Iesaki rakstu: 
Sabiedrībā, medijos un ekspertu vidū daudz runā par to, vai iespējams Krievijas uzbrukums kādai NATO valstij, iespējams, 3-10 gadu laikā. Presē parādās NATO mācību scenāriji, viedokļi un analīzes par šo tēmu.
Situācija Eiropā un pasaulē ir sarežģīta, prognozēt notikumu attīstību pat gada griezumā ir grūti, tādēļ gatavojamies visiem scenārijiem bez nolemtības sajūtas, darām to pārdomāti un racionāli.
Pašlaik ļoti daudz ko nosaka karadarbības gaita Ukrainā, kas dod mums visiem iespēju un laiku sagatavoties. Tieši tādēļ kritiski svarīgi sniegt visu atbalstu ukraiņiem un mudināt arī citus to darīt. Ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski Rīgā vienojāmies par ļoti konkrētiem politiskiem un praktiskiem soļiem Ukrainas atbalstam šogad.
Saprotu cilvēku bažas un satraukumu, tādēļ šeit ieskicēšu dažas lietas par mūsu drošību.
Latvija ir NATO un ES dalībvalsts, citu labāku drošības garantiju mums un citām reģiona valstīm nav. Vienlaikus atbildība par mūsu valsti vispirms ir mūsu pašu ziņā. Tas nozīmē, ka, neapšaubot mūsu sabiedroto gatavību mūs aizstāvēt, mums pašiem ir jābūt spējīgiem to darīt pirmajiem, lai iespējamā X stundā sagaidītu papildu atbalstu. Jo labāk mēs būsim sagatavojušies, jo mazāka iespēja, ka Krievija uzbruks. Tādēļ daudzo darbu klāstā iezīmējami šādi (nebūt ne vienīgie).
Pirmkārt, valsts austrumu robežas nostiprināšana pret hibrīduzbrukumiem, pabeidzot izbūvēt žogu un nodrošinot to ar videonovērošanu un sensoriem.
Otrkārt, austrumu robežas militārās infrastruktūras izveide, Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki gatavo konkrētus pasākumus šajā jomā.
Treškārt, valsts aizsardzības dienesta tālāka nostiprināšana, piemērojot ne tikai brīvprātības principu, bet arī izlozi. Tas būs tests ne tikai aizsardzības resoram, bet mums kā sabiedrībai kopumā. Tas papildus rezervju un Zemessardzes attīstībai, profesionālā dienesta nokomplektēšanai.
Ceturtkārt, militārās infrastruktūras izbūve (tostarp Sēlijas poligons), lai nodrošinātu sabiedroto uzņemšanu un pašu vajadzības.
Piektkārt, Latvijas militārās industrijas attīstība. Lai arī noslēgti vairāki būtiski piegāžu līgumi pretgaisa aizsardzības spēju stiprināšanai utt., tomēr ir lietas, kas jāspēj saražot pašiem, ir tehnoloģijas, kuras jāattīsta pašiem.
Sestkārt, civilās aizsardzības un krīžu vadības sistēmas pārveide atbilstoši Ukrainas pieredzei (šeit vēl ļoti daudz darāmā).
Septītkārt, daudz bargāka vēršanās pret noziegumiem pret valsts drošību, zināmas izmaiņas notiek, bet tiesu varai jāsaprot, ka vairs nav miera laiki.
Visbeidzot arī vēlēšanu sistēmas stiprināšana, ja pirms kāda laika liela problēma bija meli un dezinformācija soctīklos, tad tagad par jaunu izaicinājumu kļūst mākslīgā intelekta pielietošana vēlēšanu kampaņā un ne tikai. Arī šeit nepieciešami gan juridiski, gan praktiski risinājumi nacionālā un starptautiskā līmenī.
Noteikti atbalstu ekonomisko sakaru eventuālu izbeigšanu ar agresorvalstīm, tas nav izdarāms uzreiz, bet valstij ir pietiekami instrumenti un līdzekļi, lai to darītu nacionāli un veidotu vienotu izpratni reģionā un Eiropā, darbs Saeimā un valdībā, izskatot dažādus priekšlikumus, notiek un ceru, ka tas drīz rezultēsies arī konkrētos lēmumos.
Ne mazāk svarīgs solis ir Baltijas atvienošanās no Krievijas/Baltkrievijas elektrotīkliem un savienošanās ar Eiropas energosistēmu nākamā gada sākumā. Būtiskam finansējuma pieaugumam iekšlietu nozarei nākamajos gados ir jābūt pašsaprotamam.
Diplomātiskajā jomā notiek pastāvīgs darbs ar sabiedrotajiem, lai stiprinātu Austrumu flangu, sniegtu atbalstu Ukrainai un atbrīvotos no ilūzijām par Krieviju. Eiropas aizsardzības industrijas mobilizācija notiek, bet ļoti lēni. Arī šis ir viens kritisks jautājums, kas nemitīgi "jākurbulē". Lai arī periodiskas ziņas par NATO aizsardzības plānošanu, mācībām un aplēsēm par iespējamo konfliktu rada satraukumu, tomēr tas arī liecina, ka Krievijas draudus uztver nopietni un tiem gatavojas daudzi sabiedrotie.
Mums arī pastāvīgi jāatvaira dažāda veida hibrīduzbrukumi (zināmākie ir propaganda un migrācijas spiediens uz austrumu robežas). Jāsaprot, ka arī to raksturs mainīsies un dažādosies, tas prasa nemitīgu mūsu atbildīgo dienestu spēju pilnveidošanu.
Laiks, kurā dzīvojam, ir sarežģīts, mūsu paaudzes uzdevums ir nosargāt mūsu neatkarību. Mūs cenšas iebiedēt, raisīt neticību un bailes pašu spēkiem un graut uzticību mūsu draugiem. Arī tā ir daļa no hibrīdkara.
Neļausimies tam, tāpat kā neļausimies vieglprātīgai attieksmei pret valsts drošību, stiprināsim to ikdienas darbā. Krievija un Baltkrievija pārredzamā nākotnē nemainīsies, sadzīvot ar šo draudu, stiprināt savu noturību un izturēt šo laiku nebūs viegli, bet tas ir izdarāms, un mēs to izdarīsim.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
