Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām
Aidis Tomsons, Latvijas Radio programmu vadītājs19.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ļoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju dabūjis PSRS pasi, ko tajā laikā deva vien 16 gadu vecumā, un bija jādodas uz vēlēšanu iecirkni. Padomju Savienībā tā bija svētku diena, plīvoja sarkanie karogi, un es gāju izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, jo toreiz vēlēšanas bija vien butaforija. Es to apzinājos, bet nu man bija sava pase – un es gribēju to kaut kur izmantot! Neatceros pat, par ko toreiz bija balsošana. Bet man ļoti paveicās – tās bija pirmās un pēdējās bezjēdzīgās vēlēšanas.
Pagāja vien pāris gadu, un es ar milzīgu satraukumu gaidīju nākamās. Šoreiz Latvijai bija jāievēl savi pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā. Bija jau izveidota Latvijas Tautas fronte, un es ļoti dzīvoju visām pārmaiņām līdzi. Bija tik svarīgi, lai Latvija uz Maskavu aizsūtītu Tautas frontes pārstāvjus! Tā bija ārkārtīgi izšķiroša izvēle – es par to biju pārliecināts.
Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadu desmiti. Esmu vienmēr piedalījies vēlēšanās (tikai vienu reizi salīdzinoši nesen nevarēju to izdarīt, jo biju ārpus Latvijas). Nez kāpēc nekad neesmu apsvēris iespēju neiet. Pat tad, kad man kādā brīdī politika vairs nešķita interesanta un es tai aktīvi nesekoju, vēlēšanas uztvēru kā man dotu priekštiesību un nepieciešamību piedalīties savas valsts veidošanā, deleģējot balsis tiem, kas šķita uzticības vērti.
Ak, tagad, atskatoties uz savām izvēlēm, nākas saskumt! Ja vien es būtu zinājis... Es būtu balsojis citādi – tā man tagad liekas. Lai gan – kas zina, kā būtu, ja būtu.
Mēģināju saskaitīt, cik dažādas ir bijušas manas izvēles. Reizēm esmu bijis konsekvents un balsojis par vienu un to pašu politisko spēku vairākkārt. Tomēr kopumā kādi desmit dažādi saraksti vai apvienības ir. Daudzējādā ziņā tas, protams, saistīts ar mūsu partiju īso mūžu – gandrīz visas šo gadu laikā ir dalījušās un apvienojušās, likvidējušās vai radušās no jauna, politiķi ir mainījuši savu politisko piederību utt. Bet arī es esmu mainījies. Es neesmu tas pats, kas biju 16 gadu vecumā.
Diemžēl man nākas apzināties, arī es esmu devis iespēju Latviju patīrīt. Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā. Esmu uzticējies tiem, kam nevajadzēja ticēt. Esmu balsojis par tiem, kas zināja, bet neko nedarīja, lai to apturētu. Protams, visās partijās netrūka cilvēku, kas strādāja saskaņā ar savu sirdsapziņu, godprātīgi. Šajā pasaulē vispār nav nekā melnbalta, arī politikā. Tur, kur ir cilvēki, tur ir gan ļaunais, gan labais, savtīgums un apmāns, nesavtība un uzticēšanās. Mūsu atbildība ir vairot labo un stāties pretī tam, ko mēs atzīstam kā slikto.
Pagājušajā trešdienā uz Latvijas Radio raidījumu "Krustpunktā" neatnāca vienas partijas pārstāvis, un mēs sarīkojām tādu kā ekspresaptauju ēterā, jautājot, kāpēc klausītāji ies vai neies 1. oktobrī balsot. Tie, kas teica, ka neies, pamatā atsaucās uz vienu argumentu – viņi vairs negrib vilties savā izvēlē. Viņi nevēlas kļūdīties. Šī saruna lika aizdomāties par manām izvēlēm un manu vilšanos. Kaut arī es esmu kļūdījies, tomēr esmu turpinājis vienmēr piedalīties vēlēšanās. Vai esmu rīkojies pareizi? Ja reiz esmu tāds vientiesis vai pamuļķis, varbūt labāk tiešām nepiedalīties un nenodarīt vēl lielāku ļaunumu?
Nešaubos, ka daudzi lasītāji tā arī domā – labāk lai Tomsons paklusē un nekur neiet! Bet, redzi, katrā konkrētajā laika nogrieznī mēs taču domājam, ka zinām un kaut ko saprotam. Man pašam liekas, ka esmu šo to mācījies, apjēdzis un rīkojos saprātīgāk. Vismaz es gribu rīkoties saskaņā ar savu pārliecību.
Tādēļ es uz vēlēšanām atkal iešu. Es gan vēl svārstos starp divām izvēlēm. Mēs visi saprotam – nav ideāla piedāvājuma. Katrā ir kaut kas, kas nepatīk un pret ko es iebilstu. Ja personāliju ziņā man vēl ir iespēja manevrēt ar plusiņiem un svītrošanu izraudzītajā vēlēšanu sarakstā, tad programmatiskajās izvēlēs tādas iespējas man nav. Es varu tikai izvēlēties starp 19 piedāvājumiem. Līdz ar to viena lieta ir jāpieņem kā realitāte – vēlēšanas zināmā mērā ir kompromiss pašam ar sevi.
Ir, protams, vienmēr izvēle neiet. Es kaut kādā mērā piekrītu tiem, kas saka, ka vēlēt vajag iet vien tiem, kas zina, ko dara. Dažiem labāk ir palikt mājās. Bet tikpat aplami man liekas neiet tikai tāpēc, ka esam kādreiz kļūdījušies vai baidāmies kļūdīties. Aug tikai tie, kas kļūdās, bet dara. Es daudz vairāk gribu, lai Latviju veido tie, kas nebaidās kļūdīties, nevis tie, kas baidās rīkoties.
Seko mums 
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
