Gan jau Kargins... atvainojiet, Gviljams un Co. zina, ko dara...

Līdz ar slavinājumiem bankas „atvērtības politikai” paziņojumā, kurā bagātīgi citēti bankas vadītāja Kristofera Gviljama izteikumi, skaidri norādīts: „Laikā no Parex bankas sadalīšanas Lato Lapsa ir bijis vienīgais žurnālists, kurš izteicis pretenzijas saistībā ar bankas atbildēm uz sniegtajiem pieprasījumiem.” Turklāt, kā noprotams no bankas paziņojuma, arī nevienai valsts amatpersonai aizvadītajos mēnešos nav ienācis prātā kādā veidā apšaubīt Parex darbības aktīvu izpārdošanā vai iedziļināties bankas vadības rīcībā.

Var, protams, dažādi vērtēt to, vajag vai nevajag vienam Lato Lapsam atkal un atkal pieprasīt Parex bankai – nevis kādam privātkantorītim, kā, šķiet, iedomājas tās vadība, bet Latvijas valstij piederošam uzņēmumam, - sniegt paskaidrojumus par to, kāpēc tās (tātad – valsts, tātad – jūsu un mūsu) aktīvi tiek izpārdoti slepeni, tikai „savējiem”, par acīmredzami samazinātām cenām.

Tāpat dažādi var vērtēt arī to, ir vai nav no šādas ņemšanās kāda jēga Latvijas valstij, - lai gan bankas acīmredzamā nervozitāte liek izdarīt secinājumu, ka ierasto un ērto shēmu īstenošanā šādi pieprasījumi un sabiedrības pieaugusī interese tomēr ir radījusi zināmus sarežģījumus vai vismaz likusi sākt vairāk piesargāties.

Visbeidzot, nav man nekāda vēlēšanās dziedāt slavas dziesmas Lato Lapsas, izsakoties pašas nabaga apceltās bankas vārdiem, aktivitātēm, „nepārtraukti tiranizējot atbildīgos darbiniekus ar daudz un grūti izprotamiem pieprasījumiem”. Vien piebildīšu, ka runa ir par kopumā trim informācijas pieprasījumiem bankas vadībai, ko kopā ar Parex „atbildēm” uz tiem Pietiek publicēs jau vistuvākajās dienās.

Taču uz vienu gan vēlētos vērst uzmanību – uz to pilnīgas un totālas visatļautības gaisotni, kādā Parex bankas pašreizējai vadībai atļauj atrasties gan sabiedrība, gan mediji, gan cilvēki, kas formāli saucas par valsts amatpersonām – ministriem, banku uzraugiem utml.

Sabiedrībai un medijiem acīmredzami pietiek ar Parex vispārīgām frāzēm pilnajiem paziņojumiem, valdībai acīmredzami – arī. Bankas vadības atzīšanās, ka visos aizvadītajos mēnešos ir bijis tikai viens cilvēks, kas tai uzdevis nepatīkamus un urdošus jautājumus, par šo gaisotni izsaka itin visu.

Un man gribot negribot jānorāda, ka tieši šāda „siltumnīcas situācija” Parex bankas vēsturē jau ir bijusi.

Vēl tieši Parex kraha dienas rītā 2008. gadā bija mediji – es nepārspīlēju, tieši kraha dienas rītā -, kas jūsmīgi baroja sabiedrību ar Parex tālaika vadības sacerētajām frāzēm par bankas brīnišķo situāciju, efektīvo darbību un saulaino nākotni. Savukārt banku uzraugi tikpat lielā vienprātībā televīzijā meloja par bankas situāciju – bet varbūt vienkārši to īsti neapjauta.

Kas šai laikā mainījies? Mediju kritiska interese par „tik lielu, tik stabilu, tik kārtīgu, tik uzvedīgu, tik bagātu” banku šajā laikā – atceroties pieminēto Gviljama un Co. atzīšanos par vienu vienīgo kritisko interesentu – acīmredzami nav būtiski palielinājusies. Sak’, ja kaut kas būs nozagts, gan jau mums par to kāds paziņos.

Pie banku uzraudzības stūres joprojām ir tie paši cilvēki, kas sekmīgi nogulēja Parex kraha tuvošanos 2008. gadā, - un viņi joprojām pauž viedokli, ka vainīgi bijuši visi citi, tikai ne jau nu viņi. Arī valdība sekmīgi turpina tādu pašu strausa politiku, kādu līdz pat Parex kraham 2008. gadā īstenoja Godmaņa valdība – nu, ja reiz banka saka, ka viss ir labi, tad jau droši vien viss arī ir labi, ko nu mēs tur.

Vienīgā atšķirība – pie bankas stūres nu atrodas citi cilvēki, kuri gan tieši tāpat kā Kargins un Krasovickis apgalvo – mēs esam paši labākie, paši profesionālākie, paši valstiskākie, paši godīgākie un kārtīgākie, tāpēc, protams, mums vajag uzticēties, uzticēties un vēlreiz uzticēties! Bez kādiem faktiem un apliecinājumiem – vienkārši uzticieties, un miers!

Var dažādi vērtēt, par cik profesionāli veiksmīgu uzskatāms pašreizējais bankas vadītājs Gviljams. No vienas puses, mums ir valdības pārstāvju slavējošie izteikumi par šo it kā lielisko profesionāli, no otras puses – neliela neizpratne: ja reiz šis cilvēks visu mūžu ir tik sekmīgi darbojies banku biznesā, kā gan tas tā gadījies, ka saskaņā ar viņa oficiālo deklarāciju viss, kas šajā laikā sapelnījies un uzkrājies, ir māja Lielbritānijā, 133 tūkstoši mārciņu pensiju fondos un 70 tūkstošu mārciņu parādi, bet nav nekādu, pilnīgi nekādu finanšu spilvenu, kapitāldaļu, akciju utml.

No britu banku vidusmēra menedžera turīguma viedokļa var teikt, ka misters Gviljams ir īsts plikadīda, kas nu beidzot ticis pie zelta dzīslas (gluži kā kādreizējais skandalozais Bankas Baltija likvidators Deivids Berijs), - un šādā situācijā paļauties uz kāda cilvēka totālo godīgumu un nesavtīgumu var tikai daudzcietusī Latvijas valsts, kura negrib un negrib mācīties pat no savām kļūdām.

Bet, kā redzams, uzticas, neraugoties uz Parex vadības atklātajiem paziņojumiem, ka tā negrib – negrib, un viss! – bankas (valsts tātad) aktīvus pārdot kaut cik atklāti un pēc caurspīdīgiem kritērijiem. Sak’, gan jau Gviljams, Borks un Co. labāk zina, ko dara – un kas par to, ka tieši ar tādu pašu žestu savulaik tika atmests ar roku Kargina un Krasovicka aktivitātēm – sak’, gan jau gudrais Vaļera zina, ko dara...

Protams, pienāks brīdis, kad Latvijas valsts, pateicoties kādam Valsts kontroles atzinumam vai kam citam, atjēgsies pie sasistas siles ar uzrakstu „Parex Nr. 2”. Un tad, protams, parādīsies jautājumi: interesanti, kurš tomēr ir sazadzis un no visu mūsu līdzekļiem izsaimniekojis vairāk – divi K vai viens Gviljams kopā ar piesūcekņiem, un kurš tajā īsti vainīgs? Bet tad, protams, kā jau tas Latvijas valstī tradicionāli, būs par vēlu.

Novērtē šo rakstu: