Evika Siliņa piekrīt - kancelejas preces varot pirkt mazāk. Bet tualetes papīru vai šūpoles?
Guntars Vītols23.08.2024.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
Nevajag klausīties Guntaru. Cik viņš var muldēt no sava plaukta? Bet. Dažas elementāras lietas taču saprot arī daudzi citi. Reku, Jānis Domburs, piemēram. Ja Jānis saprot, tad ir arī kāds Pēteris, Kārlis un Antons.
Te jau kā - ja tu esi uzrāvis budžeta tēriņus no 10 uz 12 (valsts gadījumā miljardiem) un tagad iestājas „krīze” (Bulgakova profesora Preobraženska vārdiem - razruha, jo tā rodas, kad čurā garām podam), tad jebkurš Antons ieklausās savas sievas pannas belzienā pa galvu un uzreiz samazina izdevumus par 5-10%. Loģiski, jo sāpīgi, ne?
Premjere Evika Siliņa arī šo saprot. Raksturo kā „tehnisku lietu”, respektīvi panna pa galvu, un piekrīt - kancelejas preces varot pirkt mazāk. Bet tualetes papīru vai šūpoles? Ar to gan nav īsti skaidrs. Gada laikā izdomājuši, ka kancelejas preces vēl pēc gada varēšot pirkt mazāk. Par pārējo vēl būšot smagas sarunas koalīcijā.
Ko saka Guntars? Saka, ka valsts var mierīgi samazināt savus izdevumus par 10%, jo nav jau mūsu vadošie politiķi nespējīgāki par Jāni, Pēteri un Antonu. Politiķi ir sabiedrības spogulis - izpratnes līmenis nav zemāks par tautas vidējo vājprātīgo. Tiks skaidrībā ne tikai ar kancelejas precēm.
Tad iegūsim papildus 1.2 miljardu gadā, kas atbilst 6% no PVN ieņemtās summas. Tad varēsim pazemināt, piemēram, PVN par vienu punktu, izlīdzināt diferencēto IIN (500 miljoni), izdalīt aizsardzībai vēl 500-600 miljonus vai PVN nesamazināt un samazināt algu nodokļus.
Problēma ir viena. Kad šī koalīcija pabeigs savu darbību, nākamo Antonu apmācīšana atkal prasīs četrus gadus. Tāpēc no pildspalvām līdz tualetes papīra ekonomijas izpratnei varam vēl ilgi nenonākt. Ak,vai...
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
