Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Reti, tomēr palaikam notiek tā, ka mākslinieka darbs un personības tēls kādā laikā, vietā un sabiedrībā pārkāpj mākslas (..) robežas un pārtoppar ko tiešāku — sabiedrības attieksmju veidotāju un polarizētāju, kura ietekme pārsniedz parasto mākslas mīļotāja loku un grūti fiksējamā veidā, bet tādēļ ne mazāk iespaidīgi formē sabiedrisko domu. Tāds liktenis un loma 20 gs. 60.-80. gados bija Vizmas Belševicas dzejai, karstāko degpunktu sasniedzot ar Gadu gredzenu darbiem un turpinot gruzdēt un kvēlot arī pēc tam.” (Inta Čaklā.)

Pēc tam ir vēl 20 gadi Padomju Savienības, ir trimda, ir turpat 30 gadu neatkarīgās Latvijas - trijās dažādās politiskās un sabiedriskās iekārtās. Vēsturiskie pagriezieni skāra mūs visus. Astrīdei Ivaskai uz ASV Vizma rakstīja: „Es negribu domāt par to, kas mūs šķir.” Intas Čaklās teikto gribu papildināt ar personisko pieredzi - līdz šodienai.

Ir grāmatas (un cilvēki), kas izmaina visu dzīvi. Vizmas Belševicas dzeja ne tikai formēja „sabiedrisko domu” Padomju Latvijā, tā ietekmēja arī manu dzīvi trimdā.

Man pašai Gadu gredzenu nebija, toties Jurim Kronbergam Stokholmā bija, un viņš aizdeva nokopēt. Vēl šodien nespēju aptvert viņa uzticēšanos, lai gan — Gadu gredzeni jau nebija grāmata, kuru varēja tā vienkārši nospert.

Mēs bijām atēdušies trimdas „histērisko nacionālismu”, kas ar gadiem bija kļuvis tukšāks, skaļāks un primitīvāks. Un te pēkšņi „jauns patriotisms”, kas nāca no Padomju Latvijas! Vizmai Belševicai pārmeta „tautas zaimošanu” un „nacionālās pašcieņas trūkumu”? Tikai jāpārlasa Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām vai Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga, lai visas tā laika jūtas, dusmas, spīts, ilgas un mīlestība vienā rāvienā atgrieztos. Ne Vizma zaimoja savu tautu — mēs paši to darījām un turpinām darīt vēl joprojām.

Sekoja klusums. Piespiedu klusums. Rīga klusēja? Klusēja. Un ne tikai Rīga. Klusēja trimda, bet pie pirmās izdevības atjaunotajā valstī ieņēma ministru posteņus: trimdas nacionāļi un šejienes komunisti, manuprāt, bija vienoti kādā grandiozā nodevībā.

Nezinājām? Zinājām, visi zinājām, lai gan izlikāmies nezinām. Un zinām arī šodien. Kādēļ izliekamies tik pārsteigti par šodien atklātām nodevībām? Nekas jau nav mainījies.

Sen patiesības akās ūdens rūgts.

Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.

Uldis Ģērmanis 1994. gadā rakstīja: „Mēs nepārspīlēsim arī, ja teiksim, ka Godmaņa valdība bija pārsvarā tipiska stukaču valdība. Tikai tā izskaidrojamas šīs valdības izdarības.” Tad kādēļ klusējām?

Vienaldzība? Trulums? Gļēvums?

Nejautā. Tev neatbildēs.

Ir jājautā. Kad nodevību un melus vairs nevar neredzēt.

Bailēs no brīža,

kad patiesību vairs nevarēs neredzēt —

Mūsu vīri gļēvi.

Sarkstiet, mūsu mazie dēli,

Senis nesarkst tēvi.

Un bijušais Latvijas Universitātes rektors (un visi citi rektori, mācītāji, tiesneši utt.), kas, pieķerts ziņošanā, saraksta attaisnojošu domrakstu saviem draugiem un kolēģiem, „kam ir tiesības zināt”, lai nenosarkdams melotu atkal, televīzijā intervijā apgalvodams, ka viņam nav bijis kontaktu ar VDK. Mums nav tiesības zināt? It īpaši, ja šis cilvēks pretendēja uz Latvijas Valsts prezidenta amatu? Ar nodevību un meliem, skatīdamies tieši kamerā, skatīdamies tieši tautai acīs.

Ar kādiem meliem viņš domāja reprezentēt tautu un valsti? Runāt aizvesto piemiņas dienās, teikt runas valsts svētkos? Ne jau „vēsture” melo, bet gan cilvēki.

Pār malām vilšanās un vēlo šaubu mērs.

Man nav nekādu tiesību kādam kaut ko pārmest par notikumiem pirms 1990. gada.

Es nezinu, kā pati būtu izturējusies. Bet bija cilvēki, kas spēja izturēt un izturēties citādi. Tas dod ticību arī sev.

Bailes? Arī Vizmai bija bailes. Kādā vēstulē Ojāram Vācietim viņa apraksta mazu epizodi laukos: „Man šovakar vienai te bail. Pirmo reizi. Sākumā pa laikiem apmāju braukāja svešas kravas mašīnas...”

Intervijā Rolfam Ekmanim viņa stāsta par notikumiem, kas 70. gados risinājās ap VDK kratīšanā konfiscēto ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas manuskriptu Internacionālisms vai rusifikācija?, kuru Vizma bija tulkojusi: „Mani publicēt solīja pēc Dzjubas procesa. Un man jautāja, kā es vērtēju Dzjubas darbu. Protams, ja es gribētu turpmāk labi dzīvot, man vajadzēja izgāzt sašutumu par Dzjubu un viņa grāmatu. Bet es sacīju ko citu — ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, viņa valoda ir apdraudēta, tad viņam ir par to jāraksta.” Dzjubas tiesāšana notika 1973. gadā. Vizmai tolaik jau bija drukas aizliegums, draudēja turpmāka „izolēšana”, varbūt pat aresta draudi.

Šodien nav aizlieguma, bet brīvās Latvijas valsts Izglītības ministrijas ierēdņu trulums un aprobežotība tāpat apdraud latviešu valodas eksistenci. Un sistemātiski, gadiem ilgi. Cik sistemātiski notiek mēģinājumi iznīdēt latviešu literatūru (un līdz ar to valodu) no skolu programmām? Ir vērts pasekot, kuras tā sauktās latviešu partijas izceļas ar savu divkosību un apzinātu strādāšanu pretī latviešu tautas interesēm. Vai kāds vispār ir interesējies par sekām? Kādas šodien ir studentu zināšanas latviešu literatūrā un vēsturē pirmajā kursā augstskolās, kur pilnīgi nekaunīgi notiek pāreja no iepriekš lietotās krievu valodas uz angļu valodu, un savās valstīs nesekmīgi ārzemju rektori, atraduši patvērumu Latvijā, augstprātīgi atsakās iemācīties valsts valodu?

 Lēns ir bērza baltums.

 Ašs ir cirvja cirtiens.

 (..)

 Viegli nocirst koku.

Maza, starptautiska atkāpe. Atceros vācu televīzijas kadrus, kad cilvēki pēc 1989. gada gāja pārbaudīt savus datus Stasi (bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas drošības dienests) arhīvos. Dokumentu krātuvē iegāja smaidīdami, bet iznāca satriekti, nespēdami parunāt, jo ziņotāji izrādījās paši tuvākie cilvēki, nevis kaimiņi, bet ģimenes locekļi, vīrs, sieva, vecāki, bērni. Cits piemērs no rakstniecības vēstures agrākajā Čehoslovākijā: 2008. gadā atklājās, ka Milans Kundera 1950. gadā denuncējis kādu pretkomunisma spiegu. Toreiz četri Nobela prēmijas laureāti, to skaitā Vāclavs Havels, ņēmās viņu aizstāvēt, nespēdami noticēt šādai nodevībai un kā argumentu minot: „Bija tādi laiki.” Gadu vēlāk atradās jauns dokuments, kas apstiprināja Kunderas nodevību: viņa denuncētais Miroslavs Dvoračeks tika notiesāts uz nāvi, vēlāk „apžēlots” uz 14 gadiem darba nometnē.

Bija tādi laiki, kad nodevība tika prasīta no visiem.

 Kā greizsirdīga sieva Roma prasa,

 Lai ik uz soļa mīlestību zvēr

 Tai publiski... Un spiegu acīm lasa

 Starp manām rindām, ka tai nepieder

 Šī sirds, kādreiz tik ļāvīga un naiva.

O, nodevēju tauta, vai ir vērts

 Par tevi būt, par tevi galvu nolikt?

 O, suņu tauta! Asins bļodā mērc

 Tev saimnieks maizes vietā ceļa oli.

 (..)

 O, kalpu tauta! Saldā priekā trīc

 Tev mugura, kad saimnieks tevi nesit,

 Bet tavus brāļus.

 (..)

 Jo kunga rokā goda zīme mirdz,

 Ko viņš tev kaklā kārs, kad miesa dzelzīm šaustā

 Beigs raustīties.

 Un atkal sulots zars

 Būs atcirsts tava dzīvā spēka kokam.

Par Gadu gredzeniem nerunā. Presē raksta par Vizmu Belševicu: latvietes temperaments, sievietes pašcieņa, dzejnieces intelekts. Kinokomēdiju Tās dullās Paulīnes dēļ pa laikam rāda televīzijā. Vizmai tā filma nepatika. Runā par Billes fenomenu, par nācijas kopējām bērnības atmiņām, par „simtgades filmu”. Kas ir nācijas kopējās atmiņas? Bille? Vai Gadu gredzeni?

Gadu gredzeni ir pārāk aktuāli un neērti, jo dur ar pirkstu brūcē. Gadu gredzeni ir kā ūdens šķirtne arī šodien. Pavaicājiet kādam, ko viņš domā par šo grāmatu, — iestājas neērts klusums, izvairīšanās. Te domas pašķiras kā bibliskie ūdeņi. Bet ne jau tamdēļ, lai mēs sausām kājām izietu pa vidu. Gadu gredzeni prasa katra izšķiršanos.

Gadu gredzeni ir citas atmiņas, nekā gribam atcerēties. Mēs negribam redzēt savu gļēvumu, negribam, lai mums atgādina par laipošanu, pielāgošanos, pazemojumu. Gadu gredzeni pasaka tieši sejā, kādi esam, bet ko visu laiku noklusējam, jo negribam dzirdēt, negribam tādi būt bijuši. Tādi būt.

Latvijas simtgade sakrita ar Gadu gredzenu piecdesmitgadi. Simtgadei kopumā atvēlēti 60 miljoni eiro. Vienalga, kā taisnojas kultūras ministre, vai nauda tērēta no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem, vai speciālas programmas — manā skatījumā 60 miljoni iztrallināti visādos pasākumos, salūtos un koncertos. Kas nebija slinks, varēja pieteikt koncertu, un savējiem tika, jo savējie vērtēja savējos. Un vai kāda nozīme tam, cik tika tērēts Rīgas salūtā — 240 000 vai 370 000, ja Rīgas domē visā krāšņumā atklājas korupcija un valsts izzagšana? Tā ir mūsu nodokļu nauda, kas izšauta gaisā un iztrallināta visādās haltūrās. Simtgades svinīgo tukšumu cilvēki tā pa īstam laikam pamanīja noslēguma koncertā pie Nacionālās bibliotēkas. Te nav runa par (pārspīlētām) autoratlīdzībām, bet par haltūrām. Tas viss? Latvijas simtgadei? Tāds tukšums? Tāds tukšums. Latvijas simtgadē. Latvija tai tērēja vairāk nekā Igaunija un Somija savām simtgadēm kopā.

Vai kāds vēl atceras, par ko nauda tika tērēta, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta? Man prātā nāk viens vienīgs pasākums, bet ar to tad arī iegājām pasaules ziņu apritē. Pilnīgi aizrāvās elpa, cik fantastiska un ģeniāla ideja — grāmatu ķēde no vecās Nacionālās bibliotēkas uz jauno bibliotēku ledainā laikā pāri Akmens tiltam. Uz brīdi parādījām, ka esam kultūras tauta — ar vienkāršu grāmatu ķēdi — bez haltūrām, bez liekiem finansējumiem, bez salūtiem.

2017. gada 19. novembrī sāku pierakstīt avīžu virsrakstus, vairāk joka pēc, tomēr ar nodomu izsekot Latvijas notikumiem simtgades gadā. Lai nerastos pārpratums — es nedzīvoju avīžu virsrakstos vien un nebarojos no tiem. Taču aiz katra virsraksta ir stāsts un reāli cilvēki. Rezultāts bija graujošs: 125 lappuses (tikai virsraksti!) valsts izzagšanas, korupcijas, noziegumu, zādzību, slepkavību, izvarošanas, varmācības, cietsirdības, birokrātijas murgu, iestāžu un ministriju augstprātības un stulbuma, ierēdņu visatļautības, rupjības, nabadzības, pašnāvību, neizdarību, cietsirdības, ņirgāšanās par citu nelaimēm, ugunsgrēku, ļaunprātīgu dedzināšanu, etnisku kūdīšanu un melu, melu, melu. Uz šī fona, kas ir „mūsu valsts” ikdiena un realitāte, visas svētku runas izklausījās ciniskas un „falšas” (atvainojos par rupjo ģermānismu), un, ja kāds bija patiess savās „svinīgajās” uzrunās, tad jo ciniskāk un briesmīgāk.

Uz kādiem pamatiem pastāv šī valsts? Vienīgi uz vārda „Latvija”?

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, un 4. maijam Latvijas vēsturē ir tāda pati nozīme kā 18. novembrim, par ko Uldis Ģērmanis teicis šādus vārdus: „Mēs pagodinām paši sevi, apliecinām savas tautas vēstures un kultūras apziņu. Lai kāda tauta varētu pastāvēt, tai vajadzīga sava pašcieņa. Kas pats sevi neciena, to necienī arī neviens cits.”

Mūsdienu Latvijā Kultūras ministrija 4. maiju pārvērš par apolitiskiem, kaut kādiem bezvēsturiskiem „baltā galdauta svētkiem”. Cik garīgi tukšai jābūt sabiedrībai, lai šāds trulums gūtu atbalstu? Atmodas laika politiskā griba, drosme un varēšana no Daugavmalas pārcelta izčākstēt piknikos un tusiņos „sakoptajos” māju pagalmos. Mēs kļūstam par baltām lapām, tukšām vēstures lapām. Varbūt arī 18. novembri pārvērst, piemēram, par Latvian Beerfest? Tur vismaz varētu rast kādu vēsturisku mantojumu.

Kurā brīdī sākās šī smadzeņu skalošana?

Neviena nācija nevar pastāvēt bez vēsturiskās un kultūras atmiņas. Mūsu identitāti veido kultūras atmiņas: ja tās pozitīvas — tie esam mēs, ja negatīvas — tie neesam mēs. Vai 1990. gada 4. maijā atjaunotā Latvija ir vēstures pārpratums? Kur palikusi tā laika drosme, kur palikusi politiskā un morālā varēšana, kur palikuši tā laika ideāli un uzdrīkstēšanās?

Pirms turpat 20 gadiem rakstīju: „Mēs varam dzīvot un domāt vienīgi savas vēstures ietvaros. Mums ir sava identitāte — viduseiropeiska, latviska, nemitīgi apdraudēta. Citādas mums nekad nav bijis un nebūs. Mums tā tikai jāapzinās un jāpieņem.”

Identitāte kļūst saistoša, ja cilvēki runā vienā valodā un dalās līdzīgā pieredzē, ko veido paaudzes. Šī kopējā pieredze rada identitāti. Pašlaik liekas, ka daži laikabiedri grib ar mūsu politisko un kultūras atmiņu ne tikai manipulēt, bet arī to masīvi pārveidot. Sašķeltie identitātes meklējumi rāda, ka mūsos ir kāda dziļa identitātes nojausma, kuru nespējam formulēt. Tas, ko dzirdam augstās svētku runās, drīzāk rada distancētības izjūtu — tie neesam mēs. Bet kas mēs esam? Vai mēs vispār esam? Ka es, piemēram, esmu „latviete”, ir pilnīgi absurda situācija. No otras puses, tieši šis absurdums rada manu identitāti. Identitātes zudums kā identitāte. Te nu mēs esam. Pilnīgi absurdā situācijā — „Baltā galdauta svētkos”.

Vai vienīgā kopējā identitāte latviešiem ir Dziesmusvētki? Jo lielāks masu pasākums, jo diženāka un nesatricināmāka mūsu identitāte? Globālā mērogā? Bet kas notiek pārējos četros piecos gados, kad nedziedam un nedejojam? Kad pametam valsti?

Mirdza Ķempe savu primitīvo vārsmojumu Rīga neklusē kā ideoloģiski pareizu atbildi Vizmai Belševicai sacerēja 1969. gadā:

Arī Rīgai pāri lepna Gaisma lās.

Vai vien Livonijas Indriķi mums lasīt spēt,

Vecā vēsturē tās divdomības sēt,

Kuras mietpilsoņus ielīksmo?

Galveno lai redzam,

Ne kā strausi smiltīm galvas sedzam!

Ko mums slapstīties tā pa vēsturi,

Kad no mūsu dzīvības bezgaldaudz bij prasīts,

Ka pat gadu simti neizdzēstu

Pārestības, upurus un mokas —

Vārdus atklātus lai runā mutes, raksta rokas!

Kurā pusē, dzejniek, stāvi! Tu par dzīvību vai nāvi?

Arvīds Grigulis piebalsoja apsūdzībai: „Belševicu neviens neattaisnos.” Te vietā Dainas Bleieres atziņa: laikabiedri labi apzinājās, ka ne jau vēstures grāmatas ilustrāciju Belševica ir rakstījusi, bet runa ir par nepretošanos svešai varai, verdziskumu un nodevību mūsos pašos.

1990. gadā kādā vēstulē Vizma man atklāj: „Kā politiska darbiniece esmu izgāzusies. Velti mani ievēlēja Pilsoņu kongresā un Latvijas komitejā. Nevienam es tajā komitejā neesmu vajadzīga. Jau pirmajā sēdē ar visu miesu jutu, ka esmu bloķējams svešķermenis. Un tiku bloķēta. Lai būtu tā.”

Cik daudz no Vizmas pašas pārdzīvotā ieplūdis poēmā Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām? Nodevība, attiecības ar varu, sirdsapziņa... Indriķis ir gan vācu iekarotāju hronists, bet arī latvietis, „kauls no tautas kaula”, kas redz savas tautas nodevību, bet reizē pats ir nodevējs. Savas tautas nodevējs.

 To zobenbrāļa līksmību!

 Viņš var

 Ar tavu palīgu tev pašai cirvi nokalt.

 Kad tava iztapīgā seja pārāk dergs,

 Kur Jūdas apse tā,

 lai pakārties es eju,

 Tavs, vergu tautas, zemiskākais vergs,

 Kas pieder krustnešiem ar zobenu un dzeju.

Kā sadzīvot ar savu nodevību —

 Es gribu sadegt. Ugunskapu dodiet!

 Garš bija mūžs. Bet mūža nomods — īss.

Visaugstākais no manu tēvu godiem —

 Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs

 Un izkliegt netaisnību, kurā mana tauta

 Ar dzelzi kvēlojošu nīdēta un kauta. 

Kādā sarunā Vizma teica:

„Ja kāds saka: bija tādi laiki - netici! Tādu laiku nebija. Vienmēr bija izvēle. Nevienam nebija jākļūst par cūku!”

Vissāpīgākās ir poēmas beigas, kad Indriķis nolād savu tautu. Vai Indriķim ir tiesības nolādēt savu tautu? Jā, ir. Nolādēdams tautu, viņš nolād arī sevi, savu gļēvumu un nodevību:

No pelnu vējos izvēdītām mājām

Reiz viņi nāks un prasīs man: kāpēc

Uz debesīm un savu tautu brēc?

Vai gana posta nav, ka mūsu kaunu sēšus

Sēj pasaulē? Vai neesam mēs smieti

Bez tevis dievsgan? Un es atbildēšu.

Kliedz, mana tauta! Lokies! Tavās rētās

Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu

Neko. Audz sāpju naidā svelotā, kas svētāks

Par piedošanas maigumu. Es mirstu

Ar tevi, lai tu atdzimtu. Tev būs

Krāt nāvi, postu, negodu un kaunu!

Un raudi! Asaras par dzelzi kļūs,

Kad pienāks laiks. Un piemeklēts tiks ļaunums

No dzelžu lietus. Mana roka vāja

Un nespēj tavas pārestības piedzīt.

Bet vārdi — tas ir zobens abpusgriezīgs

Pār viņu pilīm un pār tavām mājām.

Agrākos laikos, kad dega māja, cilvēki glāba Bībeli.

Man vienmēr līdzās 50 gadus veca Gadu gredzenu kopija.

* Raksta pirmpublicējums literatūras, publicistikas un vēstures žurnālā „Domuzīme” (2019, 2. nr.).

Novērtē šo rakstu:

118
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Mūsu svēts pienākums ir visā Latvijā stāstīt par to, ka korupcija ir noziegums ar upuriem

FotoNo brīža, kad jaunie konservatīvie pirmo reizi tika ievēlēti Rīgas domē, mēs ar aktīvu rīcību atmaskojām tās kleptokrātisko režīmu, tādējādi izdarot politisku spiedienu uz atbildīgajām iestādēm un amatpersonām. Šī neatlaidīgā darbība nu ir rezultējusies ar korupcijas sagrauztās un rīcībnespējīgās Rīgas domes atlaišanu.
Lasīt visu...

21

Kliķe jau aizgūtnēm pārraksta neseno Latvijas vēsturi, bet kliķes propagandisti steidz nostiprināt melus

FotoNeesmu PBK TV kanāla cienītājs, ne arī īpaši skatos kādus citus TV kanālus, kas ir krievu valodā, izņemot izklaides kanālus un raidījumus. Tomēr atsevišķos brīžos, kad runa ir par notikumiem pasaulē, zinot, ka mūs, Latvijas iedzīvotājus, baro ar vienveidīgu propagandu, paskatos arī Krievijas TV kanālus. Arī tos, kurus slēdza, reizēm skatījos.
Lasīt visu...

12

Prognoze: pirmo koronavīrusa slimnieku Latvijā atklās līdz 18. marta 10.55

FotoZīmīga diena šodien: mēnesis, kopš sapratu, ka koronavīruss nav kaut kāda citāda gripa vai tālu zemju slimība, bet gan bīstama, lipīga un nāvīga sērga, kas apdraud arī Latviju. Notikums, kas lika man saprast stāvokļa nopietnību, bija priekš mēneša, 23. janvārī ieviestā Uhaņas blokāde: 11 miljonu iedzīvotāju pilsētas izolēšana. Saistībā ar apaļu mēnesi varētu dalīties trīs ierakstos par vīrusu. Šis ir pirmais.
Lasīt visu...

12

Pierādīšu, ka lūšu šāvējiem patiesībā vispār nav argumentu

FotoTātad, ko saka lūšu šāvēji. 1. Nemaisies, kur neko nesaproti (agresīva pozīcija, kas ne ar ko nav pamatota). 2. Mums viss jākontrolē, jo apēd stirnas (pirmšķietami apspriežams arguments). 3. Vilki nāk mājās un plosa mājdzīvniekus (klaja demagoģija, jo runa taču nav par vilkiem).
Lasīt visu...

21

Pārmetumi un rīcība

FotoIr diezgan dīvaini pēkšņi saprast, ka tie cilvēki, kuri Atmodas laikā bija kopā ar tautu, bija tautas sirdsapziņa, šobrīd ir nostājušies pret tautu. Toreiz viņi bija tikpat nabagi kā mēs, visi citi, šobrīd liela daļa no viņiem ir ļoti pārtikuši, pat miljonāri un aktīvi pauž Tautu pazemojošus un noniecinošus uzskatus.
Lasīt visu...

21

Valsts

FotoBieži dzirdu, ka valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga utt.
Lasīt visu...

21

Atraktīvās politikas hronika: 7.februāris

Foto7.februārī Latvijā eksplodēja kolosāli atraktīvs notikumus. Noteikti vispievilcīgākais notikums latviešu tautas laimīgi aizvadītajā debilitātes laikmetā kopš 2018.gada 6.oktobra. Kolosāli atraktīvo notikumu drīkst uzskatīt par vietējā mēroga “9/11”. Arī 7. februārī sabruka dvīņu torņi. Sabruka leksiskie dvīņu torņi “Nācijas tēvs”/”Nācijas tumsonis” un to vietā tajā pašā dienā nācās nekavējoties uzbūvēt jaunu leksisko torni “Nācijas debilais tēvs” (NDT).
Lasīt visu...

21

Klimata modeļu realitāte - vai ticēsim skolu nebeigušam skuķim?

FotoGlobālo klimata "cīņu" rezultāts diemžēl var izrādīties - konkrēti papildu nodokļi arī Latvijā. Līdz ar to jautājums nav tīri akadēmisks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Blēžu un zagļu valsts

Raksts „Kā zvejas privātfirmu – nodokļu “optimizētāju” - uz nodokļu maksātāju rēķina glāba Latvijas valsts ierēdniecība” ir smuks piemērs, lai saprastu, ka...

Foto

„Anquis in herba” jeb Čūska zālē

Laikā, kad visa pasaule, vairums valstu gatavojas pasargāt savus iedzīvotājus no iespējamas koronavīrusa izplatīšanās, Latvijas publiskā telpa un ļaužu prāti...

Foto

9.maija svinības Maskavā kā līdzeklis Kremļa noziegumu leģitimācijai

Iesākumā precizēšu, ka runa šeit būs ne tik daudz par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, cik gan par šo notikumu...

Foto

Vairāk jautājumu nekā atbilžu...

Interesanti, kurš tur bīda to Skultes LNG termināli. Ekonomikas ministra Nemiro draudziņš, kuru grib iestūķēt Latvenergo padomē kaut vai pa skursteni? Vai tomēr vecijaunā Vienotība? Vai NA?...

Foto

Leksiskās debilitātes praktiķi

Latvijā jau labu laiku ir tradīcija noskaidrot attiecīgā gada atraktīvākos (jocīgi piesaistošos) izteikumus. Ar to nodarbojas Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa....

Foto

Kāpēc FKTK atvainojās Maijai Treijai

Šī gada 3. februārī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) izplatīja paziņojumu, kurā teikts, ka FKTK atsauc savu 2019. gada. 29...

Foto

Ar atsevišķu tiesnešu atbalstu tiesu izpildītāji no iedzīvotājiem piedzen līdzekļus, kurus likums viņiem neliek maksāt

Parādījušies tiesu izpildītāji, kas atraduši jaunu, likumā neparedzētu veidu, kā no...

Foto

Lidostu un čemodānus es vairs neatceros, visi aicina mani par Rīgas mēru, bet es plānoju dibināt manis veidotu politisko partiju

Pirmkārt, es uzskatu, ka esošā politiskā...

Foto

Divu gadu laikā Veselības ministrija nav ieviesusi nevienu no Valsts kontroles ieteikumiem, lai ģimenes ārsti būtu pieejamāki

Divu gadu laikā, kopš klajā nāca Valsts kontroles revīzijas...

Foto

Aicinu sekmēt Valsts prezidenta Egila Levita aktīvāku iesaisti iekšpolitisku problēmu apzināšanā un risināšanā

Cienījamie laikabiedri! Aicinu sekmēt Valsts prezidenta Egila Levita aktīvāku iesaisti iekšpolitisku problēmu apzināšanā...

Foto

Divi jautājumi Kristīnes Misānes izdošanas sakarā: vai tikai atbildes nebūs biedējošas ikvienam pilsonim?

Latvijā visaugstākajā līmenī pacelts jautājums par mūsu pilsones Kristīnes Misānes izdošanu no Dānijas...

Foto

Es redzēju, mīļais, tu šodien biji aizrāvies ar valstsgribu...

Nupat pieķēru sevi pie pavisam stulbas atziņas - pat iepriekšējie divi kretīni Bērziņš un Vējonis man nelikās...

Foto

Vai Ārstu biedrība kļuvusi par Veselības ministrijas suni?

Pagājušajā nedēļā Veselības ministrijā notika Farmācijas jomas konsultatīvās padomes sēde. Sēde bija iestudēta kā viena aktiera teātris. Režisore...

Foto

Kauns skatīties, kā daļa latviešu politiķu un ierēdņu nodur acis, mentāli savelkas čokuriņā un slīd zem galda

Šonedēļ „Attīstībai/Par” pakļāvās “Saskaņas” un lašoristu* spiedienam un uz...

Foto

Var noprast, ka Annai Jutai Maskavā pavadītais laiks nav pagājis pa tukšo

„Spēcīgs” vēstījums no savā laikā Maskavā, īpašā speciālā rajonā (augsta ranga kompartijas funkcionāru dzīvesvietā)...

Foto

Iesniegums Bordānam: nevajag aiztikt Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas

Izlasījām, ka Varakļānu novada domei būs jānoskaidro savu iedzīvotāju viedoklis par palikšanu Vidzemē vai pievienošanos Latgalei....

Foto

“Nācijas tēvs” kā “nācijas tumsonis”

Nekas nemainās! Katra “nācijas tēva” (NT) publiskā uzstāšanās ir tumsonības apliecinājums. Izrādās, NT ir milzīgi robi izglītībā. Viņa zināšanas ir ļoti...

Foto

Skumji, ka pašreizējā bezoligarhu valdība tiek stutēta ar šī āksta un citu "kaimiņu" balsīm

Ir beidzot piepildījies Kaimiņa aktieriskais sapnis... viņš ir nokļuvis uz valsts lielākā...

Foto

Par “antisemītiskām cūkām” un poļu-čehu teritoriālo konfliktu

Savā nesenajā uzrunā Krievijas Aizsardzības ministrijas sanāksmē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies Otrā pasaules kara tēmai un, pieminēdams...

Foto

Lietuviešu uzņēmēji pret Latviju

Gribēju piemest savu pagali ažiotāžai ap VDD ēkas celtniecību bijušā velotreka vietā. Tad nu lūk, no vienas puses man izbrīnu raisa šiverīgu...

Foto

Atraktīvā politiskā hronika: janvāris

8.janvārī Rīgas lielākajos interneta medijos tika ievietota pēcpadomju gados tematiski klasiska un tāpēc emocionāli vienaldzīga informācija. Taču tai tomēr piemīt zināma atraktivitāte. Informācijā...

Foto

Kur Latvija?

Latvijai vairs nav nevienas no valsts pazīmēm, proti:...

Foto

Karaļa ēras beigas vai tomēr “Bauze uz pauzes”?

Otrdien Garkalnes novada iedzīvotājus sasniedza ziņa, ka Garkalnes Imperators ir atkāpies no amata, jo veselība vairs nav tā,...

Foto

Ornitologs Apinītis iestājas par skaidru dziesmu: nost ar šņabi un „cīgām”

Jūs jau būsiet pamanījuši, ka kādreizējais partijas „Latvijas ceļš” biedrs dakteris Pēteris Apinis, kurš tika...

Foto

Kas notiek ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadību?

Ņemot vērā, ka pēdējā laikā arvien plašāk izskan ziņas par KPV LV ministru brīnumiem, vēlos informēt par kādu citu...

Foto

Nepieciešama jauna pieeja tam, kā Latvijas galvaspilsētā tiek risināti iedzīvotājiem būtiski jautājumi

Teikas apkaimes iedzīvotāji ir pauduši skaidru un nepārprotamu vēlmi bijušā velotreka “Marss” vietā redzēt...

Foto

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 2. daļa. Vēl vakar sabiedrotie, bet šodien - nāvīgi ienaidnieki

Vācija nevarēja pabarot sevi. Valstij uzsākot Otro pasaules karu,...

Foto

No NT pūdernīcas. Padomiski formāli un iesaiste

Nevar būt nekādu šaubu! Mērķis ir skaidri redzams! NT (“nācijas tēvs”) vēlas latviešu inteliģenci uztaisīt par sapioseksuāļu inteliģenci. Atcerēsimies,...

Foto

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 1. daļa. Kā sākās karš, jeb Molotova - Ribentropa pakts trīs dienu hronikā

Autortiesības uz šo “spārnoto” frāzi kļūdaini...

Foto

Ja mums nebūs jaunas ēkas par pārdesmit miljoniem eiro, kura stiprinās mūsu kapacitāti, mēs arī turpmāk nevarēsim notvert nevienu spiegu

Atbilstoši 2017. gadā pieņemtam valdības lēmumam...

Foto

Lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā

Nacionālā apvienība (NA) iesniegusi likuma grozījumus, lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā. JKP atbalsta. A/Par neatbalsta. Vienotība un KPV vēl domā....

Foto

Mihoelss, ebreju antifašistu komiteja un “ārstu-indētāju” lieta

Pērnā gada nogalē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies vēsturei, necenzēti nolamājot pirmskara Polijas vēstnieku Vācijā par it kā...

Foto

Paveiktais veselības nozarē Artura Krišjāņa Kariņa valdības pirmajā gadā

Atbilstoši valdības deklarācijai: 1. Pieejamība. Ārstniecības personu darba samaksas pieaugums 2020. gadā. Panākts, ka 2020.gadā veselības nozares darbinieku...