Fragments no „Varas”: kā gan gadījās, ka Latvijas finanšu nozare un tās reputācija tika nolaista klozetpodā

44. nodaļa. Aleksandrs Miklass

Gaidīšanas svētki bija ieilguši. Nekur aizbraukt Miklasam tā arī nebija izdevies, bet sava datora “revīziju” un sekojušo Naligina brīdinājumu viņš bija uztvēris pietiekami nopietni.

It kā vajadzēja aiziet pie friziera, noaudzis Aleksandrs bija ne pa jokam, un kuplā matu kodaļa vēl vairāk izcēla to, cik ļoti viņš pēdējos pāris mēnešos un it īpaši pēdējo dienu laikā bija novājējis. Bet iekšējā balss teica, ka no mājām ārā labāk nerādīties, telefona GPS lokāciju atslēgt un arī sazvanīties tikai īpašas nepieciešamības gadījumos.

Tā nu viņš dirnēja četrās sienās. Pārtikas nebija neko daudz, bet tāpat ēstgribas nebija, – vajadzēja domāt, domāt un vēlreiz domāt, un šai sakarā nekas labāks par alkoholu un cigaretēm vismaz viņa ieskatā izdomāts nebija. Šo krājumu viņam dažām dienām vēl pietika.

Domāšanai gan izteikti pietrūka vielas. To Miklass bija secinājis jau pirms pāris dienām, ka viņam primitīvi pietrūkst sākotnējās informācijas, lai izdarītu puslīdz drošus secinājumus par notiekošo un tā organizētājiem.

Vien tas bija skaidrs, ka pretēji parastajam haosam un “kaut ko pamēģināsim, tad jau redzēs, kas sanāks” pieejai šoreiz bija darīšana ar īstu šaha partiju, kur vismaz vienā pusē sēdēja īsti profesionāļi. Bet kas viņi tādi bija? Un kāda loma bija atvēlēta viņam pašam?

Nekādas praktiskas jēgas no viņa pašreizējās nodarbes nebija, bet tīri intelektuāla treniņa dēļ Miklass sēdēja pie datora, kas bija visos viņam zināmajos veidos atslēgts no globālā tīmekļa, un mēģināja restaurēt savu ģeniālo plānu Latvijas banku nozares proaktīvajai aizstāvībai. Labāk tā, nekā bezjēdzīgi vēl un vēl lauzīt galvu – kurš, kāpēc, ar kādiem nodomiem?

Viņa lieliskajā plānā izejas punkti bija daži neglaimojoši secinājumi par Latvijas valsts vadītājiem, ierēdņiem, medijiem un kopējo publiku. Viņam kā, tā sacīt, kārtīgi integrētam krievam, kurš it kā bija, it kā tomēr nebija savējais, šis un tas bija skaidrāk saskatāms nekā “titulnācijas” pārstāvjiem. Viņi tomēr uz “savējiem” raudzījās caur līdz galam neizdzēšamu simpātiju prizmu, lai cik konkrētais “savējais” būtu melīgs un zaglīgs kucesdēls.

Pirmkārt, lielākā daļa no viņiem bija un palika dzimtcilvēku pēcteči. Viņiem, tā izskatījās, vienkārši bija vajadzīgi kungi, kuru norādes izpildīt. Otrkārt, viņiem šīs norādes lielākoties nepatika, viņi par tām klusi burkšķēja, bet tai pašā laikā izpildīja ar uzviju. Daudz kas no tā, ko viņi sastrādāja, viņiem nemaz nebija prasīts, – bet viņi to vienalga sastrādāja.

Tiesa, viņi nereaģēja uzreiz. Vispirms bija liela un gara minstināšanās, neizlēmība, pārdomas un cerības labākajās Miklasa nācijas tradīcijās – avosj! Varbūt! Varbūt tāpat izies cauri, varbūt tāpat uzsūksies, varbūt skatīsimies uz ugunsgrēku tikmēr, kamēr tas nodzisīs pats no sevis?

Tad šiem “titulnācijas” pārstāvjiem augstajos politiķu un ierēdņu amatos vajadzēja nodrošināt kārtīgu uzmundrinošu kājas spērienu pa pakaļu no tiem, ko viņi uzskatīja par augstāko varu, – un viņi sāka drudžaini rīkoties, izdarot desmitreiz vairāk, nekā šī vara no viņiem vēlējās. Šajā drudzī viņi bija gatavi nonest un iznīcināt visu, kas vien pagadījās pa ceļam. Smadzenes viņiem atslēdzās pilnībā – līdz labākiem laikiem. Vai arī strādāja tikai vienā virzienā – kā paglābties pašiem.

Treškārt, bija vēl visādi patīkami un noderīgi blakusefekti. Viņi viens otram neuzticējās un gandrīz par pašsaprotamu uzskatīja – ja tas tur varēs samelot, viņš noteikti samelos un, ja varēs kādam pārdoties, noteikti pārdosies. Tad vēl arī gandrīz permanenta vainas apziņa par nezin ko, kura kaut kādā pretdabiskā veidā gāja roku rokā ar sajūtu par mūžīgajām ciešanām, kas kritušas pār nācijas galvu.

Bet pāri visam šīs zemes iemītnieki vienmēr bija spējuši sadarboties ar jebkuru varu, kas vien tādā vai citādā veidā ieradās un teica – hallo, zdrasķe, gutentāg, te mēs esam! Šī sadarbība izpaudās dažādās formās – no vienas nācijas daļas pasīvas cerības, ka viss jau būs labi, un paklausīgas kāpšanas lopu vagonos līdz citu indivīdu gatavībai ievākties izsūtīto tukšajos mājokļos un jau aktīvai sadarbībai ar kārtējo jauno varu, vienalga, kas tā arī būtu.

Baltie un sarkanie, zaļie un zilie, boļševiki un meņševiki, vācieši un krievi, nacisti un padomju vara – nevienam no viņiem nebija ne mazāko problēmu šeit atrast pietiekami daudz vietējās “titulnācijas” pārstāvju, kuri būtu gatavi visu veidu kolaborācijai.

Nekas mainījies nebija arī tagad – vienkārši vajadzēja precīzi formulēt, kas tieši ir jaunā vara un kā var izpausties “titulnācijas” pārstāvjiem asinīs esošā gatavība sadarboties.

Tieši uz šo apsvērumu tad arī bija balstīts Miklasa plāns, ko viņš nu jau pirms nezin cik mēnešiem bija sagatavojis Lezdiņam. Domājot par šo tēmu, viņš bija nonācis pie šķietami pārsteidzoša secinājuma – cik maz resursu gudram un apņēmīgam spēkam patiesībā vajadzēja, lai pašos pamatos sagrautu Latvijas banku nozari un saistītās sfēras.

Miklasa uzbūvētās šaha partijas – tā viņam patika to pie sevis saukt, lai gan pats viņš ar šahu neaizrāvās, – pamatā bija kritiskās masas teorija. Tipping point – tā to arī mēdza dēvēt, bet viņš vēl šo to bija piedomājis klāt. Vajadzēja tikai pareizos signālus pareizajā brīdī un pareizajā veidā novadīt līdz pareizajiem cilvēkiem – un tālāko viņi ar entuziasmu un pienākuma sajūtu izdarītu paši. Tik ļoti vienkārši.

Vārdu sakot, pati vietējā vara nekad neiedomātos darīt pāri “savām” bankām. Lai ar kādām smirdīgām lietām tās nodarbotos, šī nozare vienlaikus dēja zelta oliņas – galvenokārt saviem īpašniekiem, bet šis tas atlēca arī pie varas esošajiem, valdošajām partijām, galu galā arī valsts ekonomikai. Ja kāds vietējai varai tā kārtīgi iespertu, tā būtu cita lieta.

Kungi, kuru spēriens tiktu uztverts adekvāti, dzīvoja Briselē un Vašingtonā. Bet kurš būtu gatavs uz adekvātu spērienu? Nedaudz padomājot, Brisele atkrita – tā bija pārāk gļēva, pārāk gļetna, pārāk nespējīga uz rīcību. Amerikāņi – cita lieta. Vajadzēja tikai viņiem radīt vajadzīgo priekšstatu – un viņi iespertu pa visām vietējo politiķu vārīgajām vietām.

Tas savukārt nozīmēja – vajadzēja vienā konkrētā brīdī amerikāņiem nodrošināt pietiekami daudz informācijas, ko viņi uzskatītu par ticamu un ko viņiem turklāt vēl nodotu ticami avoti.

Šis tas pa finanšu sfēras kanāliem, šis tas no tiesībsargājošām iestādēm, tad vēl kaut ko pačukstētu kāds no Latvijas vēstniecības Vašingtonā, jā, arī kāda pārliecinoša mediju publikācija bija vajadzīga – turklāt noteikti no žurnālistiem, kuri bija Rietumu fondu piebaroti un atzīti par uzticamiem.

Ar to vien, protams, nepietika. Šai no dažādiem avotiem plūstošajai informācijai vajadzēja sava veida vainagu, kroni, kulmināciju – iespējami augstu amatpersonu, kura īstajā brīdī vērstos pie amerikāņiem, apliecinot visu, ko viņi iepriekš bija dzirdējuši.

Nu, piemēram, ka banku un atmazgātāju mafija, no kuras barojas arī starptautiskais terorisms, ir pārņēmusi Latvijas valsts varu tādā mērā, ka tikai stingri amerikāņu soļi var glābt situāciju. Vai kaut ko tādā garā, nebija svarīgi, ko tieši.

Vislabāk šai lomai noderētu Valsts prezidents – pašreizējais šajā krēslā sēdošais indivīds bija gluži atbilstošs. Netāls, kā teiktu krievi, – ņedaļokij. Intelektuāli ne pārāk advancēts.

Vēl labāk, ja viņam īstajā brīdī dažādos veidos piebalsotu vēl pāris ļaudis – teiksim, ārlietu ministrs, Satversmes aizsardzības biroja direktors vai ģenerālprokurors. Amerikāņi bija pietiekami viegli manipulējami – viņiem patika informācija, kas atbilda viņu priekšstatiem un ko sniedza viņiem tīkami cilvēki.

Protams, vajadzēja panākt, lai katra no vietējām amatpersonām īstajā brīdī amerikāņiem apstiprinātu to, kas tām bija jāapstiprina, – katra savā veidā, bet principā vienu un to pašu.Tas nozīmēja, ka laikus vajadzēja panākt, lai šī informācija pie šīm amatpersonām nonāktu formā, kas tām bija simpātiska un ticama.

Prezidentam šo informāciju vajadzēja pasniegt vienā veidā, ārlietu ministram otrā, specdienesta vadītājam – vēl trešajā. Protams, vajadzēja visu ieplānot ar rezervi – uz simtprocentīgu veiksmi nevarēja paļauties. Un, protams, nekādas šantāžas vai citas vardarbīgas ietekmēšanas – cilvēki bija vispārliecinošākie tad, kad viņi paši bija pārliecināti par savas rīcības pareizību!

Tas viss gan būtu tikai pirmais solis. Pietiekams, lai amerikāņi iespertu kaut kādā sajūtamā veidā – vai tas būtu paziņojums par kādas konkrētas vietējās bankas atmazgāšanas darbībām vai vēstījums par visas nozares problēmām, vai dolāru korespondētājkontu pilnīga slēgšana, vai kaut kādas publiskas rekomendācijas.

Vispār bija pilnīgi vienalga, ko tieši amerikāņi paziņotu un izdarītu. Jebkurā gadījumā Latvijas “politiķi” un “valstiskā elite” reaģētu līdzīgi – drudžaini ķertos pie vietējās banku nozares iznīcināšanas kā tādas pēc principa “kur malku cērt, tur skaidas lec”. Piestrādāt vajadzētu vienīgi gadījumā, ja šaha partijas plānotājiem ar to vien nepietiktu un viņiem vajadzētu savas sekmes, tā sacīt, attīstīt.

Publiski vēstījumi par naudas atmazgāšanas un nodokļu shēmām pasaulē nebija nekas jauns – tie nāca un aizgāja. Starptautiskie mediji par tiem nedaudz pašausminājās – ja vispār pamanīja. Un viss.

Ja bija vēlme pēc paliekoša efekta, vajadzēja ko vairāk. Kaut ko krāšņāku un iespaidīgāku, kas pievērstu uzmanību globāli un apliecinātu – skatieties, skatieties, fakti nu pavisam skaidri apliecina, ka šī ir korumpēta un neizdevusies naudas atmazgātāju mafijas zeme, kur šī mafija tiek atbalstīta gandrīz visaugstākajā līmenī.

Kā to izdarīt? Pavisam vienkārši – nevajadzēja pat noziegumu, pilnīgi pietika ar skaļa nozieguma šķietamību. Pietiktu ar kāda vietējā baņķiera skaļiem publiskiem paziņojumiem, kam sekotu kādasļoti, ļoti augstas amatpersonas arests, – un viss notiktu.

Miklass nebija īsti pārliecināts, kas šai lomai derētu labāk, – Latvijas Centrālās bankas prezidents vai Finanšu tirgus komisijas priekšsēdētājs. Katram no šiem pilsoņiem, izstādītam rokudzelžos, būtu savi plusi. Bet princips būtu viens un tas pats.

Bija skaidrs, ka pēc amerikāņu spēriena vietējie “politiķi” cita starpā pieprasītu specdienestiem un tiesībsargāšanas iestādēm – iesēdiniet vismaz kādu, lai mēs varam kaut ko parādīt amerikāņiem! Visticamāk, pašiem amerikāņiem nekas tāds nebūtu vajadzīgs – bet te jau iestājās Miklasam labi zināmā vietējās “elites” gatavība darīt visnejēdzīgākās lietas, lai tikai izrādītu, ka tā dara visu, ko kungi liek.

Līdz ar to vajadzēja tikai noorganizēt, ka šāda tāda operatīvā informācija īstajā brīdī nonāk līdz, piemēram, Ekonomikas policijas vai Korupcijas apkarošanas biroja vadībai – un tālākais jau notiktu pats no sevis.

Mazie policijas gariņi censtos izkalpoties priekšniecības acīs, tā līstu vai no ādas ārā, lai izpatiktu premjera Klučinska un vadošās koalīcijas vēlmēm, nu, bet tie savukārt aizrautīgi strādātu nejēdzības, kuras it kā vēlētos amerikāņi, bet patiesībā diktētu viņu nepārvaramā dzimtcilvēku daba.

Rezultāts būtu tieši tāds, kāds arī būtu vēlams. Vai no Latvijas bankām un saistītajām nozarēm kaut kas paliktu vai nepaliktu pāri, kāda tam nozīme. Drīzāk jau paliktu, jo jebkurā gadījumā būtu arī ieguvēji – piemēram, tā sauktās “skandināvu” bankas, kas veiksmīgi atbrīvotos no Latvijas vietējiem konkurentiem.

Bet tas nebija svarīgi, Svarīgi bija kas cits: globālais viedoklis par neizdevušos valsti Latviju, kurā valda naudas atmazgātāju mafija un notiek globālo teroristu paslepus atbalstīšana, krietni nostiprinātos. Tas savukārt būtu spēcīgs gājiens jau citā, daudz lielākā un ilgākā šaha spēlē…

Tieši tā darītu Miklass, ja šī būtu viņa spēle pret Latvijas valsti. Taču šis viss bija tikai Lezdiņa pieprasītais ļaunākais, kaut tik ļoti reālistiskais scenārijs, kura nepieļaušanai bija domāts Miklasa sagatavotais lieliskais, ģeniālais plāns. Interesanti, kādās rokās tas tagad atradās…

Jā, viņš nodomāja, nebūtu slikti kaut vispārīgos vilcienos restaurēt arī to. Un katram gadījumam to visu labākajās krimiķu tradīcijās aizsūtīt kādiem saprātīgākiem mediju pārstāvjiem. Sākot ar vārdiem “manas nāves gadījumā”… Haha, nē, tādu plānu gan viņam tuvākajām desmitgadēm nebija…

Novērtē šo rakstu: