FKTK paziņo vienu, ASV vēstniecība kaut ko citu: jaunais romāns atklāj aizkulišu spēles aiz šādiem paziņojumiem

35. nodaļa

Klusi, klusi pie sevis, tā, lai pat domas atblāzma netīšām neatspoguļotos sejā, Rimēvičs nobrīnījās – vai tiešām atbildīgajam un nozīmīgajam ierēdnim, kurš bija taisījis labu karjeru ASV Valsts departamentā, neviens nekad nebija ieminējies, ka viņam kaut ko vajadzētu darīt ar savu elpu? Vai krietnais Abama savā Baltajā namā tiešām neviebās?

Nebija patīkami atrasties dažu desmitu centimetru attālumā no mistera Dibuā, bet, no otras puses, – ar ko tik Ilmārs Rimēvičs pašlaik nebūtu gatavs draudzīgi sarunāties, apkampties un izpildīt visu pārējo ciešas, konstruktīvas komunikācijas programmu. Vajadzēja koncentrēties uz galveno – uz to, cik svarīga bija šī saruna.

Vēstniecības oficiālajā štatu sarakstā misters Dibuā bija tikai piektajā vietā, bet tas bija nedaudz maldinoši. Vēl vecajos, labajos laikos Rimēvičam acu priekšā kaut kā bija pagadījies “politiskā/ekonomiskā čīfa” darba pienākumu apraksts, no kura diezgan uzskatāmi izrietēja – faktiski viņu varēja uzskatīt par otro vai trešo personu vēstniecībā. Vēl vairāk, atsevišķos, īpaši svarīgos jautājumos “čīfs” ziņoja nevis vēstniekam, bet pa taisno Vašingtonai.

“Vadošais padomnieks un galvenais speciālists vietējā politikā un ekonomikā… ziņo par ārējo attiecību dibināšanu un uzturēšanu politikas, ekonomikas, drošības un sociālajā jomā… nodrošina ziņojumu saturu Valsts departamentam… personiski informē vēstnieku un misijas vadītāja vietnieku… fiksē un analizē nozīmīgākās tendences… sagatavo uzstāšanos melnrakstus vēstniekam…” – šos formulējumus Rimēvičs labi atcerējās vēl tagad.

Un tas ne tuvu nebija viss. “Monitorē politisko un ekonomisko norišu attīstību un novērtē to nozīmi saistībā ar ASV interesēm… uztur kontaktus ar amatpersonām… ar šo kontaktu, kā arī vadošo mediju starpniecību, ieskaitot drukātos, TV un interneta medijus, fiksē tendences… noteic, kuras tēmas būtu ņemamas vērā un kuras būtu summarizējamas un padziļināti analizējamas… izmanto personisko iniciatīvu, lai vērstu Valsts departamenta uzmanību uz konkrētiem faktiem un tendencēm…”

Misteram Dibuā arī pilnīgi noteikti nebija nekādu grūtību atrast formālu pamatojumu sarunai ar Rimēviču, lai cik atstādināts Centrālās bankas prezidents viņš būtu un cik kriminālprocesos figurētu.

“Funkcijās ietilpst attiecību uzturēšana un attīstīšana ar parlamenta darbiniekiem, politisko partiju pārstāvjiem, vadību ministrijās, domnīcās, nevalstiskajās organizācijās, akadēmiskajās institūcijās, medijos un privātajā sektorā… palīdz identificēt valsts nākotnes līderus…” – jā, arī tas viss bija atrodams “čīfa” pienākumu aprakstā.

Nākotnes līderis… Lai kā tas izskatītos nelabvēļiem no malas, arī šī tēma Rimēvičam nebija slēgta uz mūžīgiem laikiem – taču ne par to šobrīd bija jādomā. Tāpat kā ne par mistera Dibuā mūžīgo apnicīgi rozā balti melno kaklasaiti un enerģiski amerikānisko apakšžokli, kas Rimēviča acīs viņam lika izskatīties pēc tāda kā Jura Duraša pitekantropbrālēna. Nu, cerams, ka līdzība ir ne tikai ārēja, – tas atvieglotu sarunu, nodomāja Rimēvičs. Viegla tā nebūs jebkurā gadījumā.

– Atvainojiet, Rimēviča kungs, es uzreiz pie lietas. Mums ir fiksēts no jums saņemts lūgums tikties sakarā ar to, ka jūsu rīcībā ir informācija, kas varētu būt nozīmīga valsts interesēm. Abu mūsu valstu interesēm. Lūdzu! – Tādi vienmēr bija šie amerikāņi. Pašpārliecināti, steidzīgi, kategoriski… un lielākoties aprobežoti, nespējīgi domāt par vairākām lietām vienlaikus un pieņemt, ka pasaulē ir tāda lieta kā patiesības formu daudzveidība.

– Paldies, Dibuā kungs, ka jūs tik laipni atsaucāties uz manu lūgumu – un tik operatīvi… – Būtu labi uzzināt, kura pūlēm īsti varēja pateikties par šo laipnību un operativitāti, iedomājās Rimēvičs. Lezdiņa kunga vai mistera Kalkina? Atbilde bija apmēram četrsimt tūkstošus vērta. – Es tiešām centīšos neatņemt jums laiku… bez vajadzības neatņemt.

– Labi, labi… Man žēl, Rimēviča kungs, ka mums jātiekas šādā atmosfērā un apstākļos, bet… – Protams, Rimēvičs nebija uzaicināts uz vēstniecību, un arī pie viņa neviens netaisījās braukt un maitāt savu reputāciju. Viņi tikās kaut kādā dīvainā biroju telpā Tilta ielā, kur atstādinātais prezidents bija pirmo un, cerams, pēdējo reizi mūžā. – Bet gan jau viss ar laiku noskaidrosies.

– Jā, protams, ka… – Rimēvičs nespēja noturēt sevī vēlmi pamēģināt kaut nedaudz kaut ko paskaidrot, bet amerikānis visu labi saprata un nekavējoties uzkāpa dziesmai uz rīkles tik enerģiski, ka pat apvainoties nebija iespējams.

– Tas ļoti svarīgais, Rimēviča kungs, kas jums bija… esmu pati uzmanība.

Labi, ja par lietu, tad par lietu. Pats uzprasījies!

– Redziet, Dibuā kungs, runa ir par to pašu jums labi zināmo banku…

– Jūs domājat “CBLV”, vai ne? – Šiem amerikāņiem arī māksla nepateikt to, kas nebija obligāti jāpasaka, bija sveša un neapgūstama. Barbari.

– Jā, tieši tā, Dibuā kungs. Tā pati. Tā pati banka, par kuru mums pēdējos pāris gados bija tik laba sadarbība. Konstruktīva, jūs interesējoša.

– Jā, jā, tieši tā, Rimēviča kungs. Mēs tiešām labi sastrādājāmies. Un rezultāti… es domāju, par iznākumu… kas noteikti ir nācis par labu abām mūsu valstīm… par iznākumu mēs lielā mērā varam pateikties tieši šai sadarbībai. Žēl, protams, ka jūsu… karjeras notikumi neļāva mums kā sabiedrotajam izteikt jums oficiālu pateicību… Nu, jūs taču saprotat, vai ne?

– Protams, protams, Dibuā kungs. – Rimēvičs centās būt pati laipnība, kaut iekšā viņam augtin auga sašutums par šiem profesionālajiem liekuļiem. Tu viņiem varētu kaut vai nieri noziedot, bet, ja tā izrādīsies niere ar aizdomu ēnu, viņi pašu orgānu gan pievāks, bet paldies nepateiks. Un arī čeku, protams, neizrakstīs.

– Bet jūs taču, Rimēviča kungs, ne tāpēc… Vai arī tomēr?

– Zināmā mērā, Dibuā kungs. – Un nu bija pienācis laiks iepazīstināt uzpūtīgo pārcilvēku rases pārstāvi ar realitāti. Cerams, ka žaketes krūšu kabatā ieliktais diktofons nebija noslāpēts ar kādu portatīvu riebekļierīci. – Zināmā mērā. Redziet, man būtu nepieciešams jūs iepazīstināt ar dažiem faktiem saistībā ar šo informāciju, kas jums tā palīdzēja… Es taču laikam nekļūdīšos, ja pieļaušu, ka jūs tuvākajā laikā gaida paaugstinājums un atgriešanās Vašingtonā, vai ne, Dibuā kungs? Varētu gaidīt, vai ne?

Dibuā kungs nebija ar pliku roku ņemams. Kaut kādas vēsmas viņš gaisā jau bija sajutis un sasprindzis.

– Paldies, paldies, Rimēviča kungs. Labi jums informācijas avoti, bet tas viss vēl… kā pie jums saka? Ar dakšām ūdenī rakstīts? Bet… vienalga, par kādiem faktiem runa?

– Redziet, Dibuā kungs. Nelaime ir tāda, ka ne gluži visa informācija, ko jūs saņēmāt no virknes personu… varbūt arī es biju tai skaitā, grūti teikt, jo galu galā mūsu tikšanās bija neoficiālas… jā, iespējams, ka ne visa informācija bija gluži precīza…

Bija! Bija reakcija! Misters Dibuā burtiski salēcās. Nu tikai uz priekšu!

– Nē, jūs nedomājiet… Ne jau visa informācija… Un ne no visiem cilvēkiem… Jums taču nav darīšana ne ar kādiem briesmoņiem. Visam ir savas robežas, arī cilvēku spēkiem. Taču – jā, šāda tāda informācija, kas tālāk tika nodota Vašingtonai, bija ne gluži precīza, izteiksimies tā. Nu labi, pavisam neprecīza. Nepatiesa. Un diemžēl ir sanācis tā, ka tieši jūs bijāt tas, kas šo informāciju ir ieguvis, analizējis un nodevis tālāk…

– Ko jūs tagad runājat, Rimēviča kungs? – Nu, un kur tad bija palicis superrases pārstāvis, ko? Rimēvičs nespēja neizjust ļaunu prieku. Tā jums arī vajadzēja, hrenovi pārcilvēki! Reizēm viņš vismaz domās nevarēja atturēties no piparotiem vārdiņiem.

– Redziet, Dibuā kungs, te ir pāris lapiņas, uz kurām ir nepilni divdesmit punkti. Jā, visi manas dzīves notikumi ir atņēmuši zināmu daļu arhīvu, tā ka atvainojiet, ka tas, ko es jums varu iedot, ir tikai šis tas pēc atmiņas rekonstruēts. Bet domāju, ka jums varētu pietikt, lai saprastu situācijas nopietnību.

Dibuā sagrāba lapiņas krietni drudžaināk, nekā būtu vēlējies izrādīt, un ieurbās tajās ar acīm. Pāris minūtēs viņš bija tām izskrējis cauri un pacēla acis uz Rimēviču. Nekā laipna un jauka skatienā nebija.

– Jūs saprotat, Rimēviča kungs, ar ko esat spēlējies… ar ko spēlējaties? Kādas tam var būt sekas? Jau ir sekas? Jums vispār ir saprotams no ģeopolitiskā viedokļa, ko tas viss…?

Bija pienācis izšķirošais brīdis. Rimēvičs sakopoja visus iekšējos spēkus, visu apņēmību un gribasspēku.

– Dibuā kungs… Mēs taču tagad kā civilizēti cilvēki? Racionāli, praktiski noskaņoti? Izvērtēsim situāciju un pieņemsim atbildīgus lēmumus par rīcību?

Amerikānis tikai mēmi un nikni pamāja ar galvu.

– Redziet… mēs abi esam tādā situācijā, kādā mēs esam. Man ir gadījušās… nepatikšanas. Bet tās ir risināmas. Un arī jūs esat nonācis nedaudz sarežģītā situācijā, kas var… nu, droši vien pārcelšanās atpakaļ uz Vašingtonu varētu būt apgrūtināta, vai ne?

Ņemot vērā mūsu ilgo sadarbību… un visu pārējo… es domāju, ka mēs varam atrast risinājumu, kas ir vienādi noderīgs mums abiem… un, protams, arī mūsu valstīm. Mēs taču esam vienisprātis, ka naudas atmazgāšana un…

– Beidziet, Ilmār! Vienkārši beidziet! – Lieliski, amerikānim beidzot neizturēja nervi. Nu, nebija jau viņš arī nekāds tur CIP speciālists, vienkārši parasts karjerists ar smadzenēm nedaudz virs vidējā. – Iztiksim bez tukšām frāzēm. Ko tieši jūs piedāvājat?

– Es, Dibuā kungs, piedāvāju rīkoties tā, lai tie, kas ir pelnījuši, ka pret viņiem likums vēršas ar visu bardzību, to arī saņem. Neko vairāk. Pilnīgi neko! Tikai pelnīto, tikai valsts interesēs!

– Bet kā… ja jūs man nupat sakāt, ka jūsu informācija par “CBLV” bija nepatiesa, tad kāda tur likuma bardzība? Kur tur valsts intereses? Tieši pretēji – jūs vispār pats saprotat, kas ir noticis? Ko jūs esat izdarījuši? Tā pat nav manipulācija, tā ir…

Nē, nudien! Kas varēja domāt, ka šie amerikāņi ir tik aizkustinoši naivi? Tak būtu aizsūtīti kaut vai kādos stažēšanās kursos pirms došanās nopietnā darbā. Nav brīnums, ka viņi līdz pēdējam ticēja Sadama masu iznīcināšanas līdzekļu megaarsenāliem.

Un tagad šitāds te “eksperts” un “profesionālis”, pie kura nāca klanīties visādi Mīzīši un citi Latvijas valsts noslēpumu sargi, sēdēja viņa priekšā kā tāds mūjābelis un nesaprata elementārus signālus. Sagremojiet, lūdzu, visu viņa vietā un vēl mutē iebāziet!

– Dibuā kungs… Mēs tagad vispirms varētu nedaudz nomierināties… Es nezinu, izskaitīt līdz desmit vai kā – mēs abi, kā izrādās, esam nedaudz dramatiskā situācijā. Bet es skaidri redzu, ka tai ir atrodams izdevīgs risinājums. Man, jums, abām valstīm… Visiem, izņemot vienīgi šos te…

Amerikānis atkrita atzveltnes krēslā, kas žēli ievaimanājās, nebūdams gatavs uz tik strauju kustību, un paskatījās Rimēvičā ar pārbiedēta stirnas mazuļa acīm. Viss, klients bija nogatavojies, bija pienācis īstais brīdis ķerties pie viņa apstrādes…

Novērtē šo rakstu: