Francija turpinās krist finanšu bezdibenī, un tas perspektīvā nozīmē naudas drukāšanu un inflāciju eirozonā kopumā
Guntars Vītols30.09.2025.
Komentāri (35)
Iesaki rakstu: 
Populisms nodokļu piemērošanā Eiropas Savienībā tikai aug. Nesen stāstīju par Nīderlandi un to, kā tur pieķērušies aplikt ieguldījumus nekustamajā īpašumā ar “bagātības nodokli”. Šodien nedaudz par Franciju.
Tur ir pilnīgs pī ar budžeta deficītu. Tas ir 5.8% no IKP, kas faktiski ir divreiz virs 3% limita, kas attiecas uz visām ES valstīm. Nu un neviens nevēlas izbeigt pļekarēšanu. Nu, ne gluži visi nevēlas, piemēram, Makrons aģitē taupīt, bet elektorāts brēc - ja nav naudas, tad vajag kādam atņemt un būs! Francūži vienmēr bijuši “revolūcijas nācija” (tā man nesen to formulēja kāds francūzis).
Nu un kā atņemt to naudu? Līdzīgi kā Nīderlandē visvieglāk ir “atņemt” nekustamo īpašumu. Tas jau nekur neliksies. Nu un tad arī Francijā ir spēkā ikgadējs progresīvs papildnodoklis “dārgākām” mājām, sākot no mājām aptuveni 800 tūkstošu vērtībā. Nav jau nekāda “Versaļa”, īpašumi jau Francijā dārgi, iebelž arī vidusslānim.
Agrāk šis nodoklis ienesa aptuveni 5 miljardus gadā, bet tad to reformēja kā negodīgu, tagad aptuveni 2 miljardi. Budžeta deficīts Francijā ir 170 miljardi, šāds nodoklis neko tur nerisina (tāpēc populisms). Nu un tagad viņi tur plāno atņemt vairāk. Piedāvā ar 2% nodokli aplikt visu turību.
Turības nodoklis bagātākiem, līdzīgi kā Norvēģijā. Tur tāds jaunās paaudzes (40 gadus vecs) ekonomists pārdalītājs Gabriels Zukmans, progresīvs sarkanais. Viņš ir diezgan populārs, ne tikai Francijā, darbojas arī ES līmenī. Šāds nodoklis varētu ienest franču budžetā 20 miljardus gadā, kas jau atkal nekādu būtisku ietekmi uz budžeta 170 miljardu deficītu neatstās. Populisms. Bet izsauks kapitāla aizplūšanu prom no Francijas.
Makrons jau var to skaidrot tautai un pretoties, cik grib, bet elektorātam patīk - kādam atņemt. Tas sirpis un āmurs ir vilinošs - ar āmuru apdullini, ar sirpi nogriez galvu. Francūži taču izdomāja giljotīnu - tāds sirpis industriālā izpildījumā.
Nu un tagad Francijas politikā ir faktiski bezceris. Valdība jau tā ir mazākuma valdība, bet arī tā var sabrukt nākamā gada budžeta kontekstā. Sociālistu partija un ekologu&zaļo partijas musina tautu ar šo Zukmana nodokli. Ieviesīs vai neieviesīs, labi nebeigsies tāpat. Francija turpinās krist finanšu bezdibenī, un tas perspektīvā nozīmē naudas drukāšanu un inflāciju eirozonā kopumā.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
