Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām

Pagāja vien pāris gadu, un es ar milzīgu satraukumu gaidīju nākamās. Šoreiz Latvijai bija jāievēl savi pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā. Bija jau izveidota Latvijas Tautas fronte, un es ļoti dzīvoju visām pārmaiņām līdzi. Bija tik svarīgi, lai Latvija uz Maskavu aizsūtītu Tautas frontes pārstāvjus! Tā bija ārkārtīgi izšķiroša izvēle – es par to biju pārliecināts.

Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadu desmiti. Esmu vienmēr piedalījies vēlēšanās (tikai vienu reizi salīdzinoši nesen nevarēju to izdarīt, jo biju ārpus Latvijas). Nez kāpēc nekad neesmu apsvēris iespēju neiet. Pat tad, kad man kādā brīdī politika vairs nešķita interesanta un es tai aktīvi nesekoju, vēlēšanas uztvēru kā man dotu priekštiesību un nepieciešamību piedalīties savas valsts veidošanā, deleģējot balsis tiem, kas šķita uzticības vērti.

Ak, tagad, atskatoties uz savām izvēlēm, nākas saskumt! Ja vien es būtu zinājis... Es būtu balsojis citādi – tā man tagad liekas. Lai gan – kas zina, kā būtu, ja būtu.

Mēģināju saskaitīt, cik dažādas ir bijušas manas izvēles. Reizēm esmu bijis konsekvents un balsojis par vienu un to pašu politisko spēku vairākkārt. Tomēr kopumā kādi desmit dažādi saraksti vai apvienības ir. Daudzējādā ziņā tas, protams, saistīts ar mūsu partiju īso mūžu – gandrīz visas šo gadu laikā ir dalījušās un apvienojušās, likvidējušās vai radušās no jauna, politiķi ir mainījuši savu politisko piederību utt. Bet arī es esmu mainījies. Es neesmu tas pats, kas biju 16 gadu vecumā.

Diemžēl man nākas apzināties, arī es esmu devis iespēju Latviju patīrīt. Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā. Esmu uzticējies tiem, kam nevajadzēja ticēt. Esmu balsojis par tiem, kas zināja, bet neko nedarīja, lai to apturētu. Protams, visās partijās netrūka cilvēku, kas strādāja saskaņā ar savu sirdsapziņu, godprātīgi. Šajā pasaulē vispār nav nekā melnbalta, arī politikā. Tur, kur ir cilvēki, tur ir gan ļaunais, gan labais, savtīgums un apmāns, nesavtība un uzticēšanās. Mūsu atbildība ir vairot labo un stāties pretī tam, ko mēs atzīstam kā slikto.

Pagājušajā trešdienā uz Latvijas Radio raidījumu "Krustpunktā" neatnāca vienas partijas pārstāvis, un mēs sarīkojām tādu kā ekspresaptauju ēterā, jautājot, kāpēc klausītāji ies vai neies 1. oktobrī balsot. Tie, kas teica, ka neies, pamatā atsaucās uz vienu argumentu – viņi vairs negrib vilties savā izvēlē. Viņi nevēlas kļūdīties. Šī saruna lika aizdomāties par manām izvēlēm un manu vilšanos. Kaut arī es esmu kļūdījies, tomēr esmu turpinājis vienmēr piedalīties vēlēšanās. Vai esmu rīkojies pareizi? Ja reiz esmu tāds vientiesis vai pamuļķis, varbūt labāk tiešām nepiedalīties un nenodarīt vēl lielāku ļaunumu?

Nešaubos, ka daudzi lasītāji tā arī domā – labāk lai Tomsons paklusē un nekur neiet! Bet, redzi, katrā konkrētajā laika nogrieznī mēs taču domājam, ka zinām un kaut ko saprotam. Man pašam liekas, ka esmu šo to mācījies, apjēdzis un rīkojos saprātīgāk. Vismaz es gribu rīkoties saskaņā ar savu pārliecību.

Tādēļ es uz vēlēšanām atkal iešu. Es gan vēl svārstos starp divām izvēlēm. Mēs visi saprotam – nav ideāla piedāvājuma. Katrā ir kaut kas, kas nepatīk un pret ko es iebilstu. Ja personāliju ziņā man vēl ir iespēja manevrēt ar plusiņiem un svītrošanu izraudzītajā vēlēšanu sarakstā, tad programmatiskajās izvēlēs tādas iespējas man nav. Es varu tikai izvēlēties starp 19 piedāvājumiem. Līdz ar to viena lieta ir jāpieņem kā realitāte – vēlēšanas zināmā mērā ir kompromiss pašam ar sevi.

Ir, protams, vienmēr izvēle neiet. Es kaut kādā mērā piekrītu tiem, kas saka, ka vēlēt vajag iet vien tiem, kas zina, ko dara. Dažiem labāk ir palikt mājās. Bet tikpat aplami man liekas neiet tikai tāpēc, ka esam kādreiz kļūdījušies vai baidāmies kļūdīties. Aug tikai tie, kas kļūdās, bet dara. Es daudz vairāk gribu, lai Latviju veido tie, kas nebaidās kļūdīties, nevis tie, kas baidās rīkoties.

Novērtē šo rakstu: