Esmu atradusi jaunu sili Sabiedrības integrācijas fonda vietā!
Zaiga Pūce, Latvijas Universitātes fonda izpilddirektore02.05.2025.
Komentāri (153)
Iesaki rakstu: 
Kas Latviju padara stipru? Valsts amatpersonu uzrunās dzirdam, ka tie ir Latvijas cilvēki. Ik reizi jādomā – kas ar to domāts? Kas ir līdzcilvēku stiprums, spēks un devums Latvijai? Ko dodam un ko saņemam pretī?
Mēs – katrs indivīds un sabiedrība kopumā – vēlamies dzīvot labāk. Pasaules kontekstā nedzīvojam slikti, taču vēlamies būt Eiropas bagātāko valstu vidū. Mēs vēlamies, pasaules līmeņa sasniegumus mākslā, zinātnē, sportā. Gribam, lai mūsu uzņēmumu nosaukumus atpazīst globāli, lai Latvijas uzņēmēju saražotās preces ievērojami ietekmētu pasaules ikdienas ritējumu. Lai ko mēs domātu par vispārējo izglītību Latvijā, starptautiskā mērogā tā ir pietiekami laba. Arī vispārējais dzīves līmenis Latvijā pasaules kontekstā ir apmierinošs. Tomēr pastāv virkne jomu, kur vēl daudz darāmā.
Jau Latvijas valsts tapšanas laikā mūsu cilvēku spēku apliecināja trīs lietas – vīzija, griba to īstenot un gatavība ziedot. Lai sasniegtu mērķi, neatkarīgu valsti, nebūtu pieticis tikai ar ideju, valsts tapšanai jāziedo laiks, zināšanas un nauda, jāiegulda darbs. Būtisks priekšnoteikums tam, lai latvieši spētu apzināties sevi kā vienotu tautu un spēku, bija izglītības iespējas latviešu bērniem, pirmā kapitāla uzkrāšanās un spēja pašorganizēties. Latvijas valsts izveidojās aktīvas, pilsoniskas apziņas rezultātā.
Līdzīgi kā šodien, arī 19. gadsimta sākumā ne visiem latviešiem bija vienots redzējums par savu, neatkarīgu valsti. Tomēr, lai arī kāds bija katra atsevišķa latvieša viedoklis par Latvijas nākotni, visi saprata, ka nepieciešama sistēma, kas balstītu latviešu centienus "izsisties", ļautu latviešiem aizvien plašākā skaitā iegūt izglītību, veidot savus uzņēmumus un pelnīt. Tā radās Rīgas Latviešu biedrība. Lai varētu pulcēties cilvēki, kurus vieno līdzīgas vērtības, valoda un kultūra, bija nepieciešama ēka. Pateicoties ziedojumiem, tapa Latviešu biedrības nams.
Arī mūsdienās šajā ziņā nekas daudz nav mainījies. Ne visas vajadzības var nosegt ar valsts budžeta ieņēmumiem – nodokļu maksātāju naudu vai Eiropas fondiem. Vairākkārt sabiedrība savu pilsonisko aktivitāti paudusi, atbalstot dažādas iniciatīvas no personīgajiem līdzekļiem. Tā ir aktīva gribas demonstrēšana, skaidri norādot, kas mums kā sabiedrībai svarīgs un sasāpējis – ar ziedošanu tiek risināti jautājumi, kurus valsts nepietiekami risina citā veidā. Tā lēmumu pieņēmējiem liekam skaidri saprast, kuri jautājumi nekavējoties jārisina. Biežāk ievērojama palīdzība tiek sniegta veselības aprūpē vai jomās, kur "jādzēš ugunsgrēki". Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ziedošanas kultūra Latvijā būtiski attīstījusies – palīdzam ne tikai sev, bet arī citiem, atbalstām Ukrainas tautu. Iepriecina, ka arvien noteiktāk izpaužas vēlme ziedot sabiedrības izglītošanai.
Raugoties ilgtermiņā, sasāpējušie jautājumi varētu atrisināties līdz ar labklājības pieaugumu. Lai tā notiktu, jāatgriežas pie izglītības jautājuma. Stiprai valstij nepieciešami gudri, izglītoti cilvēki, kurus vieno augstākas vērtības – cieņa pret latviešu valodu un kultūru, Latvijas neatkarība, labklājība un izcilība. Turklāt būtiska ir vide, kurā lielām idejām augt. Pasaules pieredze rāda, ka šo vidi uztur un stiprina augstskolas.
Ja vēlamies ievērojamus sasniegumus, gribam būt izcili, saņemt ne tikai Oskara balvu, bet arī Nobela prēmiju, jāuzstāda augsti mērķi, primāri – zinātnē! Jāattīsta inovācijām atvērta vide, jāizceļ ne tikai vietēja mēroga, bet arī globāli svarīgas tēmas, jārada sen gaidīti risinājumi un jāattīsta zinātnes komercializācija. Tas nav vienā dienā atrisināms jautājums un tā noteikti nav vienkārša sistēma, tomēr šis mērķis nav arī nekas nesasniedzams. Mērķtiecīgi novirzot līdzekļus tā sasniegšanai, tai skaitā atbalstot izglītību un zinātni, iegūsim nozīmīgu ilgtermiņa labumu – labi attīstītu pētniecības vidi un izglītotu sabiedrību.
Latvijas Universitāte šajā virzienā spērusi lielu soli – ar mērķi veicināt zinātnes izcilību un Latvijas ekonomikas izaugsmi, uzsākta "LU Attīstības programma ar lielu ietekmi", kas cieši saistīta ar ANO Ilgtspējas attīstības mērķiem. Par prioritāti izvirzīta tieši cilvēkkapitāla attīstība, veselas un zināšanās balstītas sabiedrības veidošana. Mūsu spēks ir gudri, mērķtiecīgi un talantīgi cilvēki, tāpēc jādara viss, lai radītu vidi, kur tiem nodrošināta iespēja augt un attīstīties.
Latvijas Universitātes fonds ir būtisks partneris Latvijas Universitātei un Latvijai šajā ceļā. Ar LU fonda starpniecību ikviens var iesaistīties, palīdzot sasniegt izcilību. Tāpat kā mūsu valsts veidošanās sākumā, tam nepieciešama skaidra vīzija un griba. Mūsu vīzija ir radīt sistēmu, lai atbalstītu Latvijas zinātnieku darbu, un līdz 2050. gadam kāds saņemtu pirmo Nobela prēmiju. Lai radītu vietu šādai izaugsmei un izcilībai, vajadzīgs ne tikai intelektuāls atbalsts, bet arī finansiāls nodrošinājums. Ikviens var pielikt spēku šī mērķa sasniegšanai, ar ziedojumu atbalstot Latviju ceļā uz Nobela prēmijas iegūšanu. Ziedošana ļauj aktīvi paust savu gribu un atbalstīt nozīmīgus projektus. Tas ir veids, kā ietekmēt procesus ātrāk, skaidri demonstrēt lēmumu pieņēmējiem to, kas mums kā sabiedrībai ir būtiski.
Atjaunotās Latvijas dzimšanas dienā mēs – Latvijas Universitātes fonds – aicinām: esi tas, kurš atbalsta lielus mērķus un drosmīgas ambīcijas! Esi tas, kas domā par Latvijas izaugsmi un dod Latvijai spēku! Ziedo pētniecībai, zinātnei un izcilībai, tā parādot arī lēmumu pieņēmējiem, ka dzīvojam sabiedrībā, kas skaidri apzinās – Latvijas spēks ir gudri, talantīgi cilvēki ar augstiem mērķiem!
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
