Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Iespējams, ka pats skandalozākais darbs mūsu Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ir Ginta Gabrāna 1995. gadā radītā konceptuālā instalācija “Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu”. Darbs nepavisam nav sarežģīts – to veido ar audeklu pārvilkts galds, uz kura novietots neglīts pašdarināts, toties ļoti ass nazis, kas ar smagu ķēdi piestiprināts zem galda. Blakus pie sienas – aptuveni graizāmās ķermeņa daļas augstumā piestiprināts ovāls spogulis. Jā, un vēl arī uz galda pārvalka uzkrāsots darba nosaukums, kas vienlaikus ir arī naža funkcijas apraksts.

Tieši tik vienkārši. Ja nu gadījumā vēl kāds šim darbam piederīgs priekšmets man pagaisis no atmiņas, no sirds lūdzu piedošanu autoram. Jo vairāk tāpēc, ka šis darbs atšķirībā no daudziem citiem, kuros apspēlēta nenormatīva leksika un kuri mani visbiežāk atstājuši vienaldzīgu, ir ļoti mīļš.

Un jo mīļāks kļūst, kad ik pēc dažiem gadiem lasu kārtējo neizpratnes pilno jautājumu, vai šādai instalācijai tiešām ir vieta nacionālo mākslas vērtību krātuvē, uz kuru taču jāved skolasbērni, lai ieaudzinātu viņos izpratni par Skaisto, tāpat arī niknus izsaucienus, ka būtu laiks šādu perversu nemākslu no muzeja aizvākt.

Jo tieši tajā brīdī arī notiek Mākslas Brīnums – parasts galds, spogulis, nazis, ķēde un uzraksts pārvēršas par mītisku rituālu objektu, nazi, ar kuru… nuja, to pašu. Protams, nav garantijas, ka laipni uzrunātais sašutušais pilsonis tieši to arī darīs, bet nu jebkurā gadījumā neuzbāzīgs piedāvājums saņemties paliek spēkā.

Asociācijas ar minēto mākslas darbu man radās pēc tam, kad vispirms biju izlasījis vairākas visnotaļ skarbas atsauksmes par Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa publicētajiem “JRT septiņiem ētiskajiem uzvedības noteikumiem darbiniekiem un skatītājiem”, bet pēc tam nolēmis iepazīties arī ar pašu sašutumu izraisījušo tekstu.

Tekstu, kurš kinorežisorei un publicistei Alisei Zariņai savā par “Sniegpārsliņu un septiņiem ētiskajiem rūķīšiem” nosauktajā atbildē bija licis piesaukt gan samazgu liešanu virsū citiem, gan ņirgāšanos par kāda izskatu, orientāciju un tā tālāk, seksuālu uzmākšanos, lepošanos ar savu homofobiju, mizogīniju, rasismu, kā arī iedzimto heteroseksualitāti, naktspodiņa satura nešanu pie sabiedrības un galu galā – nespēju pieņemt, ka pasaule mainās.

Taisnības labad piebildīšu, ka A. Zariņa nebija konkretizējusi šo savu asociāciju adresātu – bija noprotams, ka teiktais ir saistīts gan ar Alvi Hermani, gan viņa tekstu, tomēr nebija sīkāk norādīts, kādā veidā. Lielāku konkretizāciju bija veikusi cita kinorežisore Liene Linde, kura savā daudz īsākajā komentārā nodēvēja amatmāsas apspēlētā teksta autoru par “antiintelektuālu narcisu, kas patiesībā to vien vēlas kā uzmanību no jaunām un gudrām sievietēm”.

Savukārt Alisei Zariņai viņa ieteica “savu ļoti vērtīgo enerģiju un uzmanību veltīt kaut kam uz mūžības fona svarīgākam, nevis no savām privilēģijām uzblīdušiem onkuļiem, kas, izdvešot arvien skaļākus un nesakarīgākus radošās agonijas kliedzienus, braši soļo sevis pašu izraudzītajā vēstures mēslaines virzienā”.

Pēdējais gluži barokālā stilistikā ieturētais teikums atmiņā atsauca kaut ko no skolas gados lasītām padomju presē publicētām sašutušu darbaļaužu vēstulēm par kādu sev nepieņemamu mākslas vai kultūras faktu un pamatīgi uzkurināja interesi par to, ko tad īsti uzrakstījis režisors Hermanis.

Nebūt nav tā, ka es vienmēr būtu raudzījies uz viņu tikai ar sajūsmu. Jā, laikā kopš 90. gadu sākuma ir bijušas izcilas izrādes, kuras atstājušas manī dziļas pēdas. Bet ir arī tādas, kas radījušas vilšanās sajūtu. Ir bijuši periodi, kad esmu bijis uzticīgs Jaunā Rīgas teātra skatītājs, bet tad vienu vai citu iemeslu dēļ esmu atsalis un atgriezies skatītāju zālē tikai pēc vairāku gadu pārtraukuma.

Savos izteikumos Alvis Hermanis man palaikam šķitis arogants un snobisks, bet citkārt raisījis smīnu kā rafinēts provokators, kurš ar skopiem, bet precīzi pārdomātiem līdzekļiem spēj uzkurināt lielas kaislības. Par to, ko viņš patiesībā domā un ko teiks jau nākamajā brīdī, nekad neesmu bijis drošs un patiesībā arī neesmu vēlējies to zināt – šādā neziņā ir kaut kas valdzinošs, teātra mākslai piederīgs.

Palaikam es pat būtu gatavs piekrist blogotavas “Sviesta ciba” (klab.lv) autoram, kurš raksta ar pseidonīmu “mind_unit” un atbruņojošā nešpetnībā domā, ka Hermanis ar savu reizēm kaitinošo uzvedību “kā savulaik Pliekšāns jau dzīves laikā apzināti plāno savu nonākšanu Dižgaru panteonā”. Lai tā būtu – vēlme iekļūt Dižgaru panteonā cilvēkam, kurš ilgstoši vadījis teātri un iestudējis izrādes Lāčplēša ielas 25. namā, ir gandrīz vai pašsaprotama. Būt pastāvīgi pierakstītam “Smiļģa mājā” un galu galā netapt atzītam par Dižgaru – kas gan varētu būt apkaunojošāk?

Taču Hermaņa publicētie “Septiņi ētiskie uzvedības noteikumi” manī neizraisīja ne sašutumu, ne smīnu, bet gan smieklu šalti. Tiesa, ne paši par sevi, bet gan kontekstā ar iepriekš lasītajām atsauksmēm. Ļoti atvainojos, bet asociācijas ar sākumā pieminēto Ginta Gabrāna instalāciju, kuras mākslas spēks atklājas proporcionāli tās izraisītajam sašutumam, šķita nepārprotamas.

Tātad – ko saviem draugiem un nedraugiem īsti ir apsolījis JRT mākslinieciskais vadītājs? To, ka šajā teātrī valdīs runas brīvība. Ka šis teātris nevadīsies pēc politkorektuma standartiem, ja neuzskatīs to par vajadzīgu, it īpaši, ja vēlēsies uzzināt vairāk par “cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem”. Ka teātrī būs atļauti joki un anekdotes, kuras kāds varētu uzskatīt par aizskarošām – un kura anekdote gan nav aizskaroša, ja apzinies, ka pārmaiņas pēc tieši tu un neviens cits esi kļuvis par šīs anekdotes izsmiekla objektu? Ka teātrī būs atļauts flirts visdažādākajās kombinācijās, kā arī cilvēki ar visdažādākajiem politiskajiem uzskatiem, kuri varēs par tiem atklāti strīdēties un katrs savējos uzskatīt par pašiem pareizākajiem. Un, visbeidzot, ka tiem, kuri visu iepriekš nosaukto uzskata par a priori aizvainojošu, labāk izvairīties no teātra apmeklējuma.

Visā tekstā – neviena punkta, kurā kaut vai attāli būtu pieminētas sievietes, geji, imigranti, melnādainie, ebreji, ne vismazākās norādes par kāda izskatu, ādas krāsu vai orientāciju, dzimumu vai piederību pie jebkāda veida minoritātēm. Teksts, kuru var interpretēt daudzos un dažādos veidos, droši vien atkarībā arī no tā, ko nu katrs izprot ar vārdiem “runas brīvība”, “politkorektums”, “aizskaroša anekdote”, “flirts”.

Tad jāvaicā, kāpēc nosaukto divu komentāru autores, kas nebija vienīgās, jo līdzīga satura komentāri parādījās vēl, ir izvēlējušās akurāt pašu nelabvēlīgāko no visām iespējamām interpretācijām saistībā ar deklaratīvu paziņojumu, kādu varētu pieņemt daudzi radoši kolektīvi, kuri par savu mērķi izvirzījuši uzdevumu provocēt un rosināt uz domāšanu lasītājus, skatītājus, klausītājus?

Kurus no šajā deklarācijā minētajiem principiem neiedzīvināja, piemēram, JRT aktieris Vilis Daudziņš, savulaik veidojot satricinošo monoizrādi “Vectēvs” un iemiesojot latviešu likteņus 2. pasaules kara laikā no trim dažādiem redzespunktiem, kam ar mūsdienu politkorektuma doktrīnām nebija nekāda sakara? Un kurš gan teātrī neflirtē – aktieriem uz skatuves tā ir dienišķā maize, tāpat arī ikviens viņsaulē esošo latvju dižgaru Panteona iemītnieks ir flirtējis un flirtēs. Flirtēja Rainis, flirtēja Smiļģis, flirtēja Pētersons, tad kāpēc lai neflirtētu Hermanis? Tad kur ir cēlonis aizvainojumam?

Kaut arī tas ir riskanti, izteikšu hipotēzi, kurai, manuprāt, varētu būt saistība ar patiesību. Varbūt runa nemaz nav par to, ko Alvis Hermanis šoreiz uzrakstījis, bet gan par to, ko lasītāji par viņu jau zina – un tāpēc viņiem ir skaidrs, ko Hermanis ar to grib pateikt īstenībā?

Varbūt aiz katra šķietami neitrāli vai daudznozīmīgi lietotā režisora vārda viņi saskata kādus senākus konfliktus un pāridarījumus, bīstamus nodomus un ļaunprātību? Neadekvātu reakciju uz kritiku un atteikšanos pievienoties populāriem progresīvās domas strāvojumiem, kā arī noraidošus izteikumus par aktuālām tēmām veltītām sociālām akcijām? Pievienošanos tiem, kuri skeptiski vai nelabvēlīgi izturas pret multikulturālismu, iekļaujošu sabiedrību un politkorektu toleranci? Aizdomas par turpmākām provokācijām no “savās privilēģijās uzblīduša onkuļa”?

Saprotu, šis ir tas brīdis, kad lasītājs līksmi sāk sist plaukstas un saukt: “Salmu vīrs, salmu vīrs!” tāpēc visas šīs aizdomas atstāju jautājuma formā. Galu galā esmu mācīts, ka teksta satura vērtēšana pēc tā, ko mēs jau zinām par autoriem, vismaz publicistikā un polemikā nav derīga, tā ir vistaisnākais ceļš uz ad hominem argumentu elli, kurā neviens no mums nevēlas nonākt. Teksts jāvērtē pēc tā, kas teikts pašā tekstā – ne vairāk un ne mazāk. Lieku iepriekšēju pieņēmumu pievienošana tam ir tā pati Okamas Viljama noraidītā būtību pavairošana jeb “Okama asmens”, no kura griezīguma mēdz brīdināt dažādu nozaru pētniekus un prātniekus.

Toties kā mākslinieciska performance šāda pieeja ir pilnīgi saprotama – tā ir uzticīga mākslas baudītāja ļaušanās veikli uzbūvētai provokācijai, no kopumā diezgan nevainīgām detaļām un viena parupja izteiciena savā apziņā kopā saliekot griezīgu mākslas faktu – Gabrāna-Hermaņa nazi, ar kuru sev…

* Virsrakstā - atsauce uz filozofijā lietoto jēdzienu “Okama asmens” jeb “Okama bārdas nazis”, kas nosaukts viduslaiku filozofa Okamas Viljama (Gulielmus Occamus, ap 1287–1347) vārdā. Šis jēdziens apraksta metodoloģisku principu, ka jebkuras lietas skaidrošanai jāizmanto tik mazs iepriekšēju pieņēmumu skaits, cik vien iespējams, jaunu pieņēmumu jeb būtību ieviešana bez pilnīgas nepieciešamības ir metodoloģiski kļūdaina. Citiem vārdiem sakot – jo vienkāršāka kāda teorija, jo tā ir labāka.

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu:

37
9

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Patriotu” atmiņas uzlabošanai

FotoPaldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” par “Saskaņai” veltīto interesi, īpaši tad, ja tā izrādītos patiesa. 
Lasīt visu...

21

Jādara viss...

FotoZiņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Lasīt visu...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...