Iesaki rakstu: 
Nesen Stokholmas Ekonomikas augstskolā norisinājās „QUO Tu Domā?” diskusija par to, vai Latvijai ir jāuzņem bēgļi (turpmāk – imigranti. Bēgļa statuss tiem Latvijā vēl nav piešķirts). Metot pie malas faktu, ka vairums auditorijas bija attiecīgās izglītības iestādes studenti, radās iespaids, ka pasākums organizēts, lai marginalizētu „PRET” esošo pusi.
Tā apgalvoju jo tikai viens cilvēks, Rihards Kols (VL!-TB/LNNK), iestājās pret imigrantu uzņemšanu. Lai arī Dainis Liepiņš (LRA) pauda, ka imigranti nav jāuzņem, viņš uzstāja, ka tie nav jāuzņem tieši tagad. Vienlaikus Liepiņš norādīja, ka varētu uzņemt vēlāk – kad būs līdzekļi.
Pārējie debatētāji, tostarp Jurģis Liepnieks, lika manīt par uzņemšanu, balstoties uz juridiskajām saistībām, kas liecina par šo uzņemšanu kā pienākumu, nevis brīvprātīgu.
Pretrunas? Izskanēja arī emocionāli argumenti, piemēram, „viņi ir cilvēki, un cilvēkam ir tiesības”, „21.gadsimts”, „humānisms”, „mēs arī reiz bijām bēgļi” utt. Viens no debatētājiem, Didzis Melbiksis, sacīja, un es citēju: „Zviedrijā slepkavības praktiski vispār nenotiek un izvarošanas ir daudz mazāk nekā Latvijā... Ja Jūs gribat dzīvot mierīgāk, pārcelieties uz Zviedriju.”
Izklausās pēc paradīzes? Šeit gan jāsaka, ka, iespējams, debatētājs nerēķinājās ar to, ka kādam no auditorijas ir zināmi fakti, kas atspēko viņa melus. Šeit aplūkosim, cik tad mierīga Zviedrija ir patiesībā. (Starp citu, dīvainā kārtā tie, kas argumentēja, ka latvieši reiz bija bēgļi, nevīžoja pateikt, ka Zviedrijas valdība mūsu leģionārus izdeva PSRS.)
Daudziem Zviedrija asociējas ar Volvo, vikingiem, IKEA mēbelēm un miermīlīgo, skandināvisko cilvēku dabu. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Zviedrija strauji mainījās, precīzāk sakot, Zviedrijas elite mākslīgi sāka mainīt sabiedrību. Rezultāti diemžēl nav iepriecinoši. Saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības biroja datiem 2012.gadā Zviedrija ieņēma pirmo vietu Eiropā pēc policijā reģistrētiem izvarošanas gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Tomēr šie ir tikai reģistrētie gadījumi, un patiesais skaitlis nav zināms.
Zviedrija ir tik mierīga, ka vienā no tās lielākajām pilsētām, Malmē, pieaugot muslimu imigrantu skaitam, vienlaikus aug arī antisemītisms.[1] Šogad Igaunijas tautas dejotājus no Zviedrijas aizbiedēja projām imigrantu banda, kas ar akmeņiem apmētāja skolu, kurā tie uzturējās, vienlaikus mēģinot to nodedzināt.[2] Tāpat nesen Zviedrijas pilsētā Vasterasā notika dubultslepkavība, kurā imigrants no Eritrejas IKEA veikalā nodūra sievieti ar viņas dēlu. Pērn somāliešu izcelsmes imigrants par 12 gadus vecas meitenes izvarošanu saņēma vien 22 sabiedriskā darba dienas. 2001.gadā par 11 un 12 gadus vecu meiteņu grupveida izvarošanu aizdomās tika turēti 20 imigranti no Trešās pasaules. Jāpiebilst, ka izvarošanas notika baseinā.[3] Viens no skandalozākajiem noziegumiem bija Elīnas Krantsas (Elin Krantz) izvarošana un slepkavība 2010.gadā, ko pastrādāja etiopiešu izcelsmes imigrants.
Šādu un līdzīgu piemēru ir neskaitāmi daudz. Ļoti zīmīgi, ka kopš pagājušā gadsimta 70.gadiem vardarbīgas noziedzības gadījumi ir palielinājušies par 300%[4], savukārt izvarošanas gadījumi salīdzinājumā ar 1975.gadu ir pieauguši par vairāk nekā 10 reizēm.
Vai tam ir kāds kopsaucējs ar imigrāciju? Lai arī zviedru presē netiek norādīta noziedznieka izcelsme, ārzemju mediji pamanās noskaidrot faktu, ka noziedznieki ir nevis no pamatnācijas, bet gan imigranti no Āfrikas vai Tuvo Austrumu valstīm. Diemžēl Zviedrijā neveic noziedzības statistiku, kas balstīta uz cilvēka izcelsmi, politkorektumā bāzētās cenzūras dēļ. Šāda statistika palīdzētu labāk identificēt problēmu konkrētā sabiedrības grupā.
Tomēr pētnieks Pēters Martens (Peter L. Martens) jau pirms 18 gadiem norādījis, ka imigrantiem Zviedrijā ir lielākas tendences uz noziedzību nekā pamatnācijai.[5] Zviedrijas ekonomikas pētnieks un „National Review” autors Tino Sanandaži (Tino Sanandaji) skaidro, ka Zviedrija „strauji dodas pretī klints malai” ar imigrācijas politiku. Patlaban Zviedrija uzņem vairāk migrantu nekā Lielbritānija, Francija un visas ziemeļvalstis kopā. Vienlaikus saskaņā ar ESAO datiem Zviedrijā ir vislielākā plaisa nodarbinātības jomā starp pamatnāciju un imigrantiem.[6] Arī šī labklājības problēma Zviedrijā tiek noklusēta, jo viss, kas imigrācijas tēmu ceļ sliktā gaismā, ir pakļauts cenzūrai. Lai arī „uz papīra” Zviedrijā ir preses brīvība un preses brīvības indekss to ievieto 5.vietā[7], jebkurš reportieris vai pētnieks, kas pasniedz imigrantus un integrācijas problēmas negatīvi riskē ar savu karjeru un reputāciju, pat ja šis atspoguļojums ir patiess.[8]
Zviedrija ar pašcenzūru un politkorektumu ir aizgājusi tik tālu, ka absurdi precedenti vairs nav dīvaina parādība, bet gan ikdiena. Protams, par to zviedru presē neraksta. Zviedrijas tā laika finanšu ministrs Anderss Borgs pauda, ka vēlas, lai Zviedrija līdzinās Āfrikai. Šis pats ministrs arī sacīja, ka nepieciešams celt nodokļus, lai uzturētu imigrācijas procesu.[9] Īpaši šokējoši šķiet zviedru sociāldemokrātes Monas Salinas (Mona Sahlin) izteikumi, ka no diviem kvalificētiem pretendentiem uz darba vietu, kurā maz imigrantu, ir jāuzņem tas, kura vārds ir Muhameds, jo ne-zviedru tautība ir liels pluss.[10] Tas drīzāk liecina par pozitīvo diskrimināciju, t.i. diskrimināciju, kas vērsta pret pamattautu. Likumdošana tiek pakārtota imigrantiem par labu, sākot no cūkgaļas izņemšanas no atsevišķu skolu ēdienkartēm, krustu nēsāšanas aizlieguma un pat dažos gadījumos – karoga nodēvēšanas par aizskarošu krusta dēļ.
Tiesa gan, Zviedrija reiz bija viena no drošākajām un mierīgākajām valstīm pasaulē. Tas ir, līdz valdošā elite neuzsāka imigrantu uzņemšanas politiku savas industrijas attīstīšanai, vienlaikus uzsākot sociālo eksperimentu – integrāciju. Sandra Veinberga raksta, ka tolaik Zviedrija sociāldemokrātiskās politikas rezultātā kļuva par patvēruma meklētāju miera ostu karu un politisko apvērsumu plosītu valstu bēgļiem no visas pasaules.[11] Tagad, pēc astoņu gadu pārtraukuma, sociāldemokrāti atkal ir pie varas, un sociālā eksperimentēšana turpinās. Ja pirmās paaudzes imigranti pārvaldīja zviedru valodu, tad nākamajām klājās arvien grūtāk. Zviedrijā visi imigrantu bērni mācās zviedru skolās zviedru valodā, taču, neraugoties uz to, zviedru sabiedrībā neintegrējas, jo ikdienā dzīvo savā etniskajā vidē un uztver pasauli caur savas etniskās subkultūras filtru. Rezultātā ir izveidojušies geto rajoni, uz kuriem pat vairs nekursē sabiedriskais transports un nedežurē policija to bīstamības dēļ. Lai arī Zviedrijā no 1996.gada līdz 2014.gadam bija Integrācijas lietu ministrija, skaidri redzams, ka jebkuri mēģinājumi integrēt Trešās pasaules imigrantus ir cietusi fiasco, viss ir aizgājis pašplūsmā.
Šie un daudzi citi atgadījumi Zviedrijā neliecina par paradīzi zemes virsū. Drīzāk elles ķēķi, un ir jābūt muļķim, lai neredzētu skarbo realitāti, ko sev līdzi nes Trešās pasaules imigrācija masveidā. Nav iespējams sajaukt eļļu ar ūdeni. Šis sociālais eksperiments ir izgāzies Francijā, Lielbritānijā, Nīderlandē u.c. valstīs, kur Trešās pasaules imigranti dzīvo savos geto pēc saviem likumiem. Latvija nav spējusi tikt galā ar gandrīz 40% cittautiešu integrāciju no visas plašās PSRS. Ir absolūti muļķīgi darīt vienu un to pašu, katru reizi gaidot citu rezultātu. Ir nepareizi mudināt sabiedrību uzņemt imigrantus, spekulējot uz jūtām. Jā, karš ir šausmas, bet ir jāizvērtē riski un ieguvumi un sabiedrības reakcija, nevis aiz slēgtām durvīm steigšus pateikt: „Jā un viss!” Ir absolūts neprāts domāt, ka 250 (+ģimenes saskaņā ar Dublinas regulu) ir sākums un beigas un Latvija vairāk neņems. Tikpat liels prāta deficīts ir censties nodarbināt viņus valstī, kurā pēc Eurostat datiem ir 10% bezdarbs (izteikts jauniešu vidū).
Es nevēlos, lai Latvija ir otra Zviedrija. Es nevēlos, lai politkorektuma cenzūras dēļ Latvijas tautai ir jāklusē, lai neaizskartu imigrantus. Es nevēlos šeit vēl vienu kriminogēnu apkaimi. Es nevēlos, lai latviskās tradīcijas vienā saulainā un politkorektā dienā aizskartu imigrantu reliģiskās jūtas. Es nevēlos, lai Latvija bezjēdzīgi tērē savas jau tā nelielās finanses, cenšoties integrēt neintegrējamo.
Nobeigumā neliels ad hominem. Melbikša kungs par ākstiem dēvē tos, kas konfrontē viņa melus. Vai tas būtu iespējams, ka Melbikša darbības ir ākstiem vairāk raksturīgas? Ākstam raksturīgi būtu zīmēt fallus uz Latvijas karoga.[12] Neņemsim pat vērā mistisko apsēstību ar falliem. Ākstam raksturīgi būtu tiešajā ēterā šķobīties, bolīties, ākstīties un vilkt galvā zeķubikses.[13] Ākstam raksturīgi uzdoties par žurnālistu, lai gan neviena nopietna publikācija un pētnieciskais darbs šīs personas vārdā nav atrodams. Par komentētājiem, relīžu atgremotājiem un „ekspertiem” var uzdoties ikviens, kam nav slinkums un netrūkst bezkaunības. Ākstam raksturīgi ir izplatīt melus par cilvēkiem, kā tas bija ar deputātu Ati Lejiņu.[14] Ākstam pavisam noteikti būtu raksturīgi pašam par sevi iesūtīt rakstu vikipēdijā, lai kaut kādā veidā mēģinātu gūt lielāku atpazīstamību un piešķirtu sev nozīmi. Uzraksts vikipēdijā skaidri norāda: „Šī raksta temata nozīmīgums tiek apšaubīts.”[15]
Nobeigšu ar romiešu dzejnieka Aurēlija Prudencija Klementa citātu: „Dievs vēlējās apvienot ļaudis un valstības ar dažādām valodām un savstarpēji naidīgiem kultiem zem vienas impērijas un visiem kā vienam lika pieņemt viena harmoniska likuma saites.” Šis pats dzejnieks pieredzēja Romas norietu.
[1]http://www.cbc.ca/news/world/anti-semitism-in-malm%C3%B6-reveals-flaws-in-swedish-immigration-system-1.3080484
[2]http://m.ohtuleht.ee/689746/pagulaste-runnaku-all-rahvatantsijad-pogenesid-oobimiskohast-ummisjalu
[3]http://www.eutimes.net/2011/03/20-refugees-suspected-of-gang-rape-at-stockholm-public-swimming-pool/
[4] http://www.d-intl.com/2013/11/08/multicultural-sweden-explodes-in-violence/?lang=en
[5] Peter L. Martens, Immigrants, Crime and Criminal Justice in Sweden. (Chicago UP, 1997).
[6] OECD Employment Outlook 2015. http://ifuturo.org/documentacion/Employment%20outlook%202015.pdf
[8] Sweden headed toward a cliff, https://www.youtube.com/watch?v=UHsXWYaTlik
[9] http://sverigesradio.se/sida/artikel.aspx?programid=2054&artikel=5942999
[10] https://sv.wikiquote.org/wiki/Mona_Sahlin
[11]http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/467341-stokholmas_imigrantu_nemieri_ko_no_tiem_var_macities_latvija
[12]https://anarhijalv.wordpress.com/2011/08/29/preses-relize-karogs-nav-svets-nost-ar-kriminallikuma-93-pantu/
[13] https://www.youtube.com/watch?v=DskPiT6V4y4
[14]http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/201175/deputats-lejins-par-zurnalista-didza-tvitu-vai-varda-briviba-ir-teikt-visu-kas-uz-meles
Seko mums 
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
Vakar Martins Gauss LTV formulēja divas lietas. Pirmā, ka ar lidojumiem no Rīgas kompāniju uzturēt nevar. Mūsu vizināšanu. Tas ir tas, ko saku gadiem. Nekad nav bijusi šāda iespēja, perspektīva - tikai subsidēšana. Tā gadiem ilgā runa par peļņu, naudas atpelnīšanu vienmēr ir bijusi tikai meli. Guntars garantē.
Tautai, kura sagājusi matos par tēmu “vajag dzemdēt bērnus vai nē”, nevar būt nākotnes. Ne labas, ne sliktas. Vispār nekādas.
Daudzas lietas cilvēks ir izdomājis, lai ar tām cīnītos. Piemēram, noteicis darba laiku, darba dienu skaitu, atalgojumu – arī to, ka daži vienmēr būs tādi kā priekšnieki vai galvenie, kas izrīkos, bet citi ies par viņiem balsot un – aiz muguras aprunās. Tieši tāpat, kā tas ir iekārtots, tieši tāpat to visu var pārkārtot, uzlabot, mainīt. Kas tam ir vajadzīgs? Cilvēki un audzināšana.
