Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Reti, tomēr palaikam notiek tā, ka mākslinieka darbs un personības tēls kādā laikā, vietā un sabiedrībā pārkāpj mākslas (..) robežas un pārtoppar ko tiešāku — sabiedrības attieksmju veidotāju un polarizētāju, kura ietekme pārsniedz parasto mākslas mīļotāja loku un grūti fiksējamā veidā, bet tādēļ ne mazāk iespaidīgi formē sabiedrisko domu. Tāds liktenis un loma 20 gs. 60.-80. gados bija Vizmas Belševicas dzejai, karstāko degpunktu sasniedzot ar Gadu gredzenu darbiem un turpinot gruzdēt un kvēlot arī pēc tam.” (Inta Čaklā.)

Pēc tam ir vēl 20 gadi Padomju Savienības, ir trimda, ir turpat 30 gadu neatkarīgās Latvijas - trijās dažādās politiskās un sabiedriskās iekārtās. Vēsturiskie pagriezieni skāra mūs visus. Astrīdei Ivaskai uz ASV Vizma rakstīja: „Es negribu domāt par to, kas mūs šķir.” Intas Čaklās teikto gribu papildināt ar personisko pieredzi - līdz šodienai.

Ir grāmatas (un cilvēki), kas izmaina visu dzīvi. Vizmas Belševicas dzeja ne tikai formēja „sabiedrisko domu” Padomju Latvijā, tā ietekmēja arī manu dzīvi trimdā.

Man pašai Gadu gredzenu nebija, toties Jurim Kronbergam Stokholmā bija, un viņš aizdeva nokopēt. Vēl šodien nespēju aptvert viņa uzticēšanos, lai gan — Gadu gredzeni jau nebija grāmata, kuru varēja tā vienkārši nospert.

Mēs bijām atēdušies trimdas „histērisko nacionālismu”, kas ar gadiem bija kļuvis tukšāks, skaļāks un primitīvāks. Un te pēkšņi „jauns patriotisms”, kas nāca no Padomju Latvijas! Vizmai Belševicai pārmeta „tautas zaimošanu” un „nacionālās pašcieņas trūkumu”? Tikai jāpārlasa Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām vai Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga, lai visas tā laika jūtas, dusmas, spīts, ilgas un mīlestība vienā rāvienā atgrieztos. Ne Vizma zaimoja savu tautu — mēs paši to darījām un turpinām darīt vēl joprojām.

Sekoja klusums. Piespiedu klusums. Rīga klusēja? Klusēja. Un ne tikai Rīga. Klusēja trimda, bet pie pirmās izdevības atjaunotajā valstī ieņēma ministru posteņus: trimdas nacionāļi un šejienes komunisti, manuprāt, bija vienoti kādā grandiozā nodevībā.

Nezinājām? Zinājām, visi zinājām, lai gan izlikāmies nezinām. Un zinām arī šodien. Kādēļ izliekamies tik pārsteigti par šodien atklātām nodevībām? Nekas jau nav mainījies.

Sen patiesības akās ūdens rūgts.

Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.

Uldis Ģērmanis 1994. gadā rakstīja: „Mēs nepārspīlēsim arī, ja teiksim, ka Godmaņa valdība bija pārsvarā tipiska stukaču valdība. Tikai tā izskaidrojamas šīs valdības izdarības.” Tad kādēļ klusējām?

Vienaldzība? Trulums? Gļēvums?

Nejautā. Tev neatbildēs.

Ir jājautā. Kad nodevību un melus vairs nevar neredzēt.

Bailēs no brīža,

kad patiesību vairs nevarēs neredzēt —

Mūsu vīri gļēvi.

Sarkstiet, mūsu mazie dēli,

Senis nesarkst tēvi.

Un bijušais Latvijas Universitātes rektors (un visi citi rektori, mācītāji, tiesneši utt.), kas, pieķerts ziņošanā, saraksta attaisnojošu domrakstu saviem draugiem un kolēģiem, „kam ir tiesības zināt”, lai nenosarkdams melotu atkal, televīzijā intervijā apgalvodams, ka viņam nav bijis kontaktu ar VDK. Mums nav tiesības zināt? It īpaši, ja šis cilvēks pretendēja uz Latvijas Valsts prezidenta amatu? Ar nodevību un meliem, skatīdamies tieši kamerā, skatīdamies tieši tautai acīs.

Ar kādiem meliem viņš domāja reprezentēt tautu un valsti? Runāt aizvesto piemiņas dienās, teikt runas valsts svētkos? Ne jau „vēsture” melo, bet gan cilvēki.

Pār malām vilšanās un vēlo šaubu mērs.

Man nav nekādu tiesību kādam kaut ko pārmest par notikumiem pirms 1990. gada.

Es nezinu, kā pati būtu izturējusies. Bet bija cilvēki, kas spēja izturēt un izturēties citādi. Tas dod ticību arī sev.

Bailes? Arī Vizmai bija bailes. Kādā vēstulē Ojāram Vācietim viņa apraksta mazu epizodi laukos: „Man šovakar vienai te bail. Pirmo reizi. Sākumā pa laikiem apmāju braukāja svešas kravas mašīnas...”

Intervijā Rolfam Ekmanim viņa stāsta par notikumiem, kas 70. gados risinājās ap VDK kratīšanā konfiscēto ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas manuskriptu Internacionālisms vai rusifikācija?, kuru Vizma bija tulkojusi: „Mani publicēt solīja pēc Dzjubas procesa. Un man jautāja, kā es vērtēju Dzjubas darbu. Protams, ja es gribētu turpmāk labi dzīvot, man vajadzēja izgāzt sašutumu par Dzjubu un viņa grāmatu. Bet es sacīju ko citu — ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, viņa valoda ir apdraudēta, tad viņam ir par to jāraksta.” Dzjubas tiesāšana notika 1973. gadā. Vizmai tolaik jau bija drukas aizliegums, draudēja turpmāka „izolēšana”, varbūt pat aresta draudi.

Šodien nav aizlieguma, bet brīvās Latvijas valsts Izglītības ministrijas ierēdņu trulums un aprobežotība tāpat apdraud latviešu valodas eksistenci. Un sistemātiski, gadiem ilgi. Cik sistemātiski notiek mēģinājumi iznīdēt latviešu literatūru (un līdz ar to valodu) no skolu programmām? Ir vērts pasekot, kuras tā sauktās latviešu partijas izceļas ar savu divkosību un apzinātu strādāšanu pretī latviešu tautas interesēm. Vai kāds vispār ir interesējies par sekām? Kādas šodien ir studentu zināšanas latviešu literatūrā un vēsturē pirmajā kursā augstskolās, kur pilnīgi nekaunīgi notiek pāreja no iepriekš lietotās krievu valodas uz angļu valodu, un savās valstīs nesekmīgi ārzemju rektori, atraduši patvērumu Latvijā, augstprātīgi atsakās iemācīties valsts valodu?

 Lēns ir bērza baltums.

 Ašs ir cirvja cirtiens.

 (..)

 Viegli nocirst koku.

Maza, starptautiska atkāpe. Atceros vācu televīzijas kadrus, kad cilvēki pēc 1989. gada gāja pārbaudīt savus datus Stasi (bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas drošības dienests) arhīvos. Dokumentu krātuvē iegāja smaidīdami, bet iznāca satriekti, nespēdami parunāt, jo ziņotāji izrādījās paši tuvākie cilvēki, nevis kaimiņi, bet ģimenes locekļi, vīrs, sieva, vecāki, bērni. Cits piemērs no rakstniecības vēstures agrākajā Čehoslovākijā: 2008. gadā atklājās, ka Milans Kundera 1950. gadā denuncējis kādu pretkomunisma spiegu. Toreiz četri Nobela prēmijas laureāti, to skaitā Vāclavs Havels, ņēmās viņu aizstāvēt, nespēdami noticēt šādai nodevībai un kā argumentu minot: „Bija tādi laiki.” Gadu vēlāk atradās jauns dokuments, kas apstiprināja Kunderas nodevību: viņa denuncētais Miroslavs Dvoračeks tika notiesāts uz nāvi, vēlāk „apžēlots” uz 14 gadiem darba nometnē.

Bija tādi laiki, kad nodevība tika prasīta no visiem.

 Kā greizsirdīga sieva Roma prasa,

 Lai ik uz soļa mīlestību zvēr

 Tai publiski... Un spiegu acīm lasa

 Starp manām rindām, ka tai nepieder

 Šī sirds, kādreiz tik ļāvīga un naiva.

O, nodevēju tauta, vai ir vērts

 Par tevi būt, par tevi galvu nolikt?

 O, suņu tauta! Asins bļodā mērc

 Tev saimnieks maizes vietā ceļa oli.

 (..)

 O, kalpu tauta! Saldā priekā trīc

 Tev mugura, kad saimnieks tevi nesit,

 Bet tavus brāļus.

 (..)

 Jo kunga rokā goda zīme mirdz,

 Ko viņš tev kaklā kārs, kad miesa dzelzīm šaustā

 Beigs raustīties.

 Un atkal sulots zars

 Būs atcirsts tava dzīvā spēka kokam.

Par Gadu gredzeniem nerunā. Presē raksta par Vizmu Belševicu: latvietes temperaments, sievietes pašcieņa, dzejnieces intelekts. Kinokomēdiju Tās dullās Paulīnes dēļ pa laikam rāda televīzijā. Vizmai tā filma nepatika. Runā par Billes fenomenu, par nācijas kopējām bērnības atmiņām, par „simtgades filmu”. Kas ir nācijas kopējās atmiņas? Bille? Vai Gadu gredzeni?

Gadu gredzeni ir pārāk aktuāli un neērti, jo dur ar pirkstu brūcē. Gadu gredzeni ir kā ūdens šķirtne arī šodien. Pavaicājiet kādam, ko viņš domā par šo grāmatu, — iestājas neērts klusums, izvairīšanās. Te domas pašķiras kā bibliskie ūdeņi. Bet ne jau tamdēļ, lai mēs sausām kājām izietu pa vidu. Gadu gredzeni prasa katra izšķiršanos.

Gadu gredzeni ir citas atmiņas, nekā gribam atcerēties. Mēs negribam redzēt savu gļēvumu, negribam, lai mums atgādina par laipošanu, pielāgošanos, pazemojumu. Gadu gredzeni pasaka tieši sejā, kādi esam, bet ko visu laiku noklusējam, jo negribam dzirdēt, negribam tādi būt bijuši. Tādi būt.

Latvijas simtgade sakrita ar Gadu gredzenu piecdesmitgadi. Simtgadei kopumā atvēlēti 60 miljoni eiro. Vienalga, kā taisnojas kultūras ministre, vai nauda tērēta no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem, vai speciālas programmas — manā skatījumā 60 miljoni iztrallināti visādos pasākumos, salūtos un koncertos. Kas nebija slinks, varēja pieteikt koncertu, un savējiem tika, jo savējie vērtēja savējos. Un vai kāda nozīme tam, cik tika tērēts Rīgas salūtā — 240 000 vai 370 000, ja Rīgas domē visā krāšņumā atklājas korupcija un valsts izzagšana? Tā ir mūsu nodokļu nauda, kas izšauta gaisā un iztrallināta visādās haltūrās. Simtgades svinīgo tukšumu cilvēki tā pa īstam laikam pamanīja noslēguma koncertā pie Nacionālās bibliotēkas. Te nav runa par (pārspīlētām) autoratlīdzībām, bet par haltūrām. Tas viss? Latvijas simtgadei? Tāds tukšums? Tāds tukšums. Latvijas simtgadē. Latvija tai tērēja vairāk nekā Igaunija un Somija savām simtgadēm kopā.

Vai kāds vēl atceras, par ko nauda tika tērēta, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta? Man prātā nāk viens vienīgs pasākums, bet ar to tad arī iegājām pasaules ziņu apritē. Pilnīgi aizrāvās elpa, cik fantastiska un ģeniāla ideja — grāmatu ķēde no vecās Nacionālās bibliotēkas uz jauno bibliotēku ledainā laikā pāri Akmens tiltam. Uz brīdi parādījām, ka esam kultūras tauta — ar vienkāršu grāmatu ķēdi — bez haltūrām, bez liekiem finansējumiem, bez salūtiem.

2017. gada 19. novembrī sāku pierakstīt avīžu virsrakstus, vairāk joka pēc, tomēr ar nodomu izsekot Latvijas notikumiem simtgades gadā. Lai nerastos pārpratums — es nedzīvoju avīžu virsrakstos vien un nebarojos no tiem. Taču aiz katra virsraksta ir stāsts un reāli cilvēki. Rezultāts bija graujošs: 125 lappuses (tikai virsraksti!) valsts izzagšanas, korupcijas, noziegumu, zādzību, slepkavību, izvarošanas, varmācības, cietsirdības, birokrātijas murgu, iestāžu un ministriju augstprātības un stulbuma, ierēdņu visatļautības, rupjības, nabadzības, pašnāvību, neizdarību, cietsirdības, ņirgāšanās par citu nelaimēm, ugunsgrēku, ļaunprātīgu dedzināšanu, etnisku kūdīšanu un melu, melu, melu. Uz šī fona, kas ir „mūsu valsts” ikdiena un realitāte, visas svētku runas izklausījās ciniskas un „falšas” (atvainojos par rupjo ģermānismu), un, ja kāds bija patiess savās „svinīgajās” uzrunās, tad jo ciniskāk un briesmīgāk.

Uz kādiem pamatiem pastāv šī valsts? Vienīgi uz vārda „Latvija”?

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, un 4. maijam Latvijas vēsturē ir tāda pati nozīme kā 18. novembrim, par ko Uldis Ģērmanis teicis šādus vārdus: „Mēs pagodinām paši sevi, apliecinām savas tautas vēstures un kultūras apziņu. Lai kāda tauta varētu pastāvēt, tai vajadzīga sava pašcieņa. Kas pats sevi neciena, to necienī arī neviens cits.”

Mūsdienu Latvijā Kultūras ministrija 4. maiju pārvērš par apolitiskiem, kaut kādiem bezvēsturiskiem „baltā galdauta svētkiem”. Cik garīgi tukšai jābūt sabiedrībai, lai šāds trulums gūtu atbalstu? Atmodas laika politiskā griba, drosme un varēšana no Daugavmalas pārcelta izčākstēt piknikos un tusiņos „sakoptajos” māju pagalmos. Mēs kļūstam par baltām lapām, tukšām vēstures lapām. Varbūt arī 18. novembri pārvērst, piemēram, par Latvian Beerfest? Tur vismaz varētu rast kādu vēsturisku mantojumu.

Kurā brīdī sākās šī smadzeņu skalošana?

Neviena nācija nevar pastāvēt bez vēsturiskās un kultūras atmiņas. Mūsu identitāti veido kultūras atmiņas: ja tās pozitīvas — tie esam mēs, ja negatīvas — tie neesam mēs. Vai 1990. gada 4. maijā atjaunotā Latvija ir vēstures pārpratums? Kur palikusi tā laika drosme, kur palikusi politiskā un morālā varēšana, kur palikuši tā laika ideāli un uzdrīkstēšanās?

Pirms turpat 20 gadiem rakstīju: „Mēs varam dzīvot un domāt vienīgi savas vēstures ietvaros. Mums ir sava identitāte — viduseiropeiska, latviska, nemitīgi apdraudēta. Citādas mums nekad nav bijis un nebūs. Mums tā tikai jāapzinās un jāpieņem.”

Identitāte kļūst saistoša, ja cilvēki runā vienā valodā un dalās līdzīgā pieredzē, ko veido paaudzes. Šī kopējā pieredze rada identitāti. Pašlaik liekas, ka daži laikabiedri grib ar mūsu politisko un kultūras atmiņu ne tikai manipulēt, bet arī to masīvi pārveidot. Sašķeltie identitātes meklējumi rāda, ka mūsos ir kāda dziļa identitātes nojausma, kuru nespējam formulēt. Tas, ko dzirdam augstās svētku runās, drīzāk rada distancētības izjūtu — tie neesam mēs. Bet kas mēs esam? Vai mēs vispār esam? Ka es, piemēram, esmu „latviete”, ir pilnīgi absurda situācija. No otras puses, tieši šis absurdums rada manu identitāti. Identitātes zudums kā identitāte. Te nu mēs esam. Pilnīgi absurdā situācijā — „Baltā galdauta svētkos”.

Vai vienīgā kopējā identitāte latviešiem ir Dziesmusvētki? Jo lielāks masu pasākums, jo diženāka un nesatricināmāka mūsu identitāte? Globālā mērogā? Bet kas notiek pārējos četros piecos gados, kad nedziedam un nedejojam? Kad pametam valsti?

Mirdza Ķempe savu primitīvo vārsmojumu Rīga neklusē kā ideoloģiski pareizu atbildi Vizmai Belševicai sacerēja 1969. gadā:

Arī Rīgai pāri lepna Gaisma lās.

Vai vien Livonijas Indriķi mums lasīt spēt,

Vecā vēsturē tās divdomības sēt,

Kuras mietpilsoņus ielīksmo?

Galveno lai redzam,

Ne kā strausi smiltīm galvas sedzam!

Ko mums slapstīties tā pa vēsturi,

Kad no mūsu dzīvības bezgaldaudz bij prasīts,

Ka pat gadu simti neizdzēstu

Pārestības, upurus un mokas —

Vārdus atklātus lai runā mutes, raksta rokas!

Kurā pusē, dzejniek, stāvi! Tu par dzīvību vai nāvi?

Arvīds Grigulis piebalsoja apsūdzībai: „Belševicu neviens neattaisnos.” Te vietā Dainas Bleieres atziņa: laikabiedri labi apzinājās, ka ne jau vēstures grāmatas ilustrāciju Belševica ir rakstījusi, bet runa ir par nepretošanos svešai varai, verdziskumu un nodevību mūsos pašos.

1990. gadā kādā vēstulē Vizma man atklāj: „Kā politiska darbiniece esmu izgāzusies. Velti mani ievēlēja Pilsoņu kongresā un Latvijas komitejā. Nevienam es tajā komitejā neesmu vajadzīga. Jau pirmajā sēdē ar visu miesu jutu, ka esmu bloķējams svešķermenis. Un tiku bloķēta. Lai būtu tā.”

Cik daudz no Vizmas pašas pārdzīvotā ieplūdis poēmā Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām? Nodevība, attiecības ar varu, sirdsapziņa... Indriķis ir gan vācu iekarotāju hronists, bet arī latvietis, „kauls no tautas kaula”, kas redz savas tautas nodevību, bet reizē pats ir nodevējs. Savas tautas nodevējs.

 To zobenbrāļa līksmību!

 Viņš var

 Ar tavu palīgu tev pašai cirvi nokalt.

 Kad tava iztapīgā seja pārāk dergs,

 Kur Jūdas apse tā,

 lai pakārties es eju,

 Tavs, vergu tautas, zemiskākais vergs,

 Kas pieder krustnešiem ar zobenu un dzeju.

Kā sadzīvot ar savu nodevību —

 Es gribu sadegt. Ugunskapu dodiet!

 Garš bija mūžs. Bet mūža nomods — īss.

Visaugstākais no manu tēvu godiem —

 Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs

 Un izkliegt netaisnību, kurā mana tauta

 Ar dzelzi kvēlojošu nīdēta un kauta. 

Kādā sarunā Vizma teica:

„Ja kāds saka: bija tādi laiki - netici! Tādu laiku nebija. Vienmēr bija izvēle. Nevienam nebija jākļūst par cūku!”

Vissāpīgākās ir poēmas beigas, kad Indriķis nolād savu tautu. Vai Indriķim ir tiesības nolādēt savu tautu? Jā, ir. Nolādēdams tautu, viņš nolād arī sevi, savu gļēvumu un nodevību:

No pelnu vējos izvēdītām mājām

Reiz viņi nāks un prasīs man: kāpēc

Uz debesīm un savu tautu brēc?

Vai gana posta nav, ka mūsu kaunu sēšus

Sēj pasaulē? Vai neesam mēs smieti

Bez tevis dievsgan? Un es atbildēšu.

Kliedz, mana tauta! Lokies! Tavās rētās

Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu

Neko. Audz sāpju naidā svelotā, kas svētāks

Par piedošanas maigumu. Es mirstu

Ar tevi, lai tu atdzimtu. Tev būs

Krāt nāvi, postu, negodu un kaunu!

Un raudi! Asaras par dzelzi kļūs,

Kad pienāks laiks. Un piemeklēts tiks ļaunums

No dzelžu lietus. Mana roka vāja

Un nespēj tavas pārestības piedzīt.

Bet vārdi — tas ir zobens abpusgriezīgs

Pār viņu pilīm un pār tavām mājām.

Agrākos laikos, kad dega māja, cilvēki glāba Bībeli.

Man vienmēr līdzās 50 gadus veca Gadu gredzenu kopija.

* Raksta pirmpublicējums literatūras, publicistikas un vēstures žurnālā „Domuzīme” (2019, 2. nr.).

Novērtē šo rakstu:

118
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

FotoPasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem. Viens no visredzamākajiem – Staļins. Tomēr tagad viņam ir uzradies nopietns konkurents. Tiesa, ne jau paveikto darbu ziņā, tur nu Staļinu neviens nepārspēs, nu, pēc apjoma noteikti. Tad kurš ir šis “izredzētais”?
Lasīt visu...

21

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

FotoVispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un piepušķotas - tādas palikušas sirmā vīra atmiņā. Kurš būtu domājis, ka kāds Lapsa pēc 30 gadiem cilās 90. gadu intervijas?
Lasīt visu...

21

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

FotoValsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums.
Lasīt visu...

6

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

FotoValsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā ir nodokļu maksātāju loma un rīcība. Likumsakarīgi, ka nodokļu nomaksas apjoms ir atkarīgs no tā, cik efektīva ir VID sadarbība ar nodokļu maksātājiem. Uzticēšanās ir svarīgs šīs sadarbības priekšnoteikums.
Lasīt visu...

12

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

FotoVien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā šī. Un tas ir saprotams – PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) laiki tik ļoti atšķiras un kontrastē ar mūsdienām, ka neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Īpaši, ņemot vērā, ka tā nav tik sena pagātne un vēl ir daudz cilvēku, kuri “toreiz” ir dzīvojuši.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...

Foto

Muļķība vai pasūtījums?

Sliktāku variantu kā noplēst Pasaules tirdzniecības centra (PCT) labi saglabāto ēku Elizabetes ielā 2 (attēlā - idejas "bīdītājs", kultūras ministrs Nauris Puntulis) tikai...

Foto

Prezidents un Drāma

Katra globāla krīze ir būtiski mainījusi pasauli. Pirmais pasaules karš sievietēm saīsināja matu un kleitu garumu, jo vīriešu skaits bija dramatiski samazinājies, bet...

Foto

Kad "sabiedriskā radio personība" ignorē sabiedriskā radio ētikas kodeksu

Šī gada 19.jūnijā Latvijas Radio 5 darbiniece Karmena Stepanova savā oficiālajā LSM “radio personības” profilā norādītajā twitter.com...

Foto

Augstākā tiesa gandrīz visā mums piekrita, bet spriedumu nez kāpēc tomēr atcēla

Kultūras ministrija (KM) turpina uzsvērt, ka valsts ir pilnībā norēķinājusies par Latvijas Nacionālās bibliotēkas...

Foto

Politiķa statuss pats par sevi nav pietiekams pamats atklāt sabiedrībai informāciju par politiķa privāto dzīvi – ka Juta Strīķe universitātē iestājās kā Anna Potapova

Augstākās tiesas...

Foto

Izglītība

Grūti laiki rada stiprus cilvēkus, stipri cilvēki veido labus laikus, labus dzīves apstākļus. Labi dzīves apstākļi rada vājus cilvēkus, un vāji cilvēki rada grūtus laikus....

Foto

Bagātie un slavenie arī raud, jeb turīgie prasa pabalstus

Koronavīrusa radītā krīze pamatīgi iedragāja daudzus biznesa sektorus, piemēram, restorānu un viesnīcu biznesu, tūrisma un izklaides industriju....

Foto

Mēs enerģiski aizņemamies uz nākotnes rēķina

Ļoti cienījamās Saeimas deputātes! Augsti godātie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi! Šodien noslēdzas spraigs darba cēliens, un turklāt vairākus mēnešus...

Foto

Sabiedriskās televīzijas blēņas par okupāciju „skatītājam parastajam”

Filma "Parasta okupācija" diemžēl ir kārtējais piemērs tam, ka, mēģinot iztikt bez vēsturniekiem vēsturei veltītu jautājumu analīzē, nekas izcils...

Foto

Esam pret jebkādu Augstskolu likuma redakciju, kurā pieļauta tādu rektoru ievēlēšana, kas nezina latviešu valodu un nespēj to lietot

Saskaņā ar pašlaik plaši apspriesto un kritizēto...

Foto

Ārstu blakusdarba ierobežošana var novest pie medicīnas personāla kritiska trūkuma

Latvijas Slimnīcu biedrība kategoriski iestājas pret publiskajā telpā izskanējušo politikas veidotāju ideju ierobežot ārstu darbību -...

Foto

Valsts politiskā vadība izšķīrās palikt savā vietā un pielāgoties, nevis cīnīties pret agresiju un protestēt pret notiekošo

Latvijas patrioti! Godātie klātesošie! Pirms 80 gadiem – 1940....

Foto

Džordž Stīl, tiec galā ar saviem kompleksiem

Džordž Stīl, Latvijas pilsoni, Attīstībai/Par dibinātāj un biedr, cik saprotu. Es Jūs, Džordž Stīl, uzrunāšu uz "Tu". Uz šo ierakstu mani...

Foto

Saprātīga izvēle

Cilvēkus nosacīti varētu iedalīt divās grupās: tajos, kuri pieņem saprātīgus lēmumus, un tajos, kuri pieņem nesaprātīgus lēmumus....

Foto

Pūces kundze nodokļu maksātāju naudu mums un citiem sadalīja ļoti labi un pareizi; kas nemācēja pareizi paprasīt, pats vainīgs

Var piekrist pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" publikācijas...

Foto

Par nodokļiem, dzīvi un brīvību

Obligātie nodokļi nozīmē, ka zeme ir iekarota, tā pakļāvusies kādam pārspēkam. Tautu var pakļaut un paverdzināt kā vietējie, tā svešzemju varmākas....

Foto

Kad rasisma apkarotājiem entuziasma vairāk nekā saprāta

Dārgie draugi. Esam saņēmuši pārmetumus no Aijas Ingrīdas Abenes (jautājums tiek diskutēts arī viņas pārstāvētās partijas Attīstībai/Par "Facebook” profilā)...

Foto

Lai nepieļautu nacionālā kultūras mantojuma izpostīšanu Rīgas centrā, sākta iedzīvotāju parakstu vākšana

Internetā sākta parakstu vākšana, lai panāktu, ka netiek izpostīts Alberta ielas 9 Konstantīna Pēkšēna...

Foto

Krievija turpina aktīvi melot par COVID-19 nekaitīgumu

Līdz šim mediju un sociālo tīklu vidē ir parādījies ārkārtīgi daudz Kremļa vēstījumu par COVID-19 vīrusa izplatību. Tiek izplatītas...

Foto

„Wagner” algotņi Lībijā – Putina naivā lielgabalgaļa

Krievijas karavīru mentalitāte būt par naivu lielgabalgaļu nav mainījusies kopš Ivana Bargā laikiem, - šādu secinājumu var izdarīt no...

Foto

Cilvēku un mājlopu čipošana un čipi

Pašreiz, iespējams, notiek viena no pasaules vēsturē lielākajām kriminālām krāpšanām un apmaušanām – pasludināta viltus kroņa vīrusa izraisītās slimības viltus...

Foto

Aicinām pārtraukt darbus Skanstes dārziņos uz putnu ligzdošanas laiku

Nodibinājums "Dzīvnieku policija" un Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina pārtraukt Skanstes ielas dārziņos paredzētos darbus vismaz līdz šī...

Foto

Grēkāzis ir, upurnazis trinas

Vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi. Mežu daudzīpašnieks Modris Fokerots riskē sabiedrības ilgākā piemiņā palikt tieši kā uzskatāma ilustrācija šai parunai....

Foto

Pieprasām atsaukt raidījumā "Nekā personīga" paustās nepatiesās un maldinošas ziņas

SIA Pata un SIA Pata Board advokāti ir vērsušies SIA All Media Latvia ar pretenziju, kurā...

Foto

Dieva valstība

Jānis Kristītājs ir teicis: «Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.» (Mt 3:2) Ar šādiem vārdiem Jānis Kristītājs sāka savu publisko...

Foto

IZM izstrādātie Augstskolu likuma grozījumi ir brāķis, kas būtiski jāuzlabo

Rektoru padome atklātā vēstulē vērsusies pie Saeimas deputātiem, kā arī Latvijas augstskolu mācībspēkiem un studentiem, informējot,...

Foto

Tumsas spēki mēģina ierobežot mūsu iespējas tērēt nodokļu maksātāju miljonus tā, kā mēs vēlamies

Ar nekorektu un godprātīgas konkurences principiem neatbilstošu vēstuli Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu...

Foto

Latvijā ar novadu reformu cenšas ievilkt un nostiprināt okupāciju radītās sekas – kam tas izdevīgi?

Latvija kā novads, kā zeme gadsimtu gaitā bija dažādu okupācijas jūgu...

Foto

Valdība plāno pieņemt ar nejēdzībām pārpilnas dzīvnieku labturības prasības

Šajās dienās Ministru kabinets pieņem noteikumus „Dzīvnieku labturības prasības dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās”. Nosaukšu tikai lielākās...

Foto

Tas apdraudēs dzīvības

Veselības ministrijas tuvākajā laikā plānotā slimnīcu līmeņu pārskatīšana var būtiski samazināt ārstniecības pakalpojumu pieejamību reģionu iedzīvotājiem....

Foto

Aicinu nepakļauties šauras personu grupas spiedienam un balsot par Varakļānu novada iekļaušanu Madonas novadā

Kā Varakļānu novada iedzīvotājs un viens no lielākajiem novada uzņēmējiem vēršos pie...

Foto

Viss, kas šobrīd notiek Latvijā, ir totāls cilvēktiesību un tiesiskuma pārkāpums

Viss, kas šobrīd notiek Latvijā, ir totāls cilvēktiesību un tiesiskuma pārkāpums. Un Jums un mums...

Foto

Troļļi

Troļļošana - tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos...

Foto

Vai Latvija izmantos vai izniekos jaunas biznesa iespējas post-COVID pasaulē?

Savulaik vēl jaunā un naivā Latvija sapņoja kļūt par banku paradīzi – “tuvāk par Šveici”. Par...

Foto

Pieprasu pārtraukt pārkāpt Satversmi un Saeimas Kārtības rulli: vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei

Saskaņā ar Satversmes 15.pantu "Saeima savas sēdes notur Rīgā un tikai ārkārtīgu apstākļu...

Foto

Kā tagad pareizi vajadzētu „apgūt” Eiropas naudu

Eiropa gatavojas vērienīgai ekonomikas atjaunošanas programmai, plānojot tērēt simtiem miljardu, iespējams, pat triljonu eiro. Tā ir labā ziņa. Pats...

Foto

Notiek valsts apvērsums: ja jūs tagad necelsieties, tad paši vainīgi

Saeimas Prezidijs ir sasaucis Saeimas attālināto ārkārtas sēdi 2020.gada 26.maijā pulksten 14.00 (e-Saeima platformā). Tas ir...