Gada laikā cietumā mīklaini miruši jau trīs par sadarbošanos ar Krievijas dienestiem apcietinātie vai notiesātie – vai tikai sagadīšanās?
PIETIEK26.09.2024.
Komentāri (43)
Iesaki rakstu: 
Latvijas ieslodzījuma vietās gada laikā aizdomīgos apstākļos negaidīti miruši trīs par sadarbošanos ar Krieviju un spiegošanu šīs valsts labā aizdomās turētas vai notiesātas personas, kuras visas bijušas Latvijas iekšlietu sistēmas amatpersonas.
Šo pirmdien it kā ar sirdslēkmi miris 68 gadus vecais Oļegs Buraks, kurš Centrālcietumā izcieta tiesas piespriestos 15 gadus. Viņam iepriekš nebija konstatētas nekādas nopietnas vai dzīvību apdraudošas veselības problēmas, kā arī vēl pagājušajā sestdienā viņš telefonsarunā ar radinieci bijis možs un nav sūdzējies ne par kādām veselības problēmām.
Tiesa, telefonsarunā viņš izteicis frāzi “atkal sākas”, gan neprecizējot, ko ar to domā. Taču visticamāk viņš ar to domājis, ka ar viņu atkal sākas izrēķināšanās, kas jau iepriekš piedzīvota cietumā. Tur viņš vispirms saindēts kopā ar vēl kādu ieslodzīto. Par laimi, viņam izdevies izķepuroties. Vēl viņam salauztas ribas kādā inscenētā cietumnieku kautiņā.
Pirmais no šīs trijotnes aizsaulē devās Jura Juraša „kompanjons” Igors Bobirs, kuram bija tikai 52 gadi. Arī viņam nebija nekādu zināmu veselības problēmu, un viņa nāve radiniekus pārsteidza nesagatavotus. Viņš iepriekš radiniekiem bija sūdzējies par spīdzināšanu cietumā.
Savukārt Raitim Dolgovam tika diagnosticēts un izoperēts audzējs, kas teorētiski varētu būt nāves iemesls. Taču arī viņš mira vēl spēka gados.
Visus trīs saista tas, ka līdz izdienas pensijai viņi strādājuši iekšlietu struktūrās. Raitis Dolgovs bija kriminālpolicijas izmeklētājs, Igors Bobirs padomju laikā strādājis Valsts drošības komitejā. Savukārt Oļegs Buraks savulaik bija Iekšlietu ministrijas Informācijas centra amatpersona. Savukārt pēc tam visu ceļi krustojušies apdrošināšanas sabiedrībā BTA, kur viņi strādājuši drošības dienestā.
Neviens no viņiem savu vainu apsūdzībās norādītajos noziegumos nav atzinis. Tā kā lietas ir slepenas, tad tas, par ko konkrēti viņi bijuši apsūdzēti, detalizēti nav zināms pat tuvākajiem radiniekiem. Sarunās ar radiniekiem visi teikuši, ka apsūdzības ir ne tikai nepamatotas, bet pat muļķīgas un neloģiskas. Taču slepenības dēļ viņi par tām runāt nedrīkstot.
Seko mums 
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
