Iesaki rakstu: 
Latvijas Televīzijas raidījumā „DeFacto” tāds stāsts „Biedrība „Tev” par dzērājšoferu auto nodošanu Ukrainai prasījusi naudu no palīdzības saņēmējiem”, kurā izmantotā retorika prasa paskaidrojumus. Tur ir uztaisīts tracis, ažiotāža diezgan liela, daļa domā, ka varētu būt pasūtīta Mūzikas akadēmijas shēma ar vēlmi pārdalīt ietekmes sfēras vai atriebties, citi uzskata, ka pārkāpums tomēr ir noticis.
Uzreiz pateikšu, ka nenostājos nevienā no pusēm, jo konkrētā lieta papildus jāvērtē no tā, ko paskaidrošu tālāk.
Trača taisītāji apzināti vai analfabētisma dēļ putro jēdzienus „atlīdzība”, „kompensācija” un turpat saistīto lielumu - peļņu. Peļņa ir labi zināms komunista vislielākais grēks, sabiedrības nostāja - sodīt. Ja tracis ir trača pēc, tad šo var efektīvi izmantot mūsu postpadomju infotelpā kā ieroci.
Termins „bez atlīdzības” pats par sevi ir mazliet nekonkrēta lieta. Bez atlīdzības var būt sabiedriskais darbs, tu ziedo savu laiku, nesaņem algu. Bet arī tad procesā bieži notiek arī maksājumi. Maksājums pats par sevi atlīdzību nenozīmē. Sociālajam bezalgas darbam tev varbūt iedod grābekli, bet varbūt iedod naudu tāda iegādei. Tad tā ir nevis atlīdzība, bet izdevumu kompensācija.
Kuram taisnība? Juridiski var sanākt dažādi, es līgumu neesmu redzējis, bet pēc ekonomiskās būtības šī situācija jāskatās no aspekta, vai labdarības organizācija ir guvusi peļņu. Šādu organizāciju būtība un likumiskais rāmis ir bezpeļņas pēc definīcijas. Peļņa liecinātu par to, ka notikusi nevis izdevumu kompensēšana, bet arī ar izdevumu segšanu nesaistīti maksājumi.
Nu un par to arī viss kašķis. Uzbrūkošā puse saka, ka redzami maksājumi no Ukrainas puses un tas liecinot par atlīdzību, otra puse, ka maksājums nav atlīdzība, bet izdevumu kompensēšana.
Tad tur biedrības kontā ir 90 tūkstoši un tas esot šausmīgi, skaidri liecinot par nozieguma sastāvu. Tas ir finanšu analfabētisms. Situācijas noskaidrošanai vajag tikai noskaidrot, vai bijusi peļņa. Nauda kontā pati par sevi par peļņu neliecina.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
