Iesaki rakstu: 
Esmu jau tajā vecumā, kad kalpošana Dzimtenei ir noslēguma fāzē, un liekas, ka pēdējais patriotiskais solis, ko tā no manis vēl gaida, ir valdības nolemto vismaz trīs kovidpošu saņemšana.
Īsinu laiku, pārskatot worldometers.info/c mājaslapu, kur pārskatāmi attēlota kovidsērgas izplatība pasaulē un atsevišķi katrā valstī. Neesmu ne infektologs, ne virusologs, taču, aplūkojot publicētās saslimstības izplatības diagrammas, var iegūt pietiekamu vispārinātu priekšstatu.
Nu jau divu gadu laikposmā kovids ir plosījies pasaules mērogā ar aptuveni trīs mēnešu ilgām atplūdu fāzēm, sasniedzot kārtējo maksimuma vilni arvien iepriekšējā līmenī. Šajā laikā būs iztērēti aptuveni trīs miljardi vakcīnas devu deviņi simti kubikmetru tilpumā, bet nav samanāms, ka vīruss grasītos kapitulēt. Tiesa, ar katru uzplūdu vilni samazinājies mirušo skaits. Kad vētra uzklūp mežam, no pirmā lielā brāziena krīt visvairāk veco koku, nākamie brāzieni ir mazāk postoši. Taču būšu optimists – šis fakts lai runā par pozitīvo izpausmi veltītajām pūlēm vispasaules vakcinācijā.
Interesanti pavērot saslimstības dinamiku pa atsevišķām valstīm. Vienas no pirmajām, kurās tika ar uzviju nodrošināta “pūļa imunitāte”, vakcinācijai pārsniedzot 90% robežu, bija Izraēla un Islande. Izraēlā sākās straujš saslimstības uzliesmojums, pēc trešās potes kampaņas uzliesmojums gan noplaka, bet nu atkal strauji palielinās. Islandē slimo divreiz vairāk nekā pirms vakcinēšanās. Smags aplauziens sagaidīja mongoļus - bezmaz visi paguva preventīvi sapotēties, un tad kovids viņus skarbi paņēma priekšā.
Uz šo brīdi faktiski lielākajā Eiropas daļā vakcinācijas apjoms ir tuvu 80-90%, un tieši tur kovids svin lielākās dzīres (Īrija, Portugāle, Vācija, Spānija, Lielbritānija, Beļģija, Dānija, Nīderlande u.c.). Relatīvs miers iestājies Brazīlijā, kurā no sākta gala tika ignorēti PVO priekšraksti un vakcīnu vietā izmantas veterinārijā pielietojamās parazītu zāles.
Vakcīna jeb aizsargpote ir medikaments, ar kuru veic slimību profilaksi (Vikipēdija). Šis kovidam paredzētais sintezētais eksperimentālais medikaments (runāšu par Comirnaty) līdz šim prezentēts visai dīvaini. Strikti noteikta uzglabāšanas temperatūra – mīnus 60-90 grādu režīmā, taču turpmākās prasības manipulācijām ar to līdz parasta ledusskapja temperatūrai ir tik detalizētas līdz pat minūtēm, ka vien jāpabrīnās, kā to var nodrošināt izbraukuma vakcināciju laikā.
Viens flakons iesākumā bija paredzēts piecām devām, bet nu varot izspiest arī sešas. Otrā deva jāsaņem pēc trim nedēļām, bet var arī vēlāk. Piedevām otro devu iespējams aizstāt ar jebkuru citu kovidvakcīnu. Devas lielums manai sievai, kuras svars ap piecdesmit kilogramiem, tāds pats kā man, svarā virs simt. Vakcīnas derīguma termiņu iespējams pagarināt par vairākiem mēnešiem (nez ko domāt, ja aptiekā man “iesmērētu” sirds pilienus ar labotu derīguma termiņu?).
Piedevām nekas netiek uzskatīts par iemeslu, lai nevakcinētos: ja tev ir hroniska slimība vai kaut trīs, alcheimeru neskaitot, esi stāvoklī vai nupat dzemdējusi, Jehovas liecinieks vai prokurors.
Ja tādā garā savus pacientus aprūpētu veterinārsts, nešaubos, ka drīz vien viņš paliktu bez darba un licences. Bet, ja jau vakcīna eksperimentāla, tad viss ir piedodami, pat tas, ka cilvēkus var vakcinēt tam visnepiemērotākajās vietās.
Ir tik pierasts, ka vakcinācijas procesu pavada visaptveroša šoka terapija ar iebiedēšanu: cilvēkiem tiek dzīts paurī, ka nav briesmīgākas nāves kā vien nāve no kovida. Diendienā nav pasaulē nekā aktuālāka kā ziņas par kovidslimnieku un kovidmiroņu skaitu, kuri gādīgi sadalīti vecumu grupās, nediskriminējot pa dzimumiem, pēc etniskās piederības un ādas krāsas miršanas brīdī.
Nāve ir tuvu! Tu mirdams mirsi! Vakcinējies! Glābies ar vakcīnu! Ar tādu fanātismu tuvu vājprātam kādreiz dzirdēti vien Pastarās dienas sludinātāji. Vai sagaidīsim ar likumu noteiktu valsts svinamo dienu, kad būsim sasnieguši 100% vakcināciju, kara orķestra pavadībā sašpricējot pēdējos meža bunkuros uzietos antivakcerus?
Tā izskatās, ka šī laika dižākie pasaules “virusologi”, kuru idejas dzīvo un uzvar, ir Geitss, Švābs un Fauči. Man ir kauns, un, šķiet, šobrīd sarkstu, pieļaujot, ka liela daļa mūsu cienījamo ārstu pēkšņi aizmirsuši, kas tiem savulaik mācīts par imunitāti, vīrusiem, epidēmijām, un nu tik vien spēj kā piebalsot visā pasaulē apnicīgajām vakcīnmantrām. Jo tā vajag. Tas var tikt atalgots.
Viņiem jau paguvis pievienoties jaunais un enerģiskais kovidpētnieks Trojanskis, kurš jau paguvis uz februāri slimnīcās aizteikt visas gultasvietas omikrona slimniekiem. Dienvidāfrikā šī vīrusa “bums” jau noplacis, daudzi ierobežojumi atcelti, jo omikrons izrādījies par 70-80 % mazāk bīstams par delta paveidu. Vai ir tik sarežģīti speciālistam noskaidrot, cik no tur konstatētajiem gadījumiem bija bezsimptomu, cik inficēto tikuši hospitalizēti? Nāves gadījumi vispār nav konstatēti.
Bet šādi fakti var nosist uz leju uzkurināto baiļu temperatūru. Rodas pārliecība, ka runa vairs nav par cīņu ar vīrusu, bet gan par vakcīnu izlietojumu (lasi: naudas “apgūšanu”) – nākamajam gadam Latvijā to ir sarūpēti teju pieci miljoni.
Masu mediji, iespējams, apzināti apiet “tabu” tēmu par konstatētajām vakcīnu blaknēm. Vien no ASV pētniekiem biežāk saņemama šāda informācija. Ir izsekoti atsevišķi konkrēti vakcīnu iepakojumi pēc to partiju un sēriju numuriem, no kuriem biežāk konstatēti letāli gadījumi, dažādi nopietni paliekoši veselības traucējumi. Tas norāda, ka visa safasētās vakcīnas substance nav homogēna vai nu ražošanā pieļauta brāķa dēļ, vai arī…notiek eksperimenti ar pašu vakcīnu. Bail domāt, ja tā.
Te nu jāpiemin mūsu acīgās re-čekistes, kuras apšauba šo pētījumu patiesīgumu, jo… izmantotā ASV datubāze par vakcīnu blaknēm nav reprezentatīva tā iemesla dēļ, ka tajā var veikt ierakstus faktiski jebkurš valsts pilsonis. Cita lieta ir pie mums, Latvijā, kur katru blaknes konstatāciju izvērtē, tātad rediģē, ja ne cenzē, bet nāves gadījumi, kas saistīti ar vakcināciju, principā vispār nav iespējami, jo, ja cilvēks mirst tajā pašā vai nākamajās dienās pēc pirmās potes, vai vēl divu nedēļu laikā pēc otrās potes, viņš statistikā uzrādās kā miris nevakcinēts…
Pieņemsim, ka manipulācijas ar vakcīnu blakņu statistiku nenotiek un to tiešām ir tik maz, cik ir. Ražotāji par savām vakcīnām atbildību neuzņemas. Kāpēc? Izplatītāji ne tik. Kālab atbildību neuzņemties Zāļu valsts aģentūrai un vēl Pavļuta komandai? Kāda gan problēma šiem dažiem cietušajiem izmaksāt pienākošās kompensācijas, pierādot, ka mūsu valstī tomēr tiek cienīts tiesiskums?
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
