Esmu augumā raženāks par Napoleonu un arī netīro veļu publiski māku mazgāt daudz labāk

Aiz kalniem vairs nav septembris, kad mani soctīklu sekotāji uzzinās visas tās riebeklības, ko tavs, Krista, izmantotājs (kuram tu esi bijusi viena no n-tajām), ar ko kopā pavadījāt laiku, Signes vīrs agris evertovskis ir paveicis pret taviem bērniem un mani, tavu bērnu vienīgo aizgādni. Tad arī nāks gaismā korumpēto policistu un prokuroru saraksti.

Bet turpinot – stāsts būs par nelietībām pret taviem bērniem, pret kuriem pati esi rīkojusies prātam neaptverami savā alkatībā uz mantu un aklumā aiz naida neizdevušās jaunā biznesa projekta dēļ. Kas ar tevi notika, nav man skaidrojuma, bet skaidrs gan ir tas, ka apstāties tumsas darbos neesi spējīga un laikam nespēsi. Ar mazo burtu agra evertovska klātbūtne tevi ir padarījusi no cienījamas mammas par ļaunprātīgu alimentu nemaksātāju, nekaunīgu meli un krāpnieci ar daudziem tiesu procesiem un regulārām vizītēm policijā, līdz Artmanes līmeņa aktrisei upures lomu tēlojot gan vēl patālu.

Neko darīt. Ja apstāties nespēj, iesim līdz gala noregulējumam tiesu procesos. Šobrīd tas nozīmē arī procesu par mātes tiesību anulēšanu. Pierādījumu ir gana. Dīvaini, ka tev tagad nepatīk manas prasmes tieslietās.

Kāpēc es rakstu šo monologu? Iemesls tam ir meklējams tavā šaurās aprindās plaši pausto apmelojumu pat ne atspēkošanai, bet gan atstāstīšanai, kā tad viss īsti ir bijis patiesībā. Tā teikt, lai atšķaidītu tavu melu koncentrātu šauro aprindu lokā. Un kā tad ir šodien, par to arī mazliet. Pusotrs gads ir pietiekami, lai izkristalizētos daudz maz objektīva realitāte.

2023.gada 9.februārī tu pameti bērnus Adrianu un Akselu. Skaidrs, ka plāns bija cits. Vispirms mani pilnībā apzagt, tad sabojāt neatgriezeniski manu kā tēva reputāciju un tad ar varu un kreisiem juridiskiem līdzekļiem, jo tā ir stila klasika Latvijā, ko praktizē gulbjveidīgie padomdevēji, atņemt bērnus man materiāli un emocionāli novājinātam, bet ne bērnu dēļ, mantas dēļ. Un man to teikuma daļu – ne bērnu, bet mantas dēļ – ir pamats rakstīt. Visa Latvijas ģimeņu tiesību nozare uzbūvēta uz šo krāpnieku shēmu.

Šis tavs plāns sākotnēji izdevās daļēji. Mantu nozagt tev izdevās. Jāatzīst, tas nebija grūti, jo vairums bija uzrakstīts uz tava vārda. Nu labi, tev pat tika piedāvāts paturēt septiņdesmit procentus no nozagtā un divus lietotus auto sadalīt uz divi, kas nav īpaši sarežģīta matemātika, lai nav jātērējas un lai ir ar ko bērnus vest uz skolu. Tava atbilde bija: "Neko tas kroplis nedabūs".

Labi, pieņemsim, ka neko nedabūs, bet kāpēc tieši kroplis pēc astoņu gadu pilnīgas tavas uzturēšanas ar auklēm, mājkalpotājām, Maldīvām un tā tālāk, tā man arī netapa skaidrs. Es biju gatavs atdot gandrīz visu, bet ne nodot savu bērnu likteni. Arī to tev vajadzēja zināt, ko domāju par bērniem personiski un valstiski kopumā. Mana ideja par 5000 eiro bērna mātei par katru jaundzimušo ir jāmaina uz tūkstošiem desmit. Latvija izmirs, ja to nedarīs. Un Latvija nemainīsies, ja arī tu kļūsi par piemēru, ka krāpšana (ar to domājot šo vārdu plašākā nozīmē) var palikt bez sekām.

Šī pusotra gada laikā ir nodarīts daudz. Daudz par daudz, lai to toleranti izliktos neredzam.

Rīgā klīst teika, kuru tu uzturi, ka tev ar varu piespiests pamest bērnus. Tā man raksta ļaudis, kas to dzirdējuši. Interesants formulējums. Vēl ir interesants tas sarunas ieraksts, kur saki: “Es parakstīšu to vienošanos (par bērnu nodošanu man), cerams, ka tad viņš atpi….sies”, ar domājot, ka es atpi…šos un nejautāšu vairs – vai tiešām tu saproti, ko dari.

Tolaik vienīgais, kas uztrauca tevi, divu mazgadīgu bērnu māti, bija nevis Aksels un Adriana, bet lai māja, ko es būvēju pirms mūsu iepazīšanās savai mātei, savai dzimtai, saviem bērniem, nav šīs vienošanās par bērniem daļa un paliktu uzrakstīta vienpersoniski uz tava vārda.

Bērnus tev neviens neatņēma, tu aizbrauci pati, neceļot telefonu vairs un pazūdot. Pusotra gada laikā ne reizi neesi pavaicājusi, kā taviem bērniem klājas. Ne reizi. Ego par lielu. Nav tādas īsziņas vai telefona zvana. Nav bijusi neviena izglītota, nobrieduša, pieauguša, adekvāta cilvēka saruna. Izstiepies vai saraujies, bet nav. Tikai kreisie gājieni ar cerību, ka es uzķeršos, iekritīšu. Cilvēks kļūst tāds, kādā sabiedrībā apgrozās. Ja nonāk purvā, kļūst par purva daļu.

2023.gada 17.jūlijā, pusgadu pēc bērnu pamešanas, tu attapies. Ballīšu sezona laikam bija beigusies, tevis izmantošanas romāns laikam bija galā. Lasot tavu iesniegumu Spānijas policijai, izrādījās, esmu pats savus bērnus, ar kuriem viens ik dienu dzīvoju kopā, kurus no rītiem modinu, vedu uz skolu, treniņiem, apmīļoju, ka esmu, izrādās, viņus pats nolaupījis no savas un bērnu dzīvesvietas, lai … turpinātu dzīvot šajā pašā dzīvesvietā, no kuras esmu savus bērnus nolaupījis. Tā tu centies sabojāt manu reputāciju.

Bija skaidrs, ka ar tevi pa labam nebūs. Kad bija izgāzies tevis izmantošanas romāns ar Signes vīru agri evertovski, tad tev bija jāskrien uz policiju ziņot, ka tev ir nolaupīti bērni, jo to ieteica gulbjveidīgie padomdevēji. Tā kārto ģimenes lietas Latvijā. Par meliem to nosaukt laikam ir maigākais, ko varu teikt. Bet par nelaimi tev un par laimi man, šādam pavērsienam biju gatavs. Man blakus bija cilvēks, kurš pieredzējis punkts punktā, ko dara krāpēji šādās situācijās. Un būtībā tas arī bija pagrieziena punkts principiālai nostājai, ka krāpējai nekas nepienākas līdzņemšanai un ka pilnīgi viss tiks atprasīts un atgūts. Tas arī enerģētiski nav pareizi ļaut krāpējiem krāpt. Arī kāds ļoti slavens karavadonis politiķis ar izcelsmi tepat netālu Spānijas pierobežā atņēma savai bijušajai, krāpējai, visu. Es gan esmu augumā raženāks par lielo vēstures personību, bet šo rīcības modeli atzīstu par pareizu esošajos apstākļos. Bērniem noderēs vairāk.

2023.gada augustā tu centies mani apmelot, sniedzot pieteikumus gan Latvijā, gan Spānijā, ka esmu bijis pret tevi vardarbīgs. Visvairāk mani izbrīnīja tavs iesniegums Valensijas policijas departamentā pret vardarbību pret sievietēm. Valensija no mūsu mājām ir septiņu stundu brauciena attālumā. Interesanti, kā es vardarbīgs varēju būt tur. Bet nu jā, tas vēstuļu draugs jeb plāns B, cik saprotu. Arī kad pazudi ar nozagto auto, iekriti nesasniedzama tieši Valensijā. Šo stāstu par vardarbību centies uzturēt šaurajās Latvijas aprindās pat tik tālu, ka pati sev vai tavs izmantotājs agris evertovskis, to es nezinu, radījāt zilumu uz rokas vēlāk, melojot, kā esi sista vai kas tur. Tikai neraža tāda, ka viss no todienas “sišanas” liktenīgajiem notikumiem bija nofilmēts video, kur izrādījās, ka tev neesmu pat pirkstu piedūris, kur nu vēl sitis un ka tieši tevi Spānijas policija palūdza pamest šo viesmīlīgo teritoriju vardarbības provocēšanas dēļ publiskā vietā (foto, kur esi Spānijas policijas ielenkta, tu esi redzējusi arī pati). Ka Tevi esmu pacienājis ar pusdienām, tas gan ir nofilmēts un redzams pat ar neapbruņotu aci, ka pret tevi cenšas laipni izturēties pat pēc visa man nodarītā. Diemžēl katrs labais darbs tiks izmantots cīņā pret, jo karā visi ieroči esot labi. To atcerieties visi, kam ģimenes strīds. Prasiet padomu tiem, kuri izgājuši šai ellei cauri, lai mazinātu kļūdu apjomu savā dzīvē.

Kam jānotiek sievietes prātā, lai neapsveiktu savus bērnus Ziemassvētkos, dzimšanas dienās un tā tālāk? Ego un vēlreiz ego. Tava dzimšanas dienas dāvana Adrianai bija mēģinājums uz ielas taisīt scēnu (iepriekšējā rindkopā pieminētais gadījums), jo visas iepriekšējās “vardarbības epizodes” beidzās ar fiasko. Pēc šīs etīdes Spānijas tiesa pieņēma mērus, aizliedzot Akselu un Adrianu izvest no Spānijas Karalistes. Viņi kļūs par Spānijas pilsoņiem, es ceru.

Latvijas korumpētajā vidē ar nopirkto mentu un prokuroru palīdzību, fabricējot lietas, ko banānijā izdarīt var elementāri, man bērnus atņemtu, kā jau banānu republikā. Civilizētā pasaulē tas tik viegli nepadodas. Vislabākās zāles pret vardarbības epizodēm ir pamest notikuma vietu pirms fiziska kontakta iespējamības, ko vienmēr esmu darījis un ko iesaku ikvienam kā bezmaksas juridisku konsultāciju. Šī konsultācija ir lēta, bet efektīvāka par jebko citu. Tieši izvairīšanās no fiziska kontakta neiederas gadījumos, kad ir plāns veidot safabricētas vardarbības etīdes, kuras ir tipiska ģimenes strīdu ikdiena Latvijā, kur nav tiesiska valsts. Un to vislabāk var redzēt no attāluma. Rūta Gorkša ar savu safabricēto stāstu un, ak vai, arī tiem pašiem gulbjveidīgo padomdevējiem, ar lielu pr atbalstu, tieši ir uzskatāms piemērs, kā top “vardarbības” mākslīgās lietas.

Piecas bērnu laupīšanas epizodes. Vistuvāk tu biji pirmajā. Bet Dievs ir. To jūs izjaucāt paši. Un virkne fiziski vardarbīgu uzbrukumu (kas visi ir fiksēti) ar izmantotāja sponsorējumu un paša personīgu piedalīšanos (kas uzfilmēts video) nav nekādā saistībā ar mīlestību uz bērniem. Tā bērnus nemīl. Bet skaidrs ir viens. Bērnu dzīve ar mani nozīmē konsekvences tevis īstenotajā punktā – mani apzagt. Es domāju, ka tev pašai ir skaidrs, ka tu sāc zaudēt vienu lietu pēc otras. Vispirms tu zaudēji statusu, tad izvēlējies zaudēt ģimeni, zaudēsi arī mantu un reputāciju. Ar meliem tālu tikt nevar, jo tiem ir īsas kājas. Dīvaini, ka šo vienkāršo dzīves atziņu nemāca ne zviedru smalkajā augstskolā, ne pirmajā ģimnāzijā. Zviedru augstskolā sagatavo neliešus, tāda ir mana personiskā pieredze ar tevis izmantotāju agri evertovski.

Neskatoties uz visu, vienīgo reizi pusotra gada laikā, kad ieradies saskaņoti un kad laipni tiki arī uzņemta, tiki ne tikai pabarota, bet šī tikšanās beidzās ar …. auto zādzību, lai bērniem nebūtu ar ko braukt uz skolu. Tavā izpratnē tā ir bijusi cīņas metode pret mani, lai man būtu papildus tēriņi, tā domāji tu. Par bērniem tur domas nebija – lai iet kaut kājām vai lai neiet vispār uz skolu. Zināma līdzība ar Gorkšas kundzi, kuras vecākais bērns skolu kavēja simts cik tur stundas, jo “es ļaušu darīt visu, lai viņa ir manā pusē”. Tipiska situācija. Tā es sapratu no virtuves sarunām pie Zilākalna. Baumas, tā teikt. Runa jau nav par pašu auto, Dievs ar to, tā ir tikai vecu dzelžu kaste. Runa ir par to, ka pret ģimeni neiet, lai kāds būtu konflikts pieaugušajiem. Pret bērniem neiet nekad. To vajadzētu saprast ikvienam, kurš šķiras. Neiet pret ģimeni ir pamatprincips. Un ar ģimeni šeit jāsaprot arī tos, kuri ir šī termina plašākās nozīmes ietvars.

Ko tu tur stāsti Latvijā, kāda nabadzīte esi bijusi iesprostota četrās sienās? Tās simtiem bildes no restorāniem, ceļojumiem lai paliek šoreiz. Tāpat kā tavs mēbeles statuss Portofino arī laikā, kad pret tevi ir spēkā tiesas lēmums par pienākumu maksāt alimentus. Kurus tu, protams, nemaksā. Ļaunprātīgi nemaksā. Lai tas arī paliek kā principiāls žests – vecāku atbildība ir absolūta. Nu nevar būt tā – gribu tagad būt kosmonauts, visi man tāpēc klanās, bērnus ieskaitot. Vecāku atbildība ir absolūta arī pēc šķiršanās līdz bērns pieaug. Arī, ja vecāks izdomā “studēt” vai būt kosmonauts. Arī, ja dzīvo dubultu vai trīskāršu dzīvi.

Tu tur Rīgā stāstot, cik nu tas atbalsojas četrus tūkstošus tālajā Andalūzijā, kā es esmu tevi atstājis bez naudas. Interesanti. Ļoti interesanti. Nelikšu to īsziņu, kuru raksti mūsu ģimenes draugam, ka “negribu pagaidām viņu (tas ir mani) app…st”. Īsti labi franču valodu neprotu, bet šo vēstījumu saprotu nepārprotami. Atgādināšu, ka tikai bērniem vien īsi pirms tavas aizbraukšanas no mana konta uz tavu tika pārskaitīti gandrīz divi simti tūkstoši eiro. Tīri tā, ikdienai. Nerunājot par citiem paskaitījumiem uz tavu kontu. Bērnu skolu apmaksāt neesot tavās interesēs, tika teikts. Neatminies šos vārdus? Atgādinu tad, ja atmiņas problēmas. Vai tu tajās šaurajās aprindās arī plaši pastāstīji, kā tu un tavs izmantotājs agris evertovskis zvanīja un draudēja manai mātei, lai viņa iet prom no manis celtas manas dzimtas mājas, ar kuru jums abiem nav nekāda sakara pēc būtības nekad bijis? Pastāsti arī šo epizodi tajās šaurajās aprindās tīri aprindu redzesloka paplašināšanai. Vai arī par to, kā tika izsaimniekota mana skaistā gleznu kolekcija kopā ar tavu izmantotāju agri evertovski, par ko man varbūt nopublicēt liecinieku liecību, kurā rakstīts kā jūs abi tur pie Portofino ar tām gleznām un melno aploksni par gleznu aizvešanu? Es domāju, ka tas būs vērtīgāk, kā tēlot upuri nevietā. Krāpēji vienmēr izvēlas upura lomu. Gan tu, gan tavs izmantotājs agris evertovskis. Abi vienādi.

Bet ko var gribēt. Ja sasienas ar agri evertovski, tad liktens ir skaidrs – neko labu tas līdzi nenes. To paturiet prātā ikviena, kam aci piemiedz šis. To rāda mana personiskā pieredze.

Interesanti, cik tālu tu iesi pret saviem bērniem, to es dažkārt arī vēl domāju, lai gan pēdējā laikā par to vairs nedomāju gandrīz nemaz. Un vai vēl tālāk vispār var aiziet. Arī nevienai Esterei Ērglei vai Egijai Vilkai, kā labākajām draudzenēm, te nekas nešķiet neriktīgi. Apbrīnojama mūsdienu sieviešu izpratne par vērtību sistēmu. Kur to audzina? Tajās paraugģimenēs, kuras uz žurnālu vākiem liek un kuras ar karodziņiem skrien valsts svētkos vai valdošo partiju kongresos?

Tu esi tikusi iepazīstināta ar fiziskiem uzbrukumiem taviem bērniem un man. Un tikusi aicināta vērsties par to policijā. Katra māte ar instinktu pirmā būtu rindā, bet šeit ir interesanti, ka tu savus bērnus aizstāvēt neej, neziņo par noziegumiem pret viņiem. Vardarbīgiem uzbrukumiem, daudzkārtējiem – lai lasītājam būtu skaidrs. Laikam tamdēļ, ka esi iesaistīta šo uzbrukumu organizēšanā, atbalstīšanā. Apmaksā nē, to dara tas izmantotājs kāds, to mēs zinām tajās aprindās, kur tas jāzina. Visam savs laiks, arī tas būs publiski redzams.

Nobeidzot es vēlos jau kuro reizi teikt - attopies. Es ticu, ka arī puvušā ābolā vēl ir stādiem derīgas sēklas. Kamēr nav par vēlu, kaut par vēlu jau ir labi sen. Tu neesi pamanījusi, ka tavs izmantotājs agris evertovskis tevi ir sen jau uzmetis? Ir pats pēdējais laiks pamanīt. Ir laiks sākt dzīvot savu bērnu interesēs un labot to, ko esi nelabojami salauzusi pati pēc savas brīvās gribas, alkatības un parasta stulbuma, jo dzīves gudrību, empātiju un godīgumu tajās smalkajās skolās, kā redzams, neiemāca. Es arī brīnos, ka šī pusotra gada laikā neesi sapratusi, ka visi no tev dotajiem padomiem kopš pameti ģimeni tavas dzīves ābolu ir sapūdējuši līdz galam. Nu kas ir devis rezultātu laimīgai un mierīgai dzīvei tev? Nekas.

P.S. Sieviete, kura ir nolēmusi krāpt savu ģimeni, vīru, bērnus, iedomājas, ka tā viņa nonāks līdz laimīgākai dzīvei kā līdz šim. Viņai neizbēgami mainās viss, mainās viņa pati. Nemainīgs paliek tikai viens – tādai sievietei nekas neizdosies. Tādi ir dzīves likumi.

Novērtē šo rakstu: