Es novēlu no visas sirds, lai tad, kad "žurnālists" Toms Lūsis būs 70 gadus vecs, viņam tas nav jāpiedzīvo
Aleksandrs Tralmaks15.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pārlasīju rakstu, ko ir uzrakstījis “žurnālists” Toms Lūsis (attēlā), un man šķiet, ka nebūtu pareizi atstāt šo lietu neatbildētu. Es savu paziņu čatā uzrakstīju to, ko Aldis Gobzems vēlāk nopublicēja. Tātad īss faktoloģisks izklāsts, un tam ir arī dokumentāls pamatojums.
Mana tuva radiniece - un es neidentificēšu ne vārdu, ne radniecības pakāpi, lai nesarežģītu dzīvi, - dzīvo reģionālā pilsētā. 27.augustā viņa aizgāja pie ģimenes ārstes pēc savas dzīves vietas, jo sāka sāpēt roku locītavas. Daktere apskatīja un nosūtīja uz vietējo slimnīcu pie ķirurga. Šajā slimnīcā viņu nepaņēma.
Mana sieva viņai aizbrauca pakaļ 3.09. Aizveda pie mūsu ģimenes ārsta. Mēs arī sazinājāmies ar mūsu otru ģimenes ārstu. Mums ir divi. Viss notiek, protams, par naudu. Pirmais un otrais bija vienisprātis, ka vajag likt slimnīcā, jo diagnozes nav, bet stāvoklis nopietns. Sāpes briesmīgas. Viņas ģimenes ārste izrakstīja pretsāpju zāles.
Mēs kā “normālie” bez kontaktiem sestdien, 5.09 dodamies no rīta uz Stradiņiem. Tur mums ieteica doties viens no ģimenes ārstiem, tāds, kurš vienmēr iesaka izvairīties no uzturēšanās slimnīcās un ārstēties ambulatori. 4h uzņemšanā. Radiniece nevarēja nosēdēt uz vienas no atlikušajām 12 taburetēm. Pārējās vai nu aizņemtas, vai izvāktas sakarā ar sociālo distancēšanos.
Uzraksti liecina, ka drīkst būt līdzi tikai viena persona. Mēs pārkāpām noteikumus. Noteikumi paredz maskas, maskās bijām mēs un vēl viens pacients. Ārzemniece. Pārējie, ieskaitot māsiņas, vai nu bija bez maskām, vai ar degunu ārā. Izlūdzāmies ratiņus.
Dakteris viens. Kad tikām, piešķīra viņai 4.kategoriju. Kopā ir 5. Pirmā ir nopietna, piektā simulantiem. Pabrīdināja, ka labāk braukt mājās, jo jāgaida vēl būs ļoti ilgi. Ievedām observācijas telpā. Tur vismaz bija gulta. Tur mēs ar sievu palikt nedrīkstējām. Bomžus veda ar ātrajiem un veda caur akūto uzņemšanu. Observācijas telpā šos nemanīja.
Plkst. 22.30-23.00 mana sieva piezvanīja un teica, ka radiniecei likuši sakravāt mantas, diagnoze - Laima slimība, lai braucot uz Infektoloģijas centru (LIC). Observācijas telpā ielaida pretsāpju zāles vēnā. Vēnu sadūra tā, ka tagad tā vairs nav izmantojama katetra ievietošanai.
Nākamajā dienā radiniece. nevarēja piecelties, bet zvanījām uz LIC. Tur teica, ka svētdienās nav dežūrārsta un lai brauc pirmdien. Pirmdien no rīta sazvanījāmies ar LIC. Viņi teica, ka Stradiņu izraksts neder, vajag norīkojumu no ģimenes ārsta. Pa pirmdienu to saorganizējām no ģimenes ārstes. E-veselība neder. Dabūjam fiziski. Sievas brālis atveda.
Otrdien no rīta devāmies uz LIC. 4h rindā. No Gaiļezera atveda bomzi ar ēdi un kaut ko vēl, ko māsiņas nodefinēja kā “stiep šurp to masalaino”. Paņēma pirms radinieces. Pierādīt nevaru, bet fakts ir fakts. Daktere pateica, ka LIC viņas stāvoklī neārstē, jo nav Laima slimība. Analīzes, ko uztaisīja Gulbja labarotorijā (bez norīkojuma, par saviem līdzekļiem) uzrādīja pozitīvu borēliju. Neesot pareizi reaģenti. Izmeta ārā.
Tālāk saorganizējām par naudu privātklīnikā reimatologu. Atkal neteikšu - kur. Negribu iesaistīt dakteri, kura reāli palīdzēja un bija ļoti saprotoša. Viņa arī noteica diagnozi - Laima slimības izraisīts reimatiskā artrīta paveids.
Sistēmu sarunājām uzlikt privātklīnikas stacionārā, jo Stradiņu un Austrumu klīnikās uz telefona zvanu atbildēja, ka tas pie viņiem “šajos apstākļos” nav iespējams. Tagad palika nedaudz labāk, un viņa ir mājās.
Un jūs man pasakiet, vai to ir pelnījis cilvēks, kurš visu dzīvi ir strādājis un turpina dzīvot, neapgrūtinot ar sevi apkārtējos, uzturot māju un dārzu, pasakiet, vai tā ir jābūt. Es novēlu no visas sirds, lai tad, kad Toms Lūsis būs 70 gadus vecs, viņam šis nav jāpiedzīvo. Tas ir pazemojoši.
Bet man arī skaidrs tas, ka Toms Lūsis raksta mēdijam, kurš pieder Margusam Linnemea. Tas ir Baltijas lielākais zāļu vairumtirgotājs. Gribētos ticēt, ka viņš to nezina. Es viņu pazīstu un varētu to uzprasīt, bet liekas, ka tā ir Toma Lūša pašiniciatīva jeb ”brīvā ”žurnālistika”. Visbeidzot ir skaidrs, ka Toms nav tik gudrs pagaidām, lai saprastu, ka arī viņš reiz būs vecs un arī viņam vajadzēs veselības aprūpi.
Es neesmu COVID noliedzējs, es uzskatu, ka šī ārkārtas situācija ir ideāls priekšnosacījums, lai reformētu veselības aprūpes sistēmu, es arī uzskatu, ka nedrīkst pakārtot visu vienai epidēmijai, - tāpat kā gripas epidēmijas laikā veselības aprūpes sistēmai jāturpina funkcionēt. Bet es uzskatu, ka COVID epidēmijas dēļ Veselības ministrija ir aizmirsusi par saviem pienākumiem un tie ir - nodrošināt veselības aprūpi visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
