Ezītis miglā

Uzmanību piesaistīja sarunas nobeigums, kad, atbildot uz žurnālista jautājumu saistībā ar Igaunijas premjeres Kajas Kallasas izteikumiem īsi pirms Madrides samita par NATO plāniem attiecībā uz Baltijas republikām, Pabriks saka: “Domāju, Kallasas kundze bija nedaudz sastresojusies, sagaidot samitu, un nebija īsti apmierināta ar Igaunijas delegācijas sniegumu. Manā izpratnē šādi apgalvojumi nav patiesi, un es neesmu dzirdējis, ka uz Latviju kas tāds attiektos. Ja šādi plāni būtu bijuši un Igaunijas premjere tos būtu atklājusi, tā būtu viņas visai liela problēma.”

Pabrika kungs jau iepriekš bija izteicies par šo jautājumu un līdzīgā “labvēlīgā” tonī: „Atslābstiet, ja neesiet pietiekami informēts. Netaisos te Jums stāstīt ko pašlaik daram vai nedaram.” (A. Pabrika 25. jūnija ieraksts “Twitter”.) Tad nu pastāstīt mēģināšu es.

Runa ir par Igaunijas premjeres izteikumiem pirms NATO Madrides samita saistībā ar alianses plāniem, kuri paredz Kallasas skatījumā Baltijas republiku teritorijas atkarošanu pēc tam, kad to būs okupējusi Krievija, kas, ņemot vēra karadarbību Ukrainā, izraisa pamatotas raizes. Doma ir, ka līdzšinējā NATO stratēģija attiecībā uz Baltiju balstījās nevis uz teritorijas aizsardzību, bet gan atturēšanu - radīt potenciālam agresoram apziņu, ka uzbrukuma gadījumā nenovēršami sekos adekvāta atbilde no alianses puses.

Kā ziņo laikraksts Financial Times, tad līdzīgu apgalvojumu jau pirms tam bija paudis britu aizsardzības ministrs Bens Voless (Ben Wallace) NATO sanāksmē Briselē. Laikraksta Briseles korespondents savā rakstā “Ukraine war underscores need for permanent Nato eastern defences” citē ministru: “Jums nebūs 60 dienas, lai nogādātu tankus Igaunijā, jo uz to brīdi Igaunijas vairs nebūs, ņemot vērā to, ko krievi pastrādāja Ukrainā.” Ar pilnu raksta tekstu var iepazīties “ieguglējot” tā nosaukumu.

Arī es rakstīju par šo problēmu un pasen atpakaļ. 2014. gadā PIETIEK tika publicēts mans raksts ar virsrakstu “Draudu analīze un risinājumi. Militāri politisks apskats. 1.daļa”. Lūk, izvilkums no tā:

“Protams, ir būtiska atšķirība - Ukraina nav NATO dalībvalsts. Līdz ar to iespējamajā Latvijas scenārijā būs korekcijas. Piemēram, sākoties masu nekārtībām, Krievija var piedāvāt ievest starptautiskus miera uzturētājus, kur, protams, Krievijai pienāktos noteicošā loma, jo runa ir par tautiešiem. Ņemot vērā Ukrainas notikumus, rietumvalstis tam var arī nepiekrist, un tādā gadījumā Krievija ieved savus bruņotos spēkus bez saskaņošanas. Šajā variantā tiek realizēts scenārijs, kas tika izspēlēts pērnā gada novembrī rīkotajās NATO mācībās „Steadfast Jazz-2013”, kas paredzēja, ka iedomātam uzbrukumam tiek pakļauta Igaunija un NATO spēki iesaistās jau pēc Igaunijas teritorijas okupācijas no nenosaukta agresora puses. Tātad tiek pieņemts, un pamatoti, ka alianses spēki iesaistīsies ar zināmu nobīdi laikā. Savukārt „Steadfast Jazz-2013” ietvaros tika realizēti manevri „Baltic Host”, kur tika pārbaudīta Baltijas valstu gatavība uzņemt alianses ātrās reaģēšanas spēkus jeb, citiem vārdiem sakot, pildīt „tauvas pieņēmēju” lomu. Pieļauju, ka mācībās viss noritēja gludi, bet kā būtu reālā dzīvē?”

Raksts ir atrodams šeit:

https://www.pietiek.com/raksti/draudu_analize_un_risinajumi_militari_politisks_apskats_1dala/

Turpat arī biju izteicis pieņēmumu, ka, pēc Baltijas valstu ieņemšanas apzinoties to, ka sekos NATO atbilde, kas Kremlim var būt nāvējoša, konflikta eskalācijas latiņa tiktu pacelta, piedraudot ar taktisko kodolieroču pielietošanu, un Rietumu piekāpšanās gadījumā tas nozīmētu ne vien NATO galu, bet arī visas drošības sistēmas sagraušanu gan Eiropā, gan globāli.

Nevarētu teikt, ka kopš tā laika nekas nav mainījies. NATO samitā Varšavā 2016.gada jūlijā tika apstiprināta vienošanās par sabiedroto spēku klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā NATO paplašinātās klātbūtnes (Enhanced Forward Presence) ietvaros. Latvijā izvietotās kaujas grupas vadošā valsts ir Kanāda, Lietuvā – Vācija, Igaunijā – Lielbritānija, Polijā – ASV.

Baltijas valstu kaujas grupas skaitliskā sastāva un bruņojuma ziņā ir apmēram vienādas, tāpēc apskatīšu Latvijas variantu. Kaujas grupa sastāv no apmēram 1700 personāla no 10 (!) bloka dalībvalstīm. No smagā bruņojuma tikai bruņumašīnas, vienīgi poļiem ir viena tanku rota (12-14 tanki). Kā apgalvo NBS vadība, kaujas grupa ir pilnībā integrēta Latvijas Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē. Tad kopā ar NBS sanāk 8500, plus tikpat zemessargu, no kuriem savākt varēs procentus 70. No smagā bruņojuma - tās pašas bruņumašīnas un tie paši padsmit poļu tanki. Vēl pārnēsājamie prettanku ieroči un tuvās darbības zenītraķešu kompleksi. Pretraķešu aizsardzība = 0.

Par aviāciju. Kā zināms, Baltijas gaisa telpas patrulēšanu rotācijas kārtībā veic NATO dalībvalstis no lidlaukiem Šauļos Lietuvā un Emari Igaunijā. Šobrīd to veic Spānija ar astoņiem F-18 Hornet un Čehija ar pieciem Saab JAS 39 Gripen (Šauļi), kā arī Francija ar četriem Mirage 5F un Beļģija ar četriem F-16 (Emari). Tie pamatā ir visi 4. paaudzes iznīcinātāji, kas taktiski tehnisko rādītāju ziņā ievērojami atpaliek no krievu Su-57, sava ierobežotā skaita dēļ nevarēs nodrošināt gaisa telpas kontroli pilna mēroga konfliktā un acīmredzot tam arī nav paredzēti.

Bet galvenā problēma ir tā, ka abām aviācijas bāzēm nav pretraķešu aizsardzības. Tas nozīmē, ka lidlauku infrastruktūra var tikt iznīcināta, veicot triecienu ar “Iskanderiem” no Kaļiņingradas apgabala un Baltkrievijas vai raidot raķetes no stratēģiskajiem bumbvedējiem, tiem pat nepametot savu gaisa telpu (13.martā raķešu trieciens pa Javorovas bāzi Ukrainā 20 km attālumā no Polijas robežas tika veikts no Tu-160, kas pacēlās no lidlauka Saratovā un triecienu veica ar spārnotajām raķetēm, atrodoties virs Melnās jūras akvatorijas). Saskaņā ar pēdējo dienu informāciju Emari bāzē ir piezemējušies F-35 no ASV, bet, kā jau tas tika minēts sākumā, runa rakstā ir par situāciju, kāda tā bija līdz Madrides NATO samitam.

Ja ir runa par pretgaisa aizsardzību Baltijā, tad problēma bija jārisina jau sen. Kā publiski izteicies pats galvenais “kaujas ezis”, tad pašlaik “eža” kantoris plāno pirkt pārīti zenītraķešu kompleksu “Patriot” pretgaisa aizsardzībai. Informācija pārdomām. Viena kompleksa (baterijas) modernizētās versijas PAC-3 sastāvā ietilpst vadības punkts, 4- 6 palaišanas iekārtas ar 4 augstas precizitātes zenītraķetēm katrā iekārtā, radiolokācijas stacija (RLS), sakaru līdzekļi, palīgaprīkojums un transporta līdzekļi. Iekārta paredzēta lidaparātu un raķešu (spārnoto un taktisko ballistisko) pārtveršanai. Maksimālais pārtveršanas attālums – lidaparātiem 80 km, taktiskām ballistiskām raķetēm 25 km, augstuma griesti 24 km.

Komplekss ir spējīgs vienlaicīgi identificēt līdz 100 mērķiem, vienlaicīgi sekot, nomērķējot raķetes uz 24 mērķiem no izvēlētajiem, un vienlaicīgi iznīcināt astoņus no izvēlētajiem. Pilns laika cikls, kas nepieciešams, lai RLS fiksētu un identificētu mērķi, kā arī lai nomērķētu raķeti sastāda 3,2 sekundes. Raķetes novadīšana līdz mērķim notiek kombinēti - sākotnējā lidojuma stadijā ar programmu, vidējā ar radio komandām un beigu stadijā tiek izmantota raķetes pašnovadīšanas sistēma (Track via Missile). Viena kompleksa cena var svārstīties no 0,6 līdz 0,8 miljardiem USD.

Cik droši un cik lielus objektus var piesegt “Patriot”? Ukrainas pieredze rāda, ka pa vienu mērķi Krievija var raidīt vienlaicīgi 30 raķetes (militārā bāze pie Ļvivas). Pieņemot trāpījuma varbūtības koeficientu 0,8, sanāk 24 x 0,8 = 19. Var teikt, ka ar diviem kompleksiem var relatīvi droši aizsargāt pret masveidīgu raķešu triecienu atsevišķu objektu vai teritoriju 20 km rādiusā, piemēram, tādu kā Rīga. Un tas arī viss, bet paliek vēl militārās bāzes, lidlauki, ostas un citi aizsardzībai svarīgi objekti visā valsts teritorijā, pat nerunājot par citām pilsētām, kas arī tiks “apstrādātas” no agresora puses.

Turklāt raķešu krājumi ir jāpapildina, un vienas modernizētās raķetes MIM 104F (PAC-3) cena orientējoši būs 4-6 miljoni USD. 2018. gadā ASV Valsts departaments deva piekrišanu Polijai slēgt darījumu par “Patriot” pirkumu par summu 10,5 miljardi USD, kas ietver 4 RLS, 16 palaišanas iekārtas, 208 raķetes PAC-3, kā arī palīgaprīkojumu un apmācību. Pirmās piegādes paredzētas šogad.

Mans viedoklis - iekārta ir efektīva, bet LV budžets ir par plānu, lai nodrošinātu pilnvērtīgu pretgaisa aizsardzību, un konkrētajā jautājumā būtu jāgriežas pēc atbalsta pie sabiedrotajiem.

Atgriežoties pie NATO kaujas grupas, varētu teikt, ka tie ir nāvei nolemtie, ja vien laikus nenometīs ieročus un nepadosies. Kaut kādas izredzes izdzīvot ir decentralizētām zemessargu vienībām, kas slapstīsies pa krūmiem, ar Carl Gustav uzglūnot pretinieka kolonnām. Vēl kādu laiku varētu turēties Rīga ar nosacījumu, ja pa kājām nemaisīsies civilie un būs izstrādāti sakarīgi aizsardzības plāni.

Kāds pateiks – nu, labi, bet krieviem arī būs vajadzīgs laiks, lai sakoncentrētu pirmā trieciena grupējumu pierobežā, tas nepaliks nepamanīts, un varēs laikus izvērst NATO ātrās reaģēšanas spēkus. Tam var piekrist tikai daļēji. Cerēt uz to, ka krievi nebūs laikus veikuši pasākumus, lai nepieļautu alianses papildspēku pārsviešanu, nav pamata. Un šādi pasākumi jau ir veikti. Kaļiņingradas apgabalā jau labu laiku ir izvietoti mobilie operatīvi taktiskie raķešu kompleksi “Iskander”, kuri var tikt aprīkoti gan ar spārnotajām, gan ballistiskajām raķetēm ar darbības rādiusu līdz 500km, turklāt raķešu kaujas daļā var tikt izmantotas kodolgalviņas ar jaudu līdz 50 kilotonnām. Tagad šādas iekārtas ir izvietotas arī Baltkrievijā. Tas ļauj nobloķēt Suvalku koridoru - vienīgo sauszemes pieeju Baltijas valstīm. Lai to neitralizētu, būs nepieciešams laiks, un tas prasīs materiālos un dzīvā spēka zaudējumus.

Saskaņā ar nesen no satelīta iegūtiem uzņēmumiem Krievija Kaļiņingradas apgabala piekrastē ir izvietojusi jaunus pretkuģu raķešu kompleksus 3K60 Bal (NATO klasifikācija: SSC-6 Sennight) un K-300P Bastion-P (NATO klasifikācija: SSC-5 Stooge) ar darbības rādiusu 300-350km - https://www.navalnews.com/naval-news/2022/06/russia-powerful-missiles-kaliningrad/

 Ar šiem kompleksiem no Kaļiņingradas apgabala ir iespējams pilnībā nosegt pieeju Baltijas valstīm no jūras (attālums pa taisno no Kaļiņingradas apgabala līdz Zviedrijas krastam ir apmēram 290 km, bet līdz Gotlandei 250 km). Pats par sevi ir saprotams, ka gan sauszemes, gan jūras operācijas nodrošināšanai ir nepieciešama gaisa telpas kontrole.

Spēku koncentrāciju Krievija mēģinās veikt maksimāli slepus, melos un locīsies, kā tas bija Ukrainas gadījumā ar manevriem. Varētu pieņemt, ka pārsviest izdotos tā saucamo apvienoto paaugstinātas gatavības operatīvo grupu (Very High Readiness Joint Task Force - VJTF) 6400 vīru sastāvā ar smago bruņojumu, kura atbilstoši plānotajam būtu jāizvērš krīzes rajonā 5 dienu laikā, par ko man stipras šaubas. Kā to rāda mācības un rotācijas, tad brigādes līmeņa vienības pārsviešana kopā ar bruņojumu Eiropas robežās prasa vismaz divas nedēļas, bet ASV brigādes 4400 vīru sastāvā ar bruņojumu pārsviešanai uz Eiropu nepieciešams mēnesis.

Nu tad rēķināsim - 1 nedēļa, kamēr pielēks, kas notiek, vēl nedēļa, kad tiks pieņemts lēmums uz vienprātības pamata, un vēl divas nedēļas VJTF pārsviešanai un tās ir pašas optimistiskākās prognozes. Nu tad dabūjam laiku, kas varētu būt nepieciešams pretiniekam, lai sagatavotos. Šie spēki kopā ar jau esošajiem varētu būt pietiekami, lai nocietinātos Rīgā, veiktu uzbrukumus pretinieka kolonnām pēc principa “Hit and run”, kā arī nodrošinātu galvenās desantzonas - Rīgas lidostu un Lielvārdes aviācijas bāzi, jo pilnīgi iespējams, ka gaiss būs vienīgais iespējamais ceļš papildspēku nosūtīšanai. Kā redzams, tad ar šādu lietu kārtību runāt par vecpilsētas saglabāšanu un cerēt, ka nebūs civilo upuri, nenākas.

Bet ir vēl viena problēma, kas līdz šim vispār netika risināta. Lai uzņemtu papildspēkus, ir nepieciešama nopietna infrastruktūra, un nav runa tikai par karavīru izmitināšanu (neskaidrība un spēku koncentrācija abās pusēs var vilkties mēnešiem). Ir nepieciešamas munīcijas noliktavas, tehnikas remontbāze un daudz kas cits, un tas viss nosegts ar efektīvu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Tā vienkārši nav! Tā vietā, lai ieguldītu ierobežotos līdzekļus infrastruktūrai, tika pirkti nevajadzīgi lūžņi, ko parādīt bērniem parādē, - kā tie CVRT, par kuriem savulaik biju publicējis apskatu:

https://pietiek.com/raksti/ka_terejam_militari_politisks_apskats/

Naudu aizsardzībai tērē nevis uz dullo, bet, balstoties uz pārdomātu NBS attīstības plānu, kas savukārt balstās uz draudu analīzi un situācijas prognozēšanu vairāku gadu garumā. Jums, cienījamie “kaujas eži” no Aizsardzības ministrijas un NBS apvienotā štāba, šādu plānu nav un nekad nav bijis, jo viss Jūsu plāns balstās uz vienu - atnāks NATO un visu sakārtos.

Ukraina mums ir iedevusi handikapu attiecībā uz Krieviju vismaz dažus gadus uz priekšu, un tas ir jāizmanto par simt procentiem.

* Literārs pseidonīms

Novērtē šo rakstu: