Evikai Siliņai kļūstot par valdības vadītāju, Jurim Jurašam būs svētki?
PIETIEK14.08.2023.
Komentāri (104)
Iesaki rakstu: 
Pēc Krišjāņa Kariņa lēmuma piespiedu kārtā beigu beigās tomēr demisionēt aizkulisēs tiek runāts, ka par valdības vadītāju varētu tikt virzīta cita „Jaunās Vienotības” pārstāve Evika Siliņa. Šai saistībā Pietiek atkārtoti publicē pagājušā gada decembra rakstu, kurā uzsvērta pašreizējās labklājības ministres saistība ar bēdīgi slaveno Juri Jurašu.
"Jaunajā Vienotībā" pēc vēlēšanām notiekošais atgādina savulaik politiskajā pārpratumā - Zatlera reformu partijā - notikušo. Savulaik „Olšteina sešinieks” bija sākums partijas aizsūtīšanai vēstures mēslainē. Toreiz sešiniekā viena no partijām liktenīgajām figūrām bija Elīna Siliņa, bet šoreiz intrigu un notikumu epicentrā ir Evika Siliņa.
Jauna, enerģiska, varaskāra un ambicioza. Piedalās koalīcijas veidošanas sarunās, nogurusi, ne pārāk pārliecināta aizvien vairāk parādās zilajos TV ekrānos, intrigo partijas iekšienē, saimnieciski shēmo jau šobrīd ar apskaužamu bezkaunību, vienvārdsakot, cenšas uzkāpt uz lielās politiskās skatuves.
Šobrīd starmešu gaismu apspīdētās meitenes kontekstā ir vairāki jautājumi. Kāpēc, tuvojoties vēlēšanām, arvien uzmācīgāk Evikai Siliņai piezagās šaubas un satraukums par ko viņa saspringtākajos brīžos dalījās ar apkārtējiem? Vai tiešām eksistē kādi tumši rēgi un grēki, kas tik cieši premjeram pietuvinātai, tik ļoti dziļi visos nopietnajos procesos iesaistītajai premjera parlamentārajai sekretārei naktīs neļauj gulēt?
Evika Siliņa uz politiskās skatuves parādījās līdz ar Zatlera reformu partiju. Dedzīga, cītīga un efektīva dāma. Diezgan ātri parādījās arī vēlme pēc ietekmīgiem amatiem. Soli pa solim Evika šim sapnim gatavojās un strādāja, līdz kļuva par iekšlietu ministra Riharda Kozlovska parlamentāro sekretāri.
Darbs Iekšlietu ministrijā izrādījās ārkārtīgi aizraujošs un apdullinošs, un pamazām vēlme būt ietekmīgai un kontrolēt arvien būtiskākus procesus iekšlietu sistēmā kļuva tik acīmredzama un nenoliedzama, ka par to jau sāka veidoties pabieza "mapīte". Lieli iepirkumi - formu iepirkums, Austrumu robežas infrastruktūras izbūves projekts un citi. Evikai patika dalīties savās sajūtās, ka "Iekšlietu ministriju jau patiesībā vadu es, nevis Rihards".
Likās, ka viss ritēs mierīgi un gludi vienmēr. Taču līdz ar Evikas Siliņas karjeras izaugsmi arvien redzamākas un bezbailīgākas kļuva viņas vīra Aigara Siliņa ego izpausmes. Aigars Siliņš ir ilgstoši strādājis par ceļu būves kompānijas "Igate" juristu. Viņam ir ciešas attiecības ar Juri Jurašu, kurš savukārt ir ļoti ciešās un draudzīgās attiecībās ar Valsts robežssardzes priekšnieku Gunti Pujātu un viņa brāli, kurš joprojām strādā KNAB. Iespējams, tieši šo ciešo attiecību dēļ koruptīvā rosība un krāšana robežas izbūves projektā bija tik pārliecinoša. Taču neviens laikam nebija rēķinājies ar Iekšējās drošības biroja spēju atšķirt labo no ļaunā. Vismaz šajā projektā.
Viens no šo vēlēšanu jaukākajiem notikumiem bija „Konservatīvo” loģiskā nonākšana politiskajā mēslainē, taču Juris Jurašs kā tāda žurka acīmredzot spēj pielāgoties situācijai. Kamēr dažādi grauzēji pa grupām pamet grimstošo kuģi, tikmēr bēdīgi slavenais kombinators Jurašs tomēr pamanījies nokļūt pie valdības veidošanas galda. Par to, cik tieši Siliņa un viņas vīrs saistīti ar Jurašu, varam vien minēt.
Zinātāji ļoti labi zina par Evikas lomu teju visos lielajos iekšlietu sistēmas iepirkuma projektos. Par to liecina draudzība un saikne ar nu jau bijušo Valsts policijas Administratīvās pārvaldes priekšnieci Renāti Filu-Roķi. Patiesībā darbošanās iekšlietu jomā un sakaru izmantošana arī turpmāk darbā premjera birojā ir atsevišķas izpētes vērta.
Bet tas vēl nav viss. Netalantīgais jurists - Evikas Siliņas vīrs jau krietnu laiku "pilsētā" drosmīgi pozicionē sevi kā "Vienotības" kasieri. Tiesa gan, šobrīd ļoti šaurā nišā - IKT iepirkumos, kā arī šad tad zīmējas ar spēju sakārtot lietas FTKT un FID.
Informācijas tehnoloģiju jomā viņš pozicionējas, arī pateicoties senai draudzībai ar IT kompānijas "Uniso" īpašnieku Jāni Rumkovski, kurš kļuvis slavens ar savu biznesa partneri un "mentoru" Māri Martinsonu, kurš joprojām nodrošina Rumkovska biznesa pastāvīgu naudas plūsmu, ka arī ar sarunām parkos ar Edgaru Jaunupu. Pats Martinsons, savukārt nekautrējas sevi pozicionēt ne vien kā lielu būvzuņēmēju, bet arī ar saviem taustekļiem apvijis lielākos Latvijas IKT iepirkumus.
Evikas Siliņas vīra tirgošanās ar kundzes ietekmi uzņēma apgriezienus jau krietni pirms vēlēšanām. Tā ne tikai ir radījusi patīkamus varas demonstrācijas mirkļus un materiālus labumus, bet arī vienlaikus uzbarojusi šos tumšos rēgus, no kuriem Evikai bija bail pirms vēlēšanām.
Vai šie rēgi būs izzuduši līdz ar Evikas Siliņas ievēlēšanu? Vai tie tiešām nekad, nekad nespēlēs kādu lomu valdības vadītāja lēmumu pieņemšanas procesā? Vai to riebīgās garās rokas nesnaikstīsies gar informācijas mapītēm par valsts ekonomiskajām interesēm, valsts iekšējās un ārējās drošības interesēm, par stratēģiski svarīgiem iepirkumiem, par lielu investīciju iecerēm, par uzsāktiem un uzsākamiem elpu aizraujošiem kriminālprocesiem pret valsts amatpersonām, par Latvijas finanšu sektora būtiskākajām norisēm u.t.t.? Vai izšķirošajos brīžos šis rēgu, grēku un baiļu mākonis neapdullina Eviku Siliņu un viņas vietā lēmumus valdības vadītajam nedod kāds cits? Kurš? Māris Martinsons? Juris Jurašs? Kāds cits? Kā interesēs?
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
