Ievads iz dzīves: pirms vairāk nekā 20 gadiem, špacierējot un diskutējot ar visai radikāli noskaņotu paziņu, ceļā gadījās darbabiedre. Stādīju kundzītei priekšā savu pavadoni, piemetinot: “Viņš ir īsts fašists!” Līdzgaitnieks lepni izgrieza krūtis, uztverot manis teikto kā pagodinājumu. Turpretim kolēģe neizpratnē izpleta acis un spēra laukā: “Nu kāpēc tu viņu tā apvaino?!” Morāle te vienkārša – attieksme pret ideoloģijām ir atkarīga no priekšstatiem par tām, un šiem priekšstatiem bieži nav nekā kopīga ar realitāti.
Triviāla fašisma definīcija
Kas tad tas par “zvēru” – fašisms? Ja īsi un prasti: korporatīvais patriotisms komplektā ar autoritāru vadības stilu. Valsts un sabiedrisko labumu šādā sistēmā stāda augstāk par individuālo. Šķiru cīņu aizstāj darba devēju un darba ņēmēju sadarbība. Pie ruļļiem ir nevis oligarhi, bet partija, hunta vai vadonis, kas nodrošina ideoloģisko pavadījumu. Gan titulnācijas, gan minoritāšu nacionālismu apkaro kā kaitīgu valsts vienotībai. Patriotisms stāv pāri etniskai, reliģiskai un sociālai piederībai. Vēlēšanas autoritārās zemēs lielākoties neatceļ, jo teorētiski vara balstās uz līdera autoritāti. Praksē reālu opozīciju kā valsti šķeļošu maigāk vai bargāk izskauž.
Fašisms politiskas kustības veidolā aizsākās Itālijā ar līderi Benito Musolīni priekšgalā. Itāļu vārds fascismo (fašisms) ir atvasinājums no latīņu vārda fascio – saišķis jeb fascija, kas simbolizē spēku caur vienotību. Fašisms bija ļoti populārs pirms Otrā pasaules kara (2PK). Ja Musolīni nebūtu pievienojies Hitleram, domāju, ka fašisms pasaulē vēl šodien būtu topā.
Mūsdienās termins fašisms padarīts par lamu vārdu un sinonīmu totalitārismam. Ideoloģija ir starptautiski nopelta, tāpēc neviena valsts neatzīst sevi par fašistisku, pat ja minētā ideoloģija valsts pārvaldē ir redzama ar neapbruņotu aci. Negrābstīšos pa visu grēcīgo zemīti, pievēršoties vien lielvalstij aiz Zilupes, jo no ģeogrāfijas neaizmukt.
Rašisms
Oficiāli Krievijas Federācijā (KF) valstiska ideoloģija nepastāv. Taču autoritārs korporatīvais patriotisms ir kā uz delnas. Nelabvēļi nereti dēvē Krievijas politisko kursu par rašismu – krievu kā valstiskā satvara dēļ. Krievu pasaules (lasi – impērijas) daudzināšana kaimiņzemē parāda, ka birka nav piekarināta nejauši. Pēc PSRS sabrukuma KF voluntāri kļuva par tās mantinieci, lai gan valstī praktiski notika kontrrevolūcija. Neskatoties uz to, ka Kremlī pie teikšanas ir savulaik valdošās komunistiskās idejas pretinieki, Krievzemē joprojām godina padomju perioda uzvaras.
Taču, ja noņemam ideoloģiskos okulārus, skatoties caur kuriem, 2PK komunisti un plutokrāti cīnījās pret nacistiem un fašistiem, tad, izberzējot acis, redzam, ka krievi un anglosakši sakāva vāciešus, itāļus un japāņus, kas visu saliek pa vietām. Jā, karā piedalījās stipri vairāk valstu un tautu, taču šai gleznai pietiks ar biezajām otām. Gruzīni var iebilst, ka 1945. gada Jaltas konferencē, kurā uzvarētāji sadalīja pasauli, Padomiju pārstāvēja iznācējs no viņu puses. Tāpēc ne velti Krievijā Staļinu atkal ceļ godā un ierindo impērijas “panteonā”, kurā ir gana daudz nekrievu. Kremlim ir veiksmīgi izdevies ievirzīt pretrunīgo, pilsoņu karu šaustīto Krievzemes vēsturi, precīzāk, tās atspoguļojumu vienotā patriotiskā gultnē.
Velkot saulītē baltgvardu varoņus, Kremlis līdztekus ir saglabājis kabatas kompartiju. Šāda pieeja ir ļoti izdevīga starptautiskās attiecībās, ļaujot gūt gan ārzemju kreiso, gan labējo (tā nez kāpēc dēvē nacionālistus) atbalstu. Taču autoritāriem režīmiem ir savs Ahileja papēdis – līderi nav mūžīgi. Tādēļ vadoņa aiziešanai labākos medību laukos ir neprognozējamas sekas. Bagātnieku negausības dēļ kaimiņzeme var pārtapt par “civilizētajā pasaulē” ierastu plutokrātiju. Tomēr rusofobu sapnīši par kodollielvalsts saskaldīšanos daudzās kņazistēs vai Lībijas likteni diez vai piepildīsies. Tāpēc latvjiem jāaprod ar domu, ka austrumos vienmēr būs milzīgā Krievzeme un bāleliņu streļķiem, esot aiz tās robežām, 1917. gada apvērsumu atkārtot neizdosies.
Falšie nači
Diemžēl, nomainījuši “tautu cietumu” pret Eiropas “plaukstošo dārzu”, latvieši izmirst. Tomēr cerīgi raudzīties uz Kremli es neieteiktu. Mūsu acu priekšā civilizācijas atiestatītāji ar krievzemiešu rokām izdeldē vismazāk nopotēto Eiropas nāciju, kur tikai ~35% iedzīvotāju izdevās iesmērēt “brīnumpoti”. KF faniem, kas pārgudri spriedelē – ukraiņi paši vainīgi, rekomendēju ieskatīties spogulī. Ieraudzīsiet Rinkuci un ar lūpukrāsu uzskricelētu saukli: “Russia delenda est!” Protestēsiet: nē, nē, tas neesmu es, un es to nerakstīju! Taču tieši tā latviešus redz aiz Zilupes. Raķetes, bumbas un pat ierindas karakalps nešķiros latvjus “zortēs”. Teiktais nenozīmē, ka letiņiem kolektīvi jānolaižas līdz pašmāju mežoņu un vandāļu līmenim. Tas, ka latvieši ir civilizēta tauta, mums jāpierāda nevis krieviem, bet pašiem sev.
Gribu akcentēt, ka, neskatoties uz koalīciju 2PK un autoritārismu, fašisms un nacionālsociālisms ir antagoniskas ideoloģijas. Tomēr es nesteigtu pašreizējos augstprātīgos un barbariskos “bauru” nacionālistus saukt par nacistiem, jo ar sociālismu viņiem nav nekāda sakara. Tikmēr sociālās reformas, kuras īstenoja Ādolfs, tiesa, tikai āriešu darbarūķu dzīves uzlabošanai, bija tik tektoniskas, ka uzvarētāji neuzdrošinājās mainīt izveidoto sociālo landšaftu. Turklāt drīz sākās aukstais karš, un plutokrātijas dāvāja rietumeiropiešiem papildu sociālos labumus, lai viņi nesiekalotos, lūrot caur dzelzs priekškaru uz PSRS. Tagad, kad nav ne III Reiha, ne Padomijas, prasto tautu atkal var ekspluatēt uz velna paraušanu. Es nebūt neslavēju totalitāros režīmus. Atbilstoši likumam es tos nosodu, turklāt darbaļaudīm nedrīkst dot varu nekādā gadījumā. Ja kādam šķiet, ka sakrustoju pirkstus, krustieties.
Miermīlīgs noslēgums
Par spīti šobrīd Dievzemītē piekoptajai sabiedrības naidošanas politikai es nedalu cilvēkus pēc piekritības vienai vai otrai ideoloģijai, visbiežāk idealizētai, bet vērtēju katru pēc konkrētiem darbiem un cilvēciskuma. Politiskie uzskati var grozīties, taču, ja ļautiņš ir iekšēji sapuvis, stulbs vai asinskārs nelietis, tad ar tādu man nav pa ceļam. Vienlaikus es vienmēr pieļauju, ka ikviens cilvēks var mainīties un patiešām nožēlot grēkus, pieņemties prātā vai saprast, ka alojies.