Iesaki rakstu: 
2023.gada rudenī lielu sabiedrības uzmanību piesaistīja atklātībā nākusī informācija par Krišjāņa Kariņa speciālajiem vairāk nekā pusmiljonu izmaksājušajiem lidojumiem. Valsts kontrole savā revīzijā 2024.gada nogalē secināja, ka lēmumu pieņemšanā un īstenošanā par speciālo lidojumu izmantošanu faktiski bija iesaistīts gan ministru prezidents, gan viņa tiešā pakļautībā esošais Ministru prezidenta birojs un Valsts kanceleja. Valsts kontrole revīzijā pauda viedokli, ka ir notikusi nelikumīga rīcība ar valsts budžeta līdzekļiem. Summas bija lielas - 221 566 eiro valsts budžeta naudas un 323 688 eiro ES Padomes izdevumus.
Skandāla rezultātā 2024.gadā savu krēslu zaudēja Valsts kancelejas vadītājs Jānis Citskovkis, bet Ģenerālprokuratūra ierosināja kriminālprocesu. Par tiesībsargu veikto izpēti līdz šim bija zināms tikai tas, ka Ģenerālprokuratūra lietu ir nodevusi KNAB.
Šonedēļ slepenības aizkars tika pavērts, un to izdarīja neviens cits, kā pats Ģenerālprokurors Juris Stukāns. Savā ziņojumā Saeimā “Latvijas Republikas Ģenerālprokurora ziņojums par 2024.gadā paveikto” viņš 105.lpp. raksta, ka ir “veikta pārbaude par gaisa transporta līgumreisu pakalpojumu izmantošanu ministru prezidenta komandējumos”, un secina, ka „nav rīkots publisks iepirkums, kā rezultātā Valsts kancelejā, kura ir atbildīga par Ministru kabineta budžeta uzraudzību, iespējams, izšķērdēti finanšu līdzekļi lielā apmērā”.
Turpat var lasīt, ka Valsts kanceleja, izpildot prokurora prasību, pagājušogad ir izstrādājusi Iepirkumu organizēšanas un līgumu noslēgšanas kārtību. No minētā top skaidrs, ka pie visa vainīgs ir Jānis Citskovskis un gan jau vēl kāds ierēdnis, kurš, visticamākais, bija atbildīgs par iepirkumiem.
Tas, kas mani, teiksim tā, nedaudz izbrīna, bija Saeimas deputātu attieksme, jo J. Stukāna ziņojums par 2024.gadu tika izskatīts Saeimas Aizsardzības, Iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē 25.martā. Neviens neuzdeva jautājumu par šo lidojumu lietu vai par pārbaudi par “Rail Baltica” īstenošanu, kas arī ir šai ziņojuma 106.lpp. lasāma. Neviena jautājuma par šīm skaļajām lietām.
Nu, daži jautājumi jau no deputātiem izskanēja. Viens bija par dzērājšoferiem un otrs par Krievijas iesaldētiem līdzekļiem. Visus, šķiet, apmierināja paša J. Stukāna izteiktais vērtējums par prokuratūras darbu. Tas esot vērtējams labi. Jā, un J. Stukāns vēl sēdē izteica domu, ka daudzām Eiropas valstīm skaužot, ka Latvija spēj efektīvi atņemt naudu nelikumīgiem naudas legalizētājiem. Ja neticiet noklausieties paši.[1]
A es ko? Es nezin kāpēc sacepos, ka J. Stukāns ir no sirds strādājis, lai tiktu pārvēlēts uz otro termiņu! Man jau nav žēl. Godīgi. Taču es, naivais, domāju, ka tiesību sistēmai ierindas pilsoņos jārada pārliecība, ka likuma priekšā visi ir vienādi. Bet laikam jau tā nav, kā uz Ministru kabineta sēžu zāles sienas rakstīts, - "Viens likums, viena taisnība visiem". Nu nav. Taisnības mēdz būt dažādas un tās atkarīgas no tā, kas attiecīgā brīdī ir pie “šprices”…
Nu, ko es te varu teikt, - Krišjānis Kariņš ("Jaunā vienotība") un viņa bijušais biroja vadītājs, deputāts Jānis Patmalnieks ("Jaunā vienotība") var naktīs gulēt mierīgi. Viss ir “saslaucīts” un valdošās partijas "Jaunā vienotība" gods ir atjaunots. Tāpat kā “aplokšņu algu skandāls” partijas birojā un citi negadījumi.
Ģenerālais prokurors strādā labi. Valdošās elites labā. Kā tur “Mērnieku laiku” episkajā filmā tika teikts: “Ja nu lielos gribēs kārt, kur ņems tik daudz virvju.” Un vispār kāds tur izbrīns – mazos zagļus cietumā, bet lielajiem gods un slava!
[1] Ziņojuma teksts un Saeimas Aizsardzības, Iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdes, kurā tas tika apspriests, ir ikvienam pieejams Saeimas mājas lapas adresē. https://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimasNotikumi.nsf/webSNbyDate?OpenView&count=1000&restrictToCategory=25.03.2025
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
