Gada laikā cietumā mīklaini miruši jau trīs par sadarbošanos ar Krievijas dienestiem apcietinātie vai notiesātie – vai tikai sagadīšanās?
PIETIEK26.09.2024.
Komentāri (43)
Iesaki rakstu: 
Latvijas ieslodzījuma vietās gada laikā aizdomīgos apstākļos negaidīti miruši trīs par sadarbošanos ar Krieviju un spiegošanu šīs valsts labā aizdomās turētas vai notiesātas personas, kuras visas bijušas Latvijas iekšlietu sistēmas amatpersonas.
Šo pirmdien it kā ar sirdslēkmi miris 68 gadus vecais Oļegs Buraks, kurš Centrālcietumā izcieta tiesas piespriestos 15 gadus. Viņam iepriekš nebija konstatētas nekādas nopietnas vai dzīvību apdraudošas veselības problēmas, kā arī vēl pagājušajā sestdienā viņš telefonsarunā ar radinieci bijis možs un nav sūdzējies ne par kādām veselības problēmām.
Tiesa, telefonsarunā viņš izteicis frāzi “atkal sākas”, gan neprecizējot, ko ar to domā. Taču visticamāk viņš ar to domājis, ka ar viņu atkal sākas izrēķināšanās, kas jau iepriekš piedzīvota cietumā. Tur viņš vispirms saindēts kopā ar vēl kādu ieslodzīto. Par laimi, viņam izdevies izķepuroties. Vēl viņam salauztas ribas kādā inscenētā cietumnieku kautiņā.
Pirmais no šīs trijotnes aizsaulē devās Jura Juraša „kompanjons” Igors Bobirs, kuram bija tikai 52 gadi. Arī viņam nebija nekādu zināmu veselības problēmu, un viņa nāve radiniekus pārsteidza nesagatavotus. Viņš iepriekš radiniekiem bija sūdzējies par spīdzināšanu cietumā.
Savukārt Raitim Dolgovam tika diagnosticēts un izoperēts audzējs, kas teorētiski varētu būt nāves iemesls. Taču arī viņš mira vēl spēka gados.
Visus trīs saista tas, ka līdz izdienas pensijai viņi strādājuši iekšlietu struktūrās. Raitis Dolgovs bija kriminālpolicijas izmeklētājs, Igors Bobirs padomju laikā strādājis Valsts drošības komitejā. Savukārt Oļegs Buraks savulaik bija Iekšlietu ministrijas Informācijas centra amatpersona. Savukārt pēc tam visu ceļi krustojušies apdrošināšanas sabiedrībā BTA, kur viņi strādājuši drošības dienestā.
Neviens no viņiem savu vainu apsūdzībās norādītajos noziegumos nav atzinis. Tā kā lietas ir slepenas, tad tas, par ko konkrēti viņi bijuši apsūdzēti, detalizēti nav zināms pat tuvākajiem radiniekiem. Sarunās ar radiniekiem visi teikuši, ka apsūdzības ir ne tikai nepamatotas, bet pat muļķīgas un neloģiskas. Taču slepenības dēļ viņi par tām runāt nedrīkstot.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
