Evika Siliņa piekrīt - kancelejas preces varot pirkt mazāk. Bet tualetes papīru vai šūpoles?
Guntars Vītols23.08.2024.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
Nevajag klausīties Guntaru. Cik viņš var muldēt no sava plaukta? Bet. Dažas elementāras lietas taču saprot arī daudzi citi. Reku, Jānis Domburs, piemēram. Ja Jānis saprot, tad ir arī kāds Pēteris, Kārlis un Antons.
Te jau kā - ja tu esi uzrāvis budžeta tēriņus no 10 uz 12 (valsts gadījumā miljardiem) un tagad iestājas „krīze” (Bulgakova profesora Preobraženska vārdiem - razruha, jo tā rodas, kad čurā garām podam), tad jebkurš Antons ieklausās savas sievas pannas belzienā pa galvu un uzreiz samazina izdevumus par 5-10%. Loģiski, jo sāpīgi, ne?
Premjere Evika Siliņa arī šo saprot. Raksturo kā „tehnisku lietu”, respektīvi panna pa galvu, un piekrīt - kancelejas preces varot pirkt mazāk. Bet tualetes papīru vai šūpoles? Ar to gan nav īsti skaidrs. Gada laikā izdomājuši, ka kancelejas preces vēl pēc gada varēšot pirkt mazāk. Par pārējo vēl būšot smagas sarunas koalīcijā.
Ko saka Guntars? Saka, ka valsts var mierīgi samazināt savus izdevumus par 10%, jo nav jau mūsu vadošie politiķi nespējīgāki par Jāni, Pēteri un Antonu. Politiķi ir sabiedrības spogulis - izpratnes līmenis nav zemāks par tautas vidējo vājprātīgo. Tiks skaidrībā ne tikai ar kancelejas precēm.
Tad iegūsim papildus 1.2 miljardu gadā, kas atbilst 6% no PVN ieņemtās summas. Tad varēsim pazemināt, piemēram, PVN par vienu punktu, izlīdzināt diferencēto IIN (500 miljoni), izdalīt aizsardzībai vēl 500-600 miljonus vai PVN nesamazināt un samazināt algu nodokļus.
Problēma ir viena. Kad šī koalīcija pabeigs savu darbību, nākamo Antonu apmācīšana atkal prasīs četrus gadus. Tāpēc no pildspalvām līdz tualetes papīra ekonomijas izpratnei varam vēl ilgi nenonākt. Ak,vai...
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
