Iesaki rakstu: 
Es tiešām ļoti gribēju atbalstīt budžetu, jo man šķiet, ka laiks ir grūts un premjerministrs Krišjānis Kariņš tiešām ir sarežģītā situācijā, mēģinot šo kuģi kaut kā izstūrēt cauri Covid pandēmijas izraisītajai krīzei, izmantojot to komandu, kāda nu viņa rīcībā ir nonākusi.
Tiek pārmests, ka izdevumu sadaļa ir 12 miljardi, bet ieņēmumu – tikai 10 miljardi, ka ir visādi atsevišķi tēriņi, īpaši pieminot prezidenta flīģeli, un ka ir daudzas lietas, kurām naudas nav pieticis. Tas viss ir normāli, vienmēr kaut kam naudas pietiek un kaut kam nepietiek.
Taču pilnīgi nenormālas ir deputātu kvotas, kuras it kā neesot kvotas. Laikā, kad jāskaidro, kāpēc nepietiek naudas mediķiem vai kāpēc mūsu augstākā izglītība ir tik slikti finansēta, budžetam ir pievienoti vairāki simti priekšlikumu, kuriem vajag iedot papildu naudu.
Priekšlikumus ir iesnieguši kā pozīcijas, tā opozīcijas deputāti. Un tur ir viss, sākot no miljona Višķu tehnikumam, beidzot ar alejas izveidi Rēzeknē un partizānu bunkuru atjaunošanu Stompaku purvā.
Par šiem priekšlikumiem it kā notiek debates, bet tās ir tikai šķietamas, jo, lai ko un cik ilgi arī nerunātu opozīcijas deputāti, priekšlikumi tiek atbalstīti pēc viena principa – ja iesniedzējs ir koalīcijas deputāts, tad priekšlikums ir atbalstīts, ja opozīcijas, tad noraidīts.
Nezinu, kā var paskaidrot, kāpēc nav naudas ārstiem vai izglītībai, ja viena vai otra deputāta virzītam projektam nauda ir atradusies. Un par to viņš pēc tam teiks – es to panācu, es tam piešķīru naudu! Lai arī ne savu, bet tomēr.
Tas diemžēl labi ilustrē visu situāciju kopumā – sava un sveša nauda, savi un sveši deputāti, savi un sveši ministri un galu galā savi un sveši vēlētāji. Un šo situāciju turpinās izmantot populisti, kuri pavisam droši no tribīnes runā muļķības, kuras vairs pat neizklausās tik muļķīgi uz tā fona, ko runā (vai bieži izvēlas nerunāt) arī sakarīgi deputāti un ministri.
Mums nav sava un sveša valsts, nedrīkst būt savi un sveši iesniegumi, savi un sveši deputāti. Balsojot pret budžetu, aicinu arī citus esošos deputātus un tos, kas vēl nāks mūsu vietā, atcerēties, ka mums ir tikai viena valsts – mūsu valsts. Tā pati, par kuru cīnījās partizāni Stompaku purvā un kurā bieži nepietiek naudas mediķiem, profesoriem, bērniem un pensionāriem.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
