Gada sliktākais secinājums: Latvijas vara atmetusi vardarbības kontroli un novēršanu. Tiesības uz vardarbību tagad pieder varmākām
Imants Liepiņš30.12.2023.
Komentāri (50)
Iesaki rakstu: 
Sociālajās zinātnēs viens no plaši pazīstamiem un vispārpieņemtiem principiem ir: normālā, veselīgā sabiedrībā tiesības īstenot jebkāda veida vardarbību ir vienīgi valstij kā tādai — tikai valsts iestāžu amatpersonām un strikti tikai likuma ietvaros ir tiesības pielietot spēku, piespiest, aizturēt, ieslodzīt, izlauzt durvis, sašaut riepas, izdarīt šāvienus pa dzīvo mērķi. Latvijā 2023. gads ir pierādījis, ka Latvijas varasiestādes ir atdevušas tiesības uz vardarbību pašiem varmākām un rīkojas sistemātiski, lai palīdzētu varmākām sist un nogalināt upurus.
Visu Latviju šokēja un satrieca sievietes slepkavība Jēkabpilī, kur varmāka Gunārs Rusiņš noslaktēja sievieti, aizbēga un tagad kaut kur slapstās. Pie kam tautu satrieca ne vien pati brutālā slepkavība: visnepatīkamākais pārsteigums izrādījās policijas un prokuratūras bezdarbība, izvairība un apzinātā upures ignorēšana līdz pašam slepkavības momentam.
Tautai nepaslīdēja garām neievērots fakts, ka no varmākas jau iepriekš vairākkārt cietusī sieviete, juzdama Rusiņa nolūkus, bija sameklējusi sev advokāti, kura cita starpā specializējas uz cietušo personu tiesību aizstāvību — viņa rakstīja iesniegumus, pamatoja, pierādīja, gāja pie amatpersonām, privāti un personīgi lūdzās prokurorus un policistus, taču tie visi atteica gan advokātei, gan cietušajai.
Pēc tam, kad apdraudētā sieviete tika noslepkavota (kā to baidījās gan viņa, gan viņas kā cietušās personas intereses pārstāvošā advokāte), policija un prokuratūra ir turpinājusi darīt visu, lai neatrastu Gunāru Rusiņu. Meklēšanā esošā Rusiņa faktiskajai nemeklēšanai, neķeršanai un nearestēšanai tiek atrasti jebkādi likumīgi un nelikumīgi formālie iegansti — svaigākais no tiem ir tāds, ka varmāka it kā "esot aizmucis uz ārzemēm". Tas nozīmē, ka tiks izdomāts jebkurš pamats, lai neķertos pie varmākas, ja tikai šis aizbildinājums nāks par labu varmākam.
Vēl pirms šī traģiskā (kaut gan godīgi būtu teikt — drausmīgā) gadījuma bija citi vardarbības ekscesi, kurus valsts iestādes nevis preventīvi novērsa, bet atbalstīja. Visā sabiedrībā plašu rezonansi (lai neteiktu daudz skarbāk) izraisīja gadījums, kurā 2022. gada pavasarī neilgi pēc Krievijas pilnmēroga uzbrukuma Ukrainai kādā no daudzajiem Ukrainas atbalsta gājieniem Latvijā viens konkrēts prokremliskais varmāka uzbruka jaunietim ar ukraiņu karogu, piekāva jaunieti, saplēsa karogu un aizbēga.
Policija varmāku tajā pašā vakarā noķēra, taču prokuratūra atteicās virzīt lietu uz tiesu, bet vēlāk, kad šinī gadījumā cietušā jaunieša advokātam tomēr izdevās panākt krimināllietas izskatīšanu tiesā, mēģināja celt apzināti vieglāku apsūdzību. Advokāts Rusanovs tik ļoti iztērēja laiku un nervus, ka beigās pat apnika žurnālistiem skaidrot visu, kas šeit notika nepareizi.
Līdzīgi citos gadījumos policija, prokuratūra un tiesas dara visu iespējamo, lai tieši vardarbīgos noziegumos vainotie netiktu saukti pie atbildības, bet retajos apsūdzēšanas gadījumos tomēr tiktu apsūdzēti par vieglākiem pantiem, kamēr tiesas bieži izdara pretimnākšanu varmākām, nevis viņu upuriem. Ja nu kāds tomēr tiek izsludināts meklēšanā vai notiesāts ar reālu brīvības atņemšanu, tad policija dara visu, lai šos cilvēkus... neatrastu un nenogādātu aiz restēm.
Piemēram, pirms mēneša lielu rezonansi izraisīja gadījums, kur kādu personu, kam bija pienācis laiks izciest nieka divu mēnešu cietumsodu, notvēra vien pēc gada un tikai nejaušības pēc, kad notiesātais apmeklēja bēres, un viņu tur atpazina. Citā, vēl skaļākā gadījumā dzērājšoferi — slepkavu, kurš 2018. gadā bija nogalinājis trīs cilvēkus (!), ieskaitot divgadīgu meitenīti, pēc galīgā sprieduma un Senāta lēmuma stāšanās spēkā beidzot arestēja tikai 2022. gada nogalē, un arī tas notika vienīgi pēc tam, kad iejaucās portāls Pietiek.
Upuru tuvinieku ģimenes trīs gadu garumā fiksēja notiesātā slepkavas brīvu pārvietošanos Kuldīgā, ieskaitot dzerstīšanos pa čomu kāzām utt., taču sen jau kā notiesātais noziedznieks netika arestēts un nogādāts cietumā soda izciešanai. Starp citu, trīs cilvēku nonāvētājam visu triju līmeņu tiesas piesprieda nieka sešus gadus, kas nozīmē, ka slepkava tiks ārā (par labu uzvedību) jau pēc četriem.
Šādi gadījumi ir gan publiski zināmi, gan vēl lielākā skaitā palikuši nepubliski, taču to kopējais vektors ir viennozīmīgs: varasiestādes (ieskaitot policiju, prokuratūru, tiesas) dara visu, lai varmākas neizolētu, nemazinātu viņu faktiskās iespējas sist, kropļot, vajāt un slepkavot, bet tajos gadījumos, kad varmāku rīcību nav iespējams ignorēt, vainīgajiem tiek piespriesti vismazākie iespējamie sodi, pie kam to pašu izciešanai viņi netiek meklēti un līdz ar to netiek notverti. Nospiedošā vairākumā upuru skaitā ir sievietes un mazgadīgi bērni.
Šo vismaz pārdesmit gadu garumā iezīmējušos tendenci pavada dažādu amatpersonu pareizas runas par vardarbības nepieļaujamību, taču faktiski tajās reizēs, kolīdz gadās reāli noziegumi pret cilvēkiem, tad policija, prokuratūra un tiesas dod priekšroku varmākām — un nevis viņu upuriem. Jēkabpils gadījumā cietusī sieviete tika noslepkavota pēc tam, kad izmēģināja visas aizsardzības iespējas varasiestādēs, saņēma formālu papīru, taču ne viņa pati, ne advokāte nespēja pierunāt valsts amatpersonas izpildīt tieši tās pamatfunkcijas, kuru dēļ amatpersonas saņem algas.
"Iztēlojieties, ka jūsu nolīgtais celtnieks nevis būvē māju, bet katru dienu plaši stāsta, cik svarīga ir pareizu būvmateriālu izvēle. Sētnieks, atspiedies uz slotas kāta, teoretizē par nepieciešamību sakopt pagalmu. Policists nevis novērš likumpārkāpumus, bet aicina padziļināt izpratni par noziedzīgu nodarījumu nepieļaujamību," ironizē kādas valstspilsētas mērs, kurš savā pilsētā pats saskāries ar konkrētajā pilsētā strādājošo valsts amatpersonu darbībām, ko dome pat gribēdama nevar izkontrolēt, jo tās atrodas ārpus pašvaldības kompetences.
Aizvadītie gadi iezīmē, ka Latvijas valsts iekārta pēc būtības ir atteikusies no vardarbības kontroles un varasdarbu izskaušanas. Tiesības uz vardarbības kontroli pat nav pārgājušas plašas sabiedrības rokās, kā tas notika pirms desmit gadiem Eiromaidana revolūcijas laikā Ukrainā: uz pretkorupcijas protestētāju un ukraiņu studentu sišanu, ko īstenoja korumpētā valdība, tauta atbildēja ar šīs ļaundabīgās, prokremliskās varas gāšanu vardarbīgā revolūcijā nieka trīs mēnešu laikā. Tagad Ukraina saņēmusi Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu un plāno iestāšanos NATO. Pa to laiku Latvijas varasiestādes ir atteikušās no valsts monopola uz spēka pielietošanu un atdevušas iespējas īstenot vardarbību, un to izmanto pirmkārt paši varmākas.
No šī secinājuma izriet nākamais: ir tikai laika jautājums, kad un kā no vardarbības cietušie sāks piemērot spēku pret varasiestādēm, kuru amatpersonas (saņemot ne mazas algas no valsts) aizstāv nevis cietušo, bet varmāku intereses — tajā skaitā sitēju, kropļotāju un slepkavu iespējas palikt brīvībā un nesodītiem, lai turpinātu varmācību pret upuriem.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
