aģentūras un Rīgas mēra īsās un ne pārāk produktīvās sadarbības ietvaros dažās nedēļās par pāris tūkstošiem latu tapa precīzi viena PPT prezentācija, kura sastāvēja no Ušakova sociālo mediju aktivitāšu audita un kritikas, dažiem stratēģisko ieteikumu slaidiem (piemērs - vairāk publiski lietot jaunās tehnoloģijas, lai uzskatāmi demonstrētu atšķirību no “vecā kaluma” politiķiem), kā arī vairākām radošajām digitālo projektu idejām, kuras bija paredzētas gan pašas Rīgas pilsētas, gan Rīgas mēra kā amata, gan paša Ušakova popularizēšanai.

Lai arī Liepniekam un Ušakovam viss piedāvātais patika un mēs vēl kādu brīdi diskutējām par ideju īstenošanu (par ko arī e-pastu sarakste), neviena no tām tā arī netika realizēta, jo šķiet, Ušakovs beigās saprata, ka viņam tāpat ir nodrošināta uzvara, bez papildu līdzekļu tērēšanas kaut kādām smieklīgām digitālām aktivitātēm. Tā beidzās mana politiķu stratēģiskā konsultanta karjera. Pēcāk vēl uz Domē iegūto kontaktu bāzes uzzinājām par iespēju un pēc aģentūras “Rīga 2014″ pasūtījuma, projektu konkursa ietvaros uztaisījām vienu digitālo jaungada apsveikumu pilsētai projektu, bet tur nedz Ušakovs, nedz Liepnieks iesaistīti nebija. Ar Liepnieka kungu vēl 2014. gadā reizi īsi un nerezultatīvi sarakstījāmies par iespējām sadarboties kādos nekonkrētos digitālos projektos, turpmāk vien apmainoties ar dzēlībām tviterī.

Radošās idejas, lai uzrunātu jauniešus, starp citu, lielākoties balstījās uz pasmiešanos par Ušakovu un ar viņu saistītajiem stereotipiem. Tur bija tādi domas lidojumi kā instalācija “Dejo ar Nilu”, kur lietotājs pie liela ekrāna var atkārtot animēta Ušakova dejas soļus mikrorajona puspietupienā. Tur bija Ušakova uzruna, kura ierakstīta, kamerai un ekrānam karājoties hēlija balonā uz kosmosa robežas. Bija arī projekts, kurā lietotājam tiktu dota iespēja no autotjūnētiem Nila runu un sarunu fragmentiem (“Bļe, atkal Bogdanova” ieskaitot) izveidot savu mūzikas hitu un publiskot FB. To apsvērām palaist kā anonīmu anti-Ušakova projektu, uz kuru mērs reaģētu, apbalvojot labāko dziesmu autorus, tā parādot, ka viņam ir humora izjūta.

Tieši par šo ideju arī bija Liepnieka publiskotā un skandālu izraisījusī sarakste, kurā es puspajokam, pusnopietni piedāvāju variantu, projekta lapu reģistrējot, paslēpt arī pēdas uz kādu konkurentu. Vai tas bija ētiski – noteikti nē. Vai es tā darītu šodien – arī nē. Vai tas reāli kādu dezinformētu vai nodarītu kādu ļaunumu šim hipotētiskajam konkurentam– diezin vai, bet spriediet paši.

Lai nu kā, kopš 2013. gada es ne pie vienas partijas vai politiķa kampaņām vai cita veida aktivitātēm darbojies neesmu. Šodien to, ko savas iepriekšējās un tagadējās profesionālās karjeras laikā esmu iemācījies par politisko un citu komunikāciju digitālajā vidē, izmantoju, lai ardomu.lv (reti) un regulārās prezentācijās visdažādākajās mācību iestādēs, semināros, konferencēs un citur stāstītu par to, kā viltus ziņas, nopirkti mediji un, jā, arī tādi projekti, kādus mēs ar kolēģiem reiz uz papīra domājām Ušakovam, šobrīd ir realitāte, kura būtiski ietekmē sabiedrību, un kuras veidošanai tiek bezkaunīgi izmantoti administratīvie resursi, šķietami nevalstiskas organizācijas un to nodarbināti digitālo mediju satura veidošanas profesionāļi.

Jebkura darbība izraisa pretdarbību, tādēļ nav jābrīnās, ka šobrīd tādos “uzticamos” medijos kā Lapsas “Pietiek” un Alberta Joža “Dzeltenais” parādās sensacionāli raksti par manu sadarbību ar Saskaņu, un ka tajos tiek piesaukta arī “Kustība Par!”, kuras vērtības ir pilnīgā pretrunā ar šo cilvēku pārstāvētajām. Jo vienu balsi nav grūti apklusināt un diskreditēt. Tādi mēģinājumi ir neizbēgami un tas ir viens no iemesliem, kādēļ priecājos, ka man pašam tomēr pietrūka tās vienas balss līdz nejaušai nokļūšanai partijas valdē. Jo ierindas biedrs, tas ir viens, bet partijas amatpersona – tomēr pilnīgi cits statuss, cita atbildība un cita mediju interese. Taču, ja arī pēc šī mana raksta izlasīšanas kādam šķiet, ka Liepniekam, Jodim un Lapsam ir taisnība, ka es esmu nelietīgs divkosis, kura teiktajam nevar uzticēties, es varu vien respektēt jūsu tiesības uz viedokli.

Tāds, lūk, stāsts, kā es gandrīz Ušakovu kosmosā palaidu. Mea culpa.

Pārpublicēts no ardomu.lv

Novērtē šo rakstu: