Iesaki rakstu: 
Kā tieši Veselības inspekcijas (VI) Farmācijas departamenta vecākajam referentam, farmaceitam Artūram Praškilēvicam izdevās vakcinēties pret Covid-19 laikā, kad „parastiem” farmaceitiem šāda iespēja netiek sniegta? P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas oficiālā atbilde ir – tas esot noticis tikai un vienīgi kļūdas pēc.
„Kas tad padara vakcīnu saņēmušo farmācijas nozares ierēdni pārāku par citiem aptiekās strādājošajiem? Atbilde, ļoti iespējams, ir meklējama viņa kopdzīvē ar Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardiologu, Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Sertifikācijas padomes priekšsēdētāju Gustavu Latkovski, ar kura protekcionismu pirms diviem mēnešiem A.Praškilevics sāka karjeru Veselības inspekcijā. Tāpat lielā mērā ar viņa gādību šovasar farmaceita grādu ieguvušais nu jau ierēdnis uzreiz nokļuva Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžas "Farmācijas" studiju programmas direktora amatā,” šādu versiju aizvadītajā nedēļā izteica Pietiek lasītājs, kas informēja par šo gadījumu.
Pēc ilgākas noskaidrošanas P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas oficiālā versija tagad ir šāda: „Pieraksts kļūdaini veikts intensīvas darba slodzes apstākļos, veicot personu intensīvu un liela apjoma pierakstu uz vakcināciju pret Covid-19. Attiecīgi jāsecina, ka kļūda radusies cilvēciskā faktora rezultātā, bet tā noteikti nav sistēmiska.”
Saskaņā ar šo skaidrojumu pēc informācijas publiskošanas slimnīcas darbinieki noklausījušies audioierakstu no telefona sarunas caur pieraksta tālruņa numuru, kuras laikā tika veikts pieraksts pieraksta kalendārā, un konstatējuši: „Vakcinētā persona norāda, ka ir farmaceits. Slimnīcā ir skaidri noteikts, ka saskaņā ar valstī noteikto vakcinēšanās kārtību, uz vakcināciju pret Covid-19 tiek vakcinēti tikai ārstniecības iestāžu darbinieki, līdz ar ko – ārstniecības iestāžu farmaceiti saņem vakcīnu kā šo iestāžu darbinieki. Šajā gadījumā netika līdz galam noskaidrota vakcinētās personas sasaiste ar ārstniecības iestādi.”
Arī A. Praškilēvics apgalvo, ka tikt pie vakcinācijas neviens viņam neesot palīdzējis un tas noticis pilnīgi nejauši: „Es 11. janvāra rītā piezvanīju uz publiski pieejamu telefona numuru – 67095392, lai noskaidrotu, vai es, būdams farmaceits, varu vakcinēties. Telefona sarunā man apstiprināja, ka, jā, varu saņemt vakcīnu, un mani pierakstīja uz konkrētu vakcinēšanās laiku.
Ierodoties uz vakcināciju, es uzrādīju gan savu personu apliecinošo dokumentu, gan vēlreiz norādīju, ka esmu farmaceits un uzrādīju savu farmaceita apliecību. Ņemot vērā, ka man vakcinēšana netika atteikta, tas radīja manī paļāvību, ka man ir tiesības uz vakcinēšanos.
Vēlos stingri noraidīt jebkādas baumas, ka kāds man būtu palīdzējis vakcinēties. Neviens cits nekādā veidā nav palīdzējis man saņemt šo vakcīnu. Gan pēc telefonsarunas, kad apjautājos, vai es drīkstu vakcinēties, gan pēc pašas vakcinācijas man neradās nekādas aizdomas, ka farmaceiti nedrīkstētu vakcinēties. Turklāt, cik man zināms, tanī pat dienā, tādā pat veidā, uz vakcināciju pieteicās un vakcīnu saņēma arī vairāki citi farmaceiti.”
Kā redzams, no A. Praškilēvica teiktā izriet, ka pretēji slimnīcas apgalvojumam, ka esot runa par individuālu kļūdu, patiesībā varētu būt runa kā reiz par sistēmisku „kļūdīšanos”, turklāt laikā, kad jau izbeidzas īstām ārstniecības personām paredzētās vakcīnas.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
