Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad 2021. gada nogalē Egils Levits diezgan neveikli un neceremoniāli – labākajās primitīva “ēnu lobija” tradīcijās, ar kādām viņš prezidentūras sākumā solījies cīnīties, – sāk bīdīt savu visdažādākajā ziņā tuvo padomnieci Irēnu Kucinu Satversmes tiesas tiesneša amatam un 2022. gada sākumā tas arī ar otro piegājienu izdodas, izrādās, ka tiesiskuma un Eiropas Savienības tiesību politikas jautājumi valsts prezidentam tomēr nav tik svarīgi, lai vakantajam postenim meklētu citu kandidatūru. Nav Irēnas Kucinas – nav arī vairs vajadzības pēc padomnieka šajos jautājumos.

Taču vēl ir arī vakantais prezidenta “kreisās rokas” amats, un patiesībā neizbrīna fakts, ka Valsts prezidenta kanceleja necenšas nekādā veidā afišēt to, ka šim postenim ir tikusi izraudzīta kādreizējā laikraksta “Diena” prihvatizētāja, vēlākā neveiksmīgā politiķe un aizkulišu darbone Sarmīte Ēlerte.

Mediji viņas jauno amatu tā pa īstam pamana tikai 2022. gada nogalē, kaut arī viņa kā prezidenta padomnieku biroja vadītāja publiski ir uzstājusies jau gada vidū. Tikai pēc īpaša pieprasījuma Egila Levita kanceleja atklāj, ka “Sarmīte Ēlerte Valsts prezidenta padomnieku biroja vadītājas – valsts prezidenta padomnieces – pienākumus sāka pildīt 2022. gada 11. februārī”.

Zīmīga nianse attiecībā uz valsts prezidenta tiesiskuma izpratni – kundze ir apstiprināta kā vadītāja struktūrai, kas oficiāli… nemaz neeksistē. “Atbildot uz Jūsu iesnieguma 2. un 3. jautājumu, informēju, ka normatīvajos aktos nav definēta struktūra “padomnieku birojs”. Ar jēdzienu “padomnieku birojs” ir saprotami visi valsts prezidenta padomnieki, kas veic Valsts prezidenta kancelejas nolikumā paredzētās funkcijas savas kompetences jomā,” – šāda ir Valsts prezidenta kancelejas atbilde uz jautājumiem, kurā normatīvajā aktā ir minēta struktūra “Valsts prezidenta padomnieku birojs” un kādas tieši ir šī “padomnieku biroja” funkcijas.

Odiozās kundzes – savulaik pazīstamas gan ar aklām politiskajām simpātijām pret Andri Šķēli, iegūstot pat palamu “Šķēlerte”, gan ar līdzdalību dažādos šaubīgos īpašumu “apgūšanas” projektos, gan ar centieniem tikt pie labi atalgotiem valsts amatiem un mēģinājumiem aizkulisēs bīdīt sev tīkamus kandidātus mediju uzraugu vietām – ceļš uz vietu Valsts prezidenta kancelejā ir bijis, maigi izsakoties, ar noklusēšanām, blēdīšanos un atklātiem meliem pārbagāts.

“Neveiksmīgā politiķe Ēlerte “šobrīd neplānojot” kļūt par Levita padomnieci” – ar šādu virsrakstu portāls pietiek.com 2019. gada jūnija vidū, tātad laikā, kad Egils Levits jau ir ievēlēts par valsts prezidentu, bet pie amata pienākumu pildīšanas vēl nav stājies, ziņo par Sarmītes Ēlertes tobrīdējo patiesības versiju:

“Kādreizējā laikraksta “Diena” pri(h)vatizētāja Sarmīte Ēlerte, kura pēc atlaišanas no kultūras ministres padomnieces amata, neiekļūšanas 11. Saeimā un neveiksmīgās darbības Rīgas domē pēdējos divus gadus publiskajā politikā nav manīta, “šobrīd neplānojot” kļūt par jaunievēlētā valsts prezidenta Egila Levita padomnieci.

“Es šobrīd to neplānoju darīt,” – tik lakoniska bija Sarmītes Ēlertes atbilde uz nedēļas nogalē pietiek.com uzdoto jautājumu par to, vai taisnība baumām, ka viņa varētu kļūt par vienu no jaunievēlētā prezidenta padomniekiem. Kā zināms, pirms tam viņa neoficiāli tika minēta kā kandidāte uz Valsts prezidenta kancelejas vadītāja amatu, taču Egils Levits šim postenim izraudzījās vēstnieku Andri Teikmani.

Sarmītes Ēlertes līdzšinējā publiskās politikas karjera beidzās 2017. gada vasarā, – līdz tam viņa bija neveiksmīgi darbojusies Rīgas domes opozīcijā, mēģinot demonstrēt interesi par satiksmes jautājumiem. Vēl pirms tam viņa bija izkritusi Saeimas vēlēšanās, iemēģinājusi spēkus kultūras ministres postenī un pēcāk atlaista no ministres padomnieces amata.

Pēdējā amatā kādreizējā “Vienotības” Rīgas mēra posteņa kandidāte, kura iepriekš bija tikusi minēta pat kā iespējama valsts prezidenta amata kandidāte, ieguva atpazīstamību ar faktu, ka šajā tradicionāli sabiedriskā kārtā pildītajā amatā bija pamanījusies saņemt ievērojamu algu.

Kultūras ministrija skaidroja, ka Sarmītes Ēlertes funkcijas saskaņā ar šo līgumu bijušas šādas:

– izstrādāt priekšlikumus valsts integrācijas politikas ieviešanai;

– konsultēt ministru par valsts integrācijas politikas izstrādāšanas un īstenošanas jautājumiem;

– piedalīties dokumentu sagatavošanā sabiedrības integrācijas politikas jomā;

– pēc ministra norādījumiem vadīt sanāksmes, darba grupas, apspriedes par integrācijas politikas jautājumiem;

– pēc ministra norādījumiem vadīt sanāksmes, darba grupas, apspriedes par sabiedrisko mediju jautājumiem;

– pēc ministres norādījumiem pavadīt ministri darba vizītēs un komandējumos;

– pēc ministra norādījuma piedalīties sēdēs, apspriedēs, darba grupās, semināros un konferencēs, ja nepieciešams, sniegt intervijas par sabiedrības integrācijas politikas aktualitātēm.

Jau pēc amata zaudēšanas atklājās gan tas, ka pie paveiktajiem darbiem Sarmīte Ēlerte brīvi pieskaitījusi arī tādus, kuri nemaz nav norādīti viņas darba pienākumos un kuriem ar viņas darba sfēru nebūtu nekāda sakara, gan tas, ka vieni un tie paši darbi norādīti vairākus mēnešus pēc kārtas, gan pat tas, ka, ja ticētu Sarmītes Ēlertes atskaitēm, vienu un to pašu referātu viņa vienā un tajā pašā konferencē nolasījusi divus mēnešus pēc kārtas.

Lai gan līgumā kā Sarmītes Ēlertes darbības sfēra bija norādīta tikai un vienīgi integrācijas politikas un sabiedrisko mediju jautājumu joma, viņa ministrei bija ziņojusi, ka algu pelnījusi gan par darbu pie valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību ziedojumu politikas, gan par “pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvniecību diskusijā ar KNAB par NVO – ziedojumu saņēmēju – darbības regulāciju”, gan pat par “līdzdalību seminārā par radošo industriju attīstību Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā”.

Ja ticētu Sarmītes Ēlertes atskaitēm, viņas faktiski vislielākās rūpes visā padomnieces darba laikā izpelnījusies Lestenes baznīca. Pirmajā darbības mēnesī atskaitoties par “Lestenes baznīcas interjera atjaunošanas kampaņas koordināciju, mediju kampaņas izstrādi, mediju iesaisti”, līdz pat savai atlaišanai pusgadu vēlāk Sarmīte Ēlerte līdz ar “citiem uzdevumiem” ik mēnesi atskaitē bija ierakstījusi arī “Lestenes baznīcas interjera atjaunošanas kampaņas koordināciju”.

Ar lietām, kas nav bijušas saistītas ar līgumā noteiktajiem pienākumiem, Sarmīte Ēlerte nodarbojusies arī pēcāk – un tāpat tās minējusi kā pamatojumu ievērojamās algas saņemšanai. To vidū ir gan “sadarbības plānošana ar Latvijas Universitāti sociālās atmiņas pētniekiem”, gan “līdzdalība Tabakas fabrikas attīstības dienas konferencē”, gan “sadarbības memoranda ar Latvijas Universitātes Sociālās atmiņas centru sagatavošana”, gan faktiski nepārtraukts “darbs pie Koncepcijas par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību ziedojumu politikas uzlabošanu sadarbībā ar Finanšu ministriju”.

Sarmītes Ēlertes apgalvojums par “neplānošanu” izrādās, maigi izsakoties, ne visai patiesīgs. Nepaiet ne četri mēneši, kad tas pats pietiek.com publikācijā ar virsrakstu “Veiksmīgajai prihvatizatorei un neveiksmīgajai politiķei Ēlertei ar trešo piegājienu izdodas tikt pie amata Levita paspārnē” ziņo:

“Kādreizējai laikraksta “Diena” prihvatizētājai Sarmītei Ēlertei, kura pēc atlaišanas no kultūras ministres padomnieces amata, neiekļūšanas 11. Saeimā un neveiksmīgās darbības Rīgas domē pēdējos divus gadus publiskajā politikā nebija manīta, ar trešo piegājienu ir izdevies tikt pie amata jaunā valsts prezidenta Egila Levita paspārnē – viņš Sarmīti Ēlerti iecēlis par Ordeņu kapitula kancleri.

Ordeņu kapituls skaitās koleģiāla institūcija valsts apbalvojumu lietu pārzināšanai, kurš nekad nav atklājis tajā spriesto par apbalvojamām personām, un Egils Levits ir nomainījis tā sastāvu – reizē ar Sarmīti Ēlerti kapitulā darbosies Andris Kronbergs, Gunda Vaivode, Raimonds Graube, Tālavs Jundzis, Elita Kuzma un Dina Gailīte.

Pirms šī Levita lēmuma bija zināms, ka Ēlerte ir mēģinājusi mērķēt gan uz Levita padomnieces, gan kancelejas vadītājas posteni, taču abos gadījumos neveiksmīgi. Pati viņa uz jautājumu par to, vai taisnība baumām, ka viņa varētu kļūt par vienu no jaunievēlētā prezidenta padomniekiem, šovasar atbildēja izvairīgi, ar vārdiem “es šobrīd to neplānoju darīt”.”

Bet tas nav viss – kundzes apetīte nav rimusi. Paiet vēl trīs mēneši, pienāk 2020. gada janvāra sākums, un pietiek.com publikācijā ar virsrakstu “Levits paslepus no sabiedrības iecēlis Ēlerti par savu padomnieci “kultūrpolitikas jautājumos” vēsta:

“Valsts prezidents Egils Levits kļuvis par vēl vienu padomdevēju bagātāks – valsts vadītājs paslepus no sabiedrības par savu padomnieci “kultūrpolitikas jautājumos” iecēlis bēdīgi slaveno kādreizējo laikraksta “Diena” prihvatizētāju un neveiksmīgo Rīgas domes deputāti Sarmīti Ēlerti.

Atšķirībā no citu padomnieku pieņemšanas darbā šoreiz Egila Levita kanceleja nav uzskatījusi par vajadzīgu par to informēt sabiedrību, un par Sarmītes Ēlertes pieņemšanu darbā uz nepilnu slodzi liecina vien ieraksts Egila Levita padomnieku uzskaitījumā.

Šis Sarmītei Ēlertei ir jau otrais amats Levita paspārnē. Pirms trim mēnešiem Ēlertei, kura pēc atlaišanas no kultūras ministres padomnieces amata, neiekļūšanas 11. Saeimā un neveiksmīgās darbības Rīgas domē pēdējos divus gadus publiskajā politikā nebija manīta, ar trešo piegājienu izdevās tikt pie pirmā amata jaunā valsts prezidenta Egila Levita paspārnē – viņš Sarmīti Ēlerti iecēla par Ordeņu kapitula kancleri.”

Jūs teiksiet – tad nu liela muiža… Tā taču galu galā ir vesela suga – alkatīgi, savtīgi, negodīgi ļaudis, kas izrādījušies nederīgi pat publiskajai politikai un kam nekas cits neatliek kā meklēt kādu lielāku “zivi”, kurai piesūkties un no kuras galda baroties.

Sarmīte Ēlerte šo personāžu vidū izceļas ja nu vienīgi ar īpaši dramatisko kritienu – no ietekmīga medija vadītājas un pēc tam personas, kuru visā nopietnībā piemin kā kandidāti uz valsts prezidenta amatu, līdz plašākām tautas masām neatrādāmas un labāk pat nepieminamas – lai nekaitinātu vēlētājus – aizkulišu darbones.

Taču ir kāda detaļa, kas Sarmītes Ēlertes iekārtošanos Egila Levita paspārnē padara īpaši piedauzīgu un amorālu. Kā jau minēts, arhīvu informācija ir viena ļoti neērta lieta – un, rau, vēl viena Nacionālā arhīva izziņa vēsta:

“ARHĪVA IZZIŅA 14.04.2021. Nr. LVA-6.2.2/L-14/4485 Uz 06.04.2021. pieprasījumu par Ēlerti Sarmīti Anša meitu

Ar Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rīgas pilsētas Kirova rajona biroja 1988. gada 28. aprīļa sēdes lēmumu (protokols Nr. 62) apstiprināts Latvijas PSR Rakstnieku savienības LKP pirmorganizācijas 1988. gada 23. marta lēmums (protokols Nr. 25) par Ēlertes Sarmītes Anša meitas, dz. 1957. gada 8. aprīlī, uzņemšanu PSKP par biedru.

1988. gada 23. maijā Ēlertei Sarmītei Anša meitai izsniegta PSKP biedra karte Nr. 24410083.

Ar LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona biroja 1990. gada 28. jūnija sēdes lēmumu (protokols Nr. 4) apstiprināts Latvijas PSR Rakstnieku savienības LKP pirmorganizācijas 1990. gada 18. aprīļa sēdes lēmums par Ēlertes Sarmītes Anša meitas izstāšanos no PSKP biedriem uz personīgā iesnieguma pamata.

Pamatojums: PA-106 fonds, 67. apraksts, 5. lieta, 99., 103., 114. lapa; 69. apraksts, 6. lieta, 1., 36., 37. lapa; 71. apraksts, 1. lieta, PSKP biedra karte; PA-7263 fonds, 1. apraksts, 46. lieta, 32. lapa.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva direktors A. Freimanis.”

Jā, nekādu interpretācijas iespēju te nav. Laikā, kad Latvijā jau bija sākusies Atmoda un drosmīgi cilvēki atklāti stājās pretī okupācijas varai, Sarmīte Ēlerte acīmredzami bija nolēmusi, ka ir īstais brīdis iestāties okupācijas varas balstā – Padomju Savienības Komunistiskajā partijā –, un no tās izstājusies tikai divus gadus vēlāk, nepilnu mēnesi pirms 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Un tas savukārt nozīmē, ka Egils Levits ne tikai savā paspārnē, bet arī otrā svarīgākajā savas komandas amatā ir pieņēmis komunistisku kolaboranti – papildus labajai rokai arī kreiso roku.

Atgādināsim – ko tieši Egils Levits kolaboracionisma sakarā vēsta žurnālam “Tīrraksts” 2014. gadā:

Un kā būtu vērtējama dalība Komunistiskajā partijā?

– Iestāšanās Komunistiskajā partijā bija apzināts solis. Cilvēks tika oficiāli uzņemts okupācijas varas privileģēto kārtā. Ar to viņš vismaz potenciāli iesaistījās okupācijas varas sistēmā, vismaz simboliski pārgāja tautas pretinieka pusē. Ja viņam bija sirdsapziņa, tad tā tika apklusināta vai ar dažādiem argumentiem pielabināta (“es jau neko sliktu nedarīšu” u. tml.).

Kā vērtēt tos, kuri okupācijas režīmā tomēr kāpa pa karjeras kāpnēm, kamēr citi izvēlējās to nedarīt, lai uzturētu distanci pret režīmu?

– Kolaboracionisms ir nosodāms kā tāds. Taču primārā problēma bija okupācija, kamēr kolaboracionisms bija sekundārs – ja nebūtu bijusi okupācija, nebūtu arī kolaboracionisma.

Es atturētos visus sīkkomunistus automātiski kvalificēt par kolaboracionistiem. Šeit vietā būtu diferencētāka pieeja.

Kāpšana pa sociālās karjeras kāpnēm praktiski visās jomās un profesijās padomju totalitārajā iekārtā bija saistīta ar līdzdalību komunistiskajā partijā. Piemēram, ja zinātnieks, inženieris vai ārsts gribēja kāpt pa karjeras kāpnēm, tam parasti vajadzēja kļūt par Komunistiskās partijas biedru. Šo cilvēku individuālais pienesums varas stiprināšanā nebija pārāk liels. Tie bija vienkārši karjeristi.

Un, ja viņu līdzdalība partijā drīzāk bija viņu profesionālās darbības nepatīkams, bet nepieciešams “blakuspienākums” un šī līdzdalība bija pasīva, tad diez vai var viņiem to ļoti pārmest. Šķiet, latviešu komunistu lielākā daļa drīzāk ir pieskaitāma šai karjeristu kategorijai. Būtu jāpublicē ne tikai “čekas maisos” atrodamie vārdi, bet, vēl jo svarīgāk, – visu okupācijas varas struktūru darbinieku – nomenklatūras – vārdi.”

Tieši tik vienkārši.

Tiesa, patiesības labad jāpiebilst, ka 2014. gadā Egils Levits ir arī ieminējies – “īpaši vērtējami” esot “tie, kuri tā saucamās pārbūves laikā iestājas tieši komunistiskajā partijā nolūkā graut šo partiju no iekšpuses”, jo “ tā bija pilnīgi cita motivācija iestāties partijā. Tā nebija tā motivācija, ko es minēju, kas konformistiem 60. un 70. gados. Tā bija cita motivācija. Tādēļ šie gadījumi jāvērtē īpaši”.

Taču tagad, astoņus gadus vēlāk, Egilam Levitam ne prātā nenāk jelkādā veidā “īpaši vērtēt” un jebkādā veidā vispār pieminēt savas kreisās rokas – padomnieku biroja vadītājas, kultūrpolitikas padomnieces un Ordeņu kapitula kancleres, kolaborantes Sarmītes Ēlertes – “gadījumu”. Tieši šāds rīkojums acīmredzami ir dots arī kancelejas vadītājam – padomju kolaborantam Andrim Teikmanim.

Pati prezidenta padomnieku priekšniece Sarmīte Ēlerte neizrāda nekādu vēlēšanos ne ļaut sabiedrībai noskaidrot patiesību par viņas sadarbību ar okupācijas varu, ne to atzīt un par kaut ko atvainoties – uz uzdotajiem jautājumiem bijusī “Dienas” redaktore, kas savulaik ir cēlusi debesīs atklātību un amatpersonu atbildības principu, tagad vienkārši neatbild. Savukārt Andris Teikmanis viņas vietā pavēsta – sabiedrībai neesot nekāda pamata iedomāties, ka tā varētu pieprasīt prezidenta padomniecei kādus skaidrojumus:

“Attiecībā uz Jūsu vēlmi iegūt Valsts prezidenta kancelejas darbinieces Sarmītes Ēlertes viedokli par konkrētas rīcības vai izvēles motīviem, kas balstīta Jūsu subjektīvā faktu novērtējumā, atkārtoti vēršam uzmanību uz 2011. gada 22. decembra Senāta spriedumu lietā Nr. SKA–976/2011, kur cita starpā atzīts, ka Latvijas Republikas Satversmes 104. pants noteic tiesības uz atbildi uz iesniegumu pēc būtības, taču vienlaikus ietver norādi, ka persona var vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumu likumā paredzētajā veidā.

Indivīdam likums nepiešķir tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā. Viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kontroles kompetencē, tādējādi tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā arī vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess.”

Zīmīgi, ka izrādās – atšķirībā no laika, kad Egila Levita padomnieku biroja vadītājas pienākumus pildīja Irēna Kucina, slēpjams ir kļuvis pat jaunās “kreisās rokas” amata apraksts.

“Informēju, ka amata apraksti ir ierobežotas pieejamības informācija. Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturtajai daļai personai, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, ir jāpamato savs pieprasījums un precīzi jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota. Tas nepieciešams, lai, lemjot par pieprasītās informācijas izsniegšanu, varētu izsvērt tiesisko interesi, kuras aizsardzībai informācija noteikta kā ierobežotas pieejamības, salīdzinājumā ar tiesisko interesi, kuras dēļ informācijas pieprasītājam informācija nepieciešama.

Informācijas izsniegšana ir pieļaujama gadījumā, ja informācijas saņemšanas nepieciešamības interese prevalē pār to interesi, kuras aizsardzībai informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss,” skan Andra Teikmaņa oficiālais atteikums atklāt sabiedrībai – ar ko īsti tad Egila Levita kancelejā vismaz oficiāli nodarbojas Sarmīte Ēlerte un kā šīs funkcijas atšķiras no “Kucinas laikiem”.

Savukārt cita izvairīguma forma tiek izmantota, “kutelīgajā situācijā” mēģinot neatbildēt uz jautājumu: vai, izvēloties šo personu par “padomnieku biroja” vadītāju, ir ņemta vērā šīs personas komunistiskā pagātne, kas līdz ar to atbilstoši pašreizējā valsts prezidenta savulaik izteiktajam vērtējumam liek šo personu uzskatīt par okupācijas varas kolaboranti:

“Izvērtējot Jūsu iesnieguma 6. jautājumu, secinu, ka esat sniedzis vērtējumu par Kancelejas rīcību. Tādējādi, atbilstoši Iesniegumu likuma 5. panta ceturtās daļas noteikumiem, Jūsu paustais viedoklis šajā jautājumā ir pieņemts zināšanai.

Lai veicinātu izpratni par valsts prezidenta padomnieku izvēles kritērijiem, paskaidroju, ka atbilstoši likuma “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” 6. panta otrajai daļai un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 9. punktam valsts prezidenta padomnieki ir politiskas amatpersonas. Valsts prezidents bauda rīcības brīvību jautājumos, kas skar tā atbalsta iestādes – Kancelejas, struktūras izveidi un iekšējās darbības pamatprincipu noteikšanu.

Galvenie valsts prezidenta padomnieka izvēles kritēriji ir balstīti uz profesionalitāti un kvalifikāciju attiecīgajā jomā. Papildus profesionalitātes kritērijiem minēto politisko amatpersonu darbā izšķiroši svarīga ir personiskā uzticamība un spēja sadarboties ar valsts prezidentu (sk. arī Saeimā 2013. gadā 5. decembrī pieņemtā likuma “Grozījumi likumā “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu”” anotācijas 1.3. apakšpunktu).

Atteikumu sniegt informāciju vai informācijas nesniegšanu pieprasītajā apmērā Jūs varat pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.”

Pie tā, kādā veidā un ar kādām metodēm Egilam Levitam un viņa komandai, visticamāk, ir izdevies “sakārtot” informācijas pieejamības lietu izskatīšanu Andra Teikmaņa piesauktajās administratīvajās tiesās, mēs vēl nonāksim. Labi apzinoties to, ka šādā veidā Valsts prezidenta kancelejai izdosies izvairīties no skaidras atbildes sniegšanas visā tiesvedības laikā – tātad, visdrīzāk, gadiem ilgi –, “vērtējumu saturošais jautājums” par kolaborantes Sarmītes Ēlertes darbību kolaborācijas nosodītāja Egila Levita kancelejā tiek noformulēts citādi:

“Iepazīstoties ar Jūsu vēstuli, kurā tās autors, bijušais padomju tautas tiesnesis un līdz ar to padomju okupācijas varas kolaborants pauž satraukumu par manu jautājumu saistībā ar citas Jūsu iestādē darbā pieņemtas padomju kolaborantes komunistisko pagātni, man ir radies priekšstats, ka šis satraukums ir liedzis konkrētajai personai izprast uzdotos jautājumus un sniegt uz tiem atbildes pēc būtības. Līdz ar to es rekomendētu nozīmēt Jūsu iestādei citu personu atbilžu sniegšanai uz jautājumiem, atbildes uz kuriem tiks izmantotas manis veidotajā grāmatā “Valstsgribis”, par kuras iecerēto saturu esmu jau informējis Jūsu iestādi.

Ja tomēr Jūsu iestāde uzskata, ka arī turpmāk atbilžu sniegšanai vispiemērotākais Jūsu iestādes darbinieks ir par maniem jautājumiem satrauktais bijušais padomju tautas tiesnesis un līdz ar to padomju okupācijas varas kolaborants, esmu gatavs uzdotos jautājumus precizēt, lai šo satraukumu mazinātu un Jūsu iestādes sniegtās atbildes negrautu valsts prezidenta institūcijas prestižu sabiedrības acīs.

Saistībā ar to, ka gatavoju grāmatu “Valstsgribis”, par kuras iecerēto saturu esmu jau informējis Jūsu iestādi, vēlos saņemt no Jūsu iestādes šādu informāciju un atbildes pēc būtības uz šādu jautājumu: vai, izvēloties Sarmīti Ēlerti par līdzšinējā valsts prezidenta “padomnieku biroja” vadītāju, ir ņemta vērā šīs personas komunistiskā pagātne, tostarp darbošanās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā?”

Kā jūs domājat – vai tas ko līdz?

“Kancelejā 2022. gada 22. decembrī ir saņemts Jūsu iesniegums, kurā citējat Kancelejas 2022. gada 20. decembrī Jums sniegto atbildi Nr. 2856, paužat neapmierinātību par Jums sniegtajām atbildēm un, atsaucoties uz to, ka gatavojat personiskā faktu novērtējumā balstītu izdevumu, norādiet, ka vēlaties atkārtoti saņemt atbildes uz jautājumu par valsts prezidenta padomnieces – padomnieku biroja vadītājas Sarmītes Ēlertes izvēles kritērijiem. Paskaidroju, ka detalizēta atbilde par valsts prezidenta padomnieku izvēles kritērijiem Jums jau ir sniegta 2022. gada 20. decembra atbildē Nr. 2856 un citu atbildi Kanceleja neplāno sniegt.”

Ar vārdu sakot, Egila Levita kanceleja paziņo – lai ko tur Egils Levits savulaik būtu runājis par nepieciešamību okupācijas varas kolaborantiem atzīt sadarbību un to nožēlot, tas nekādā veidā neattiecas uz viņam vajadzīgiem kadriem…

Droši vien ne vienam vien lasītājam jau pirms krietna brīža ir radies jautājums: nu ko var ņemties ar tiem kolaborantiem? Jā, bija padomju vara, visiem vajadzēja dzīvot, tagad ir cita vara un cita valsts, speciālisti strādā tās labā – nav ko viņiem piesieties! Viņi taču tagad ir pilnīgi citi cilvēki!

Taču tā nav. Diemžēl nav. Pārfrāzējot seno sakāmvārdu, Sarmīte Ēlerte var oficiāli aiziet no Padomju Savienības Komunistiskās partijas, bet Padomju Savienības Komunistiskā partija nekad neaizies no Sarmītes Ēlertes.

Komunistiskā ideoloģija tās nesēju saindē uz visiem laikiem. Sajūta, ka tu esi īpašāks par citiem, ka tu vari doties uz specveikaliem pēc desas un saņemt citas privilēģijas, vienlaikus “parastajiem cilvēkiem” stāstot komunistiskas pasaciņas par vienlīdzību un tiesiskumu, saglabājas uz visiem laikiem. Un tas – atkal diemžēl – nav tikai tukšs apgalvojums vien.

Ko dara valsts prezidenta padomnieki, kādus padomus dod vai nedod – tā visa ir Egila Levita kancelejas “iekšējā lieta”, viena no daudzajām, gar ko “nācijas tēva” un viņa norādījumu pildītāju ieskatā sabiedrībai, no kuras nodokļu maksājumiem viņi pārtiek, nav nekādas daļas.

Varbūt tā arī labāk, jo droši vien daudziem mati celtos stāvus, uzzinot, kādus padomus valsts galvam ekonomikas jomā dod padomniece bez kārtīgas izglītības un pieredzes vai jauno tehnoloģiju sfērā – pavecs ģimenes draugs. Taču ir reizes, kad priekškars paveras, un par, iespējams, visspilgtāko reizi ir parūpējusies tieši Egila Levita “padomnieku biroja vadītāja”.

Lūk, iesniegums, kurā koncentrētā formā atspoguļota “priekškara pavēršanās” un tās atklātā neglītā aina:

“Sarmītei Ēlertei, Valsts prezidenta kanceleja

Šā gada 30. novembrī informācijas aģentūra LETA ir publicējusi šādu informāciju:

“Saeimas deputātiem un ministriem saglabā “nelielo privilēģiju” rezervēt biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem

Rīga, 30. nov., LETA. Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem tiks saglabāta privilēģija rezervēt un iegādāties biļetes uz XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem, šodien nolēma Dziesmu un deju svētku padome.

Valsts prezidenta kancelejas pārstāve Sarmīte Ēlerte diskusijā aicināja ņemt vērā, ka savulaik Dziesmu svētki radās kā tautas pašorganizācijas kustība, tomēr šodien tiek sagaidīts, ka Dziesmu svētki tiek finansēti no valsts budžeta. Viņa uzsvēra, ka lēmumā par finansējumu svētkiem piedalās gan Ministru kabinets, gan Saeima, tāpēc “būtu jocīgi”, ja šāda iespēja Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem būtu liegta.

Gatavojot izdošanai grāmatu “Valstgribis”, kurā nozīmīga loma tiks veltīta arī pašreizējā valsts prezidenta izvēlēto padomnieku darbībai, saistībā ar šajā publikācijā atspoguļotajiem faktiem un notikumiem vēlos no Jums saņemt šādu informāciju un atbildes pēc būtības uz šādiem jautājumiem:

1) vai šajā publikācijā ir precīzi atspoguļota Jūsu uzstāšanās?

2) ar ko Jūs pamatojat savu nostāju, ka Saeimas deputātiem un ministriem ir nepieciešamas šādas īpašas privilēģijas?

3) ar ko Jūs pamatojat savu nostāju, ka Saeimas deputātiem un ministriem ir nepieciešamas īpašas privilēģijas?

4) kādas vēl privilēģijas saskaņā ar Jūsu pārliecību ir nepieciešamas Saeimas deputātiem un ministriem?

5) kādām vēl valsts amatpersonu kategorijām saskaņā ar Jūsu pārliecību ir nepieciešamas īpašas privilēģijas?

6) vai arī Jums un citiem Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem saskaņā ar Jūsu pārliecību ir nepieciešamas īpašas privilēģijas?

7) vai Jūs pati jau iepriekš esat iegādājusies Dziesmu un deju svētku biļetes nevis vispārējā kārtībā, bet īpaši privileģētā veidā, pēc īpašas rezervācijas?

8) vai Jums nav bijis kauns izmantot šādas privilēģijas? Atbildi pamatojiet.

9) tā kā Dziesmu un deju svētku padomē Jūs esat iekļuvusi kā Valsts prezidenta kancelejas pārstāve, vai Jūsu paustā nostāja, ka Saeimas deputātiem un ministriem ir nepieciešamas šādas īpašas privilēģijas, bija Valsts prezidenta kancelejas nostāja? Ja jā, kad un kādā sastāvā tā šajā iestādē tika apspriesta un apstiprināta? Ja ne, ar kādu tiesisko pamatojumu Jūs kā Valsts prezidenta kancelejas pārstāve paudāt šādu nostāju?

10) vai Jūsu paustā nostāja, ka Saeimas deputātiem un ministriem ir nepieciešamas šādas īpašas privilēģijas, bija saskaņota ar pašreizējo valsts prezidentu? Ja nē, kāpēc Jūs neuzskatījāt par vajadzīgu to saskaņot?

11) vai savu nostāju, ka deputātiem un ministriem ir nepieciešamas īpašas privilēģijas, Jūs kā komuniste un padomju okupācijas varas kolaborante esat ieguvusi no PSKP ideoloģijas laikā, kad bijāt PSKP biedre, vai no kādiem citiem ideoloģiskiem avotiem?”

Patiesībā pēdējais jautājums atbildi neprasa – pārliecību, ka ir īpašas cilvēku kategorijas, kurām pienākas īpašas privilēģijas, bijusī komuniste Sarmīte Ēlerte acīm redzami ir saglabājusi no padomju okupācijas laikiem, kad viņai līdzīgajiem, tikai pa karjeras kāpnēm augstāk tikušajiem komunistiskajiem kolaborantiem bija nodrošināta pieeja specveikaliem, kur varēja tikt pie sviesta, desas, grāmatām un citām deficītām mantām, specpoliklīnikām un specsanatorijām, kur bija nodrošināta labāka aprūpe, un citiem “specraspreģeļiķeļiem”.

Taču – ak, kāds pārsteigums! – Egila Levita padomniece nevēlas atbildēt arī ne uz vienu citu no šiem jautājumiem. Kolaborantes Sarmītes Ēlertes vietā atrakstās kolaborants Andris Teikmanis:

“Atbildot uz Jūsu iesniegumos uzdotajiem jautājumiem, paskaidroju, ka Kancelejas kompetencē neietilpst informācijas aģentūras LETA sagatavotās informācijas pārbaude un līdz ar to Kancelejai nav tiesiska pamata sniegt atbildi par Jūsu norādītās publikācijas saturu.

Daru zināmu, ka Sarmīte Ēlerte darbojas Dziesmu un deju svētku padomē saskaņā ar Kancelejas vadītāja 2020. gada 29. janvārī izdotu rīkojumu. Sarmītei Ēlertei Dziesmu un deju svētku padomes darbā procesā izteiktie viedokļi nav jāsaskaņo ar citām Kancelejas amatpersonām vai valsts prezidentu.

Attiecībā uz Jūsu vēlmi iegūt Valsts prezidenta kancelejas darbinieces Sarmītes Ēlertes viedokli par konkrētas rīcības vai izvēles motīviem, kas balstīta Jūsu subjektīvā faktu novērtējumā, atkārtoti vēršam uzmanību uz 2011. gada 22. decembra Senāta spriedumu lietā Nr. SKA–976/2011, kur cita starpā atzīts, ka Latvijas Republikas Satversmes 104. pants noteic tiesības uz atbildi uz iesniegumu pēc būtības, taču vienlaikus ietver norādi, ka persona var vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumu likumā paredzētajā veidā. Indivīdam likums nepiešķir tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā.

Viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kontroles kompetencē, tādējādi tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā arī vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess.”

Ar vārdu sakot, Egila Levita kancelejas vadītājam šķiet, ka sabiedrībai pietiks ar paskaidrojumu – mēs neko nezinām un arī neko negribam zināt, un tas, ka faktiskā valsts prezidenta pārstāve nāk klajā ar ierosinājumu, kas ir nokopēts no viņas dzimtenē – Padomju Savienībā – valdījušās sistēmas un tās “komunisma cēlāju morāles normām”, mūs absolūti neinteresē un nav mūsu darīšana…

Punktu jautājumā par to, kādas īpašas privilēģijas “īpašajiem cilvēkiem” ir vai nav pieprasījusi Egila Levita kreisā roka, pieliek tikai pēc oficiāla pieprasījuma saņemtā Dziesmu un deju svētku padomes sēdes protokola fragments:

“Sarmīte Ēlerte norāda, ka būtu jānovērtē tas, ka Dziesmu svētki savulaik radās kā tautas pašorganizācijas un pašfinansēšanas kustība un attīstība, šodien tomēr sagaidām, ka svētki tiek finansēti no valsts budžeta, kur lēmumos piedalās gan Ministru kabinets, gan Saeima. S. Ēlerte aicina pārdomāt iespēju minētajai mērķgrupai rast iespēju iegādāties iekšējās rezervācijas biļetes.

[Kultūras ministrs] Nauris Puntulis lūdz precizēt, vai Padome atbalsta principu, ka Saeimas deputātiem būtu iespēja rezervēt biļetes un tās izpirkt noteiktā laikā. 2018. gadā zināma daļa Saeimas deputātu neizmantoja priekšrocības, bet pirka biļetes rindas kārtībā – kasēs vai internetā.

Sarmīte Ēlerte norāda, ka būtu labi, ja Saeimas deputātiem būtu iespēja rezervēt un iegādāties biļetes.”

Domājams, pietiekami daudzi šīs grāmatas lasītāji te nu beidzot neizturēs un jautās: jopcik, bet nu kāpēc valsts prezidents tā dara? Kāpēc viņš vispirms gari un plaši izpaužas par nepieciešamību padomju kolaborantus saukt vārdā, pieprasīt no viņiem nodarījumu atzīšanu un nožēlu, jo citādi nekāds sabiedriskais izlīgums nebūs iespējams, bet pēc tam tieši šādus kolaborantus pieņem darbā savas kancelejas visatbildīgākajos amatos un savā atbildīgajā postenī acīmredzami balstās uz viņu padomiem?

Jā, un vēl viņi droši vien var pajautāt: vai Egils Levits tiešām neaptver, ka viņa rādītajam piemēram seko citi? Pat “sabiedriskajā” Latvijas radio kā “eksperts” regulāri tiek aicināts padomju okupācijas varas kolaborants Ojārs Skudra, kurš savulaik ir bijis gan Latvijas kompartijas Centrālkomitejas sektora vadītājs un inspektors-konsultants, gan LPSR Valsts radio un televīzijas komitejas radio galvenās informācijas redakcijas nodaļas vadītājs, komjaunatnes Centrālkomitejas daļas vadītāja vietnieks un kompartijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejas instruktors. Tagad šis padomju okupācijas varas propagandists skalo smadzenes ne tikai Latvijas radio klausītājiem, bet arī studentiem un savā veidā “gatavina” jauno paaudzi…

Ir liels kārdinājums šo pretrunu sasaistīt ar grāmatas “Viltvārdis” lasītājiem labi zināmo brīnumstāstu par Levitu ģimenes izbraukšanu no Padomju Savienības un tā raisītajiem jautājumiem par Egila Levita patiesajām attiecībām ar padomju valsti, okupācijas varu un tās dienestiem. Bet viss nav tik vienkārši, jo neba nu padomju kolaborantu tēma ir vienīgā, kurā “nācijas tēva” vārdi ne mazākajā mērā nesakrīt ar darbiem. Par to – jaunajā grāmatā "Valstsgribis".

Novērtē šo rakstu:

73
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...