Gaisma

Aleksandrs Balodis «Kosmozofijā» pauž, ka, ja kāds cilvēks, dzīvojot tumsā, never vaļā logus, tad nerādi viņam gaismu. Viņš apžilbs un būs nelaimīgs. Ļauj viņam palikt tumsā, jo tur viņš nesaskata priekšmetus, kas ir ap viņu, viņš neredz, cik tālu ir apvārsnis, viņam pasaule kabatā, viņš pierod pie tādas dzīvošanas un jūtas labi.

Tu pat nevari iedomāties, jo nepiedomā, cik šajos vārdos ir patiesības un cik patiesi tas ir novērots un secināts! Pat šobrīd, kad ir izlasītas tikai dažas rindiņas, vairums lasītāju arī tās nav spējīgi saprast un atzīt, ka tā ir. Vairums labākajā gadījumā uz to skatās tā, it kā atrodoties TV ekrāna priekšā, kur kaut ko rāda. Lai ko tur rādītu, skatītājs zina, tas nav par mani, tas ir par viņiem, un vispār viņus izdomāja režisors vai scenārija autors, uz mani tas nekādi neattiecas un mani tas nevar skart.

Uzdrošinos apgalvot, ka attiecas gan - un ne tikai uz tevi, bet arī uz tiem, kurus tu gribi turēt tumsā, kurus tu uzbāzīgi tramdi, kliedzot un sitot kāju pa grīdu: neuzdrošinies atvērt slēģus, neuzdrošinies ielaist gaismu, tas viss nav par mums, tur rāda muļķības, jo tevi izmanto, tevi krāpj, tevi izseko, tevi grib iznīcināt, tā ir iecerējis Scenārists un Režisors.

Tādos brīžos ir lieki jautāt – nu, bet kam tu esi vajadzīgs, ko no tevis, izņemot tumsu, var paņemt, jo aklais tāpat neredz un kurlais nedzird. Ko no tevis, izņemot analīzes (un arī tās būs sliktas), var paņemt? Vai tev pieder zemes dzīles, dabas bagātības, ietekmīgs uzņēmums? Nepārvērtē savu izcilību un nozīmīgumu.

Tuksnesis

Taisnība ir arī senajā un anekdotiskajā stāstā, kur divi iet pa tuksnesi. Te viens redz kamieļa izkārnījumus un saka otram, klausies, vai tu varētu tos apēst, ja es tev par to dotu simt eiro? Otrs, brīdi padomājis, saka «jā» un noliecas, lai nopelnītu simtiņu.

Kad naudiņu dabūjis, tas iet tālāk, to nepamet nepatīkama pēcgarša, un rodas aizvainojums, ka ir bijis tāds muļķis, ka ļāvis sev s...us iebarot. Otrajam savukārt žēl samaksātās naudas, jo no tā viņš neko nav guvis, tikai par simtiņu kļuvis nabagāks.

Te atkal gājēji ierauga kāda dzīvnieka izkārnījumus. Un nu tas, kurš simtiņu nopelnījis, jautā otram, paklau, vai tu varētu tos apēst, – es tev par to samaksāšu simtiņu. Protams, atbild uzrunātais. Kad simtiņš ir atgriezies viņa makā, tālāk ejot, arī viņš nevar atbrīvoties no nepatīkamās pēcgaršas mutē un secina: paklau, vai nav tā, ka mēs abi par velti esam s...us saēdušies?

Tieši, nevis līdzīgi, rīkojamies arī mēs, tieši tā mēs attiecamies cits pret citu. Taisnība ir kādā dziesmā par to, ka mēs pārtiekam viens no otra un cits no cita. Lai citam ieriebtu, es sēdēšu tumsā un ēdīšu s...us, tad mēģināšu tos iebarot arī citiem. Lai visi būtu vienādi, lai neviens neuzdrošinās būt citāds un tiekties pēc gaismas.

Vīruss

Es to nespēju apturēt, un nav tāda spēka, kas to varētu izdarīt. Pirms vīruss nokļuva elpceļos, cits, daudz ļaunāks vīruss, iemājoja galvās, un pret to potes nav. Patiesībā jau poti nevajag, – ir tikai jāatver slēģi, bet to nedrīkstam darīt, jo masoniem un Pasaules valdībai to tikai vajag, lai mēs apžilbtu, un vispār gaismā ir acīm kaitīgi stari, tāpēc tumsā mierīgāk un drošāk.

Vīruss vairojas, un aizvien vairāk cits citam par simtiņu piedāvājam iekosties s...os. Zaudēto imunitāti nevar atjaunot. Ir jānāk «Lielajam sprādzienam», un tad no kripatiņām būs jārada jauns cilvēks, uzmanot slēģus.

Nav dienas, kad es nedzirdētu, ka domāju aplami, ka runāju muļķības, ka rakstu vispār slima suņa murgus. Un tikai! Citu es nedzirdu tāpēc, ka citādas reakcijas nav. Secinu, ka lasītājs un klausītājs dzīvo gaismā, bet es tam veru slēģus ciet un vēlos to ieslodzīt tumsā...

Nesen dzimtenē atgriezās Aleksejs Navaļnijs. Vairums «gaismā» dzīvojošo jūt līdzi, vēro un morāli atbalsta.

Šeit neizklāstīšu savas domas par to, nedz kas un kā indēja, nedz kādas Aleksejam bija un tagad ir attiecības ar pastāvošo varu. Šoreiz par ko citu. Nenoliedzami Navaļnijs ir apveltīts ar līdera īpašībām, viņš ir daudz spējīgāks, ja salīdzina ar šā brīža Krievijas eliti un tās vadītāju.

Mandela

Tu patiešām gribi, lai Navaļnijs gāž Putinu un tā vietā valda Krievijā? Tas, ka viņš atgriezās Krievijā, nebija nostalģijas vai naivuma rezultāts. Plāns ir skaidrs, un, lai to saprastu, nav vajadzīgs daudz gaismas un atvērtu slēģu, kaut šis lēmums noteikti ir šur tur saskaņots un balstīts šādos tādos pētījumos.

Nekas jauns arī tas nav, un ir jau vairākkārt pārbaudīta metode, tāda Nelsona Mandelas metode – no cietuma tronī. Šis ir brīdis, kad mazajam cinītim ir iespēja gāzt vezumu, jo mazais cinītis izmanto apstākļus, tas ir īstajā vietā un laikā, prot palīst zem riteņa un gāzt ratus.

Šobrīd vismaz atklāti attīstīto valstu vadītāji nedraudzējas ar Putinu, ievieš kādas sankcijas, lai Krievija «atdotu Krimu» un citas okupētās teritorijas. Tikko vara mainīsies, tikko varu gūs tā saucamie demokrātiskie spēki, tā sāks darboties Krievijas naftas vadi, plūdīs investīcijas, bet Krima piederību nemainīs un krievvalodīgo apspiešana Latvijā nemazināsies...

Krievija

Domā, demokrātija uzvarēs, Krievija demokratizēsies? Iznāc no tumsas, nu vismaz slēģus atver! Vai tev ir vajadzīga stipra Krievija, vai Latvijai ir vajadzīga moderna, pasaulē ieredzēta, militāri attīstīta un stipra Krievija? Nesaprotu, vai esi mazohists vai pašnāvnieks!? Nu tu pats vari galu meklēt, bet kāpēc tu mani rauj līdzi?

Vai mums ir izdevīgi just līdzi un veicināt demokrātiskās kustības Krievijā? Diezin vai tālredzīgs lasītājs piekrītoši mās ar galvu... Neatbalstīt, nejust līdzi un neveicināt – risinājums ir tikai tāds! Pārfrāzējot Staļinu – ir Krievija, ir problēmas; nav Krievijas, nav problēmu. Jāveicina nevis Krievijas demokratizācija, bet tās šķelšana un skaldīšana!

Vai zini, kāpēc izdevās noslēgt divdesmitā gada miera līgumu ar Krieviju? (Nestāsti, ka līgums nebija ar Krieviju, bet...). Tāpēc, ka tobrīd Krievijai nepietika spēka sagrābt arī Latviju, – kad spēkus uzkrāja, tad laboja «kļūdu».

Krievija nekad nevienai kaimiņos dzīvojošai tautai neko labu nav nesusi. Tikai postu un nelaimes. Krievijai nekad netrūks J. Bargo, J. Staļinu un V. Putinu. Arī A. Navaļniju.

Es patiešām nožēloju, ka esmu daudz laika veltījis idiotiem, cerot, ka viņi kļūs gudrāki. Nestāstīšu par elli, katliem un to, kā cits citu paturam siltā vannā. Tas ir attieksmes jautājums, un tavu attieksmi es zinu, bet vai spēsi ielūkoties manā? Domāju, ka nē.

Iegaumē un atkārto kā mantru. Visas aplamās sazvērestības teorijas izdomā un izplata tie, kuri patiesi ir pie varas, lai saglabātu savu varu un to stiprinātu. Tu esi tikai traucēklis, tāpēc  esi vērīgs,- jo dumjāk, jo neloģiskāk – jo ticamāk tev!

Ir teikts, ja gribi, lai tev netic – saki patiesību („Meli ir ļoti līdzīgi patiesībai. Patiesībai nav līdzīga tikai pati patiesība,” – tā pirms gadsimta izteikusies krievu dzejniece Anna Ahmatova). Tie, kas ir pie varas, to lieliski zina, un, publiski noliedzot sazvērestību teorijas, paši tās pastiprināti izplata un sacer.

Mani sauc Leonards Inkins un Tevi? Esmu pateicīgs tiem, kuri man pamatoti aizrāda, un Tu?

Novērtē šo rakstu: