Faktiski valdība pasaka - jā, nauda ir pazaudēta, un mēs beidzam pļāpāt par to, ka tas ir kaut kāds „ieguldījums”, kuru atgūsim

Sākšu ar pamatlietām. Pamatkapitāla samazināšana neko nemaina ne kompānijas bankas kontā, ne finanšu perspektīvās, ne izdevumos, ne ienākumos, ne arī vērtībā (nulles pēc fakta). Pēc būtības tā ir gandrīz tikai grāmatvediska operācija - skaitļus no vienas ailes pārliek otrā. Ir dažas juridiskas nianses, paskaidrošu arī par tām.

Kompānijas kapitāls (nejaukt ar pamatkapitālu) šobrīd ir mīnus 134 miljoni. Tas nozīmē, ka kompānijas īpašumu vērtība ir par 134 miljoniem mazāka par parādsaistību lielumu. Tas tāpat kā tad, kad mājas vērtība ir mazāka par hipokredīta vērtību.

No kā (grāmatvedībā) sastāv šis kapitāls grāmatvedībā? Pamatā no diviem lielumiem: savulaik apmaksātā pamatkapitāla - 600 miljoni un uzkrātiem zaudējumiem - 734 miljoni. Es noapaļoju. Viens mīnus otrs ir tie augstākminētie mīnus 134 miljoni.

Apmaksātais kapitāls ir sen pakāsts - tas ir tas, kas ticis kādreiz ieguldīts. Uzkrātos zaudējumus arī nevar atgūt - tas arī sen skaidrs, bet tagad to vienkārši atzīst.

Ko tu šādā situācijā dari? Pārkārto „grāmatvedību”, pārliec skaitļus no vienas pozīcijas otrā. Galasumma (pašu kapitāls mīnus 134 miljoni) no tā nemainās.

Konkrēti? Nu tev ir liels (vēsturiskais) „pluss”, tas pamatkapitāls, un liels mīnuss (uzkrātie zaudējumi). Tu samazini vienu par 570 miljoniem un vienlaicīgi samazini uzkrāto zaudējumu summu.

Faktiski valdība pasaka - jā, nauda ir pazaudēta, un mēs beidzam pļāpāt par to, ka tas ir kaut kāds „ieguldījums”, kuru atgūsim. Uztraucos par Jāni Ošleju, - kā tiks pāri šai traumai? Aijaijai..

Kāpēc ir saprātīgi/jēdzīgi samazināt pamatkapitālu (atceramies - tas raksturo tikai vēsturiski ieguldīto summu)? Nu, pirmkārt, nav slikti, ja tu „sakārto papīrus”, izejot no šodienas situācijas. Tas tāpat kā bankai pazaudēts kredīts - jānoraksta.

Otrkārt, bez šāda manevra potenciālie investori (stratēģiskais vai biržā) nevar cerēt uz dividenžu/peļņas izmaksu savas dzīves laikā. Jo? Jo dividendes (pieņemsim, ka uzņēmums kaut kad pelnīs) nevar izmaksāt tikmēr, kamēr nav segti iepriekšējo gadu zaudējumi. Un tos 740 pakāstos miljonus neatpelnīs nekad. Arī airBaltic akcionāru mazmazbērnu mazbērnu pēcteči.

Ja tu samazini pamatkapitālu, tad juridiski investors var cerēt uz dividendēm tad, kad kompānija atpelnīs tos mīnus kapitāla 134 plus 27 (plānotais jaunais kapitāls). Tas nav maz, bet daudz mazāk par mīnus 740 miljoniem.

Kas notiks pēc pamatkapitāla samazināšanas? Informācija nav publiska, nezinu, bet variantu nav daudz. Vai nu stratēģiskais investors nopērk daļu akciju par grašiem (75% no 27 miljoniem?), vai tiek pēc tam taisīta papildu emisija, to izpērk investors, un pēc tam taisa IPO, emitējot akcijas. Abi pēdējie varianti automātiski sanazina valsts % kompānijā.

Jebkurā gadījumā tik neliels pamatkapitāls (27 miljoni) ir daudz par maz kompānijai, kuras parādi ir ap 1,5 miljardiem. Tas tāpat kā veikt 2% iemaksu par īpašumu un saņemt 98% hipotēkā. Neveselīgs riska līmenis.

Kad redzēsim darījuma struktūru (to ļoti slēpj), tad analizēšu tālāk. Šobrīd ir skaidrs tikai tas, ka valsts ieguldītā nauda pa lielam ir pakāsta un to vairs noslēpt nevar arī no neticīgā Toma.

Vai arī - bērni, mācieties matemātiku. Tad šādas lietas būs skaidras gadus ātrāk par pārējiem. Nebūs ak un vai.

Novērtē šo rakstu: