Iesaki rakstu: 
“Generals are always prepared to fight the last war,” - šos vārdus it kā esot pateicis Vinstons Cērčils pēc sabiedroto sakāves Francijā 1940.gadā. Neuzstāšu uz to, ka ievērojamais britu politiķis ir šī teiciena autors, un tas arī nav svarīgi. Būtiski ir tas, ka tā ir objektīva realitāte un karš Ukrainā nav izņēmums.
Šodien katrs, kam nav slinkums, cenšas paust savu viedokli par iemesliem, kāpēc ukraiņu pretuzbrukums, kas sākās šī gada jūnijā, nesasniedza plānoto rezultātu, un arī ievērojamais pašmāju militārais domātājs, Zemessardzes majors Jānis Slaidiņš, kuram ir atbildes uz visiem jautājumiem, šajā ziņā nav izņēmums.
Kā zināms, tad pretuzbrukuma galvenais virziens bija Tokmaka-Melitopole, kas bija jāsasniedz dažu mēnešu laikā, pārraujot tā saucamo “Surovikina aizsardzības līniju” ar sekojošu izeju uz Azovas jūru. Tādējādi tiktu pārrauta krievu Dienvidu grupējuma un Krimas pussalas sauszemes apgādes līnija. Tad atliktu iznīcināt Krimas tiltu, un krievu Dienvidu frontes grupējums faktiski nonāktu operatīvā aplenkumā.
To, ka šis mērķis netika sasniegts, saukt par pilnīgu neveiksmi būtu pārsteidzīgi. Par to varēs spriest tad, kad būs zināmi reālie zaudējumi no abām pusēm. Saskaņā ar nepārbaudītu informāciju abu pušu zaudējumi galvenā ukraiņu trieciena virzienā bija līdzīgi. Ja tā, tad tie pāris simti kvadrātkilometru teritorijas, ko ukraiņiem izdevās atkarot, neatsver viņu zaudējumus, ņemot vērā abām pusēm pieejamos resursus.
Kādi tad bija galvenie iemesli, kas ukraiņiem neļāva sasniegt iecerēto? Laikraksts “The Washington Post” savā 4.decembra rakstā sniedz savu redzējumu, balstoties, kā tas izriet no raksta, uz veikto aptauju starp ukraiņu un amerikāņu augsta ranga militārpersonām un zemāka ranga kauju dalībniekiem.
Uzbrukums Zaporižjas frontē sākās 7.jūnijā. Blīve mīnu lauki izrādījās pārsteigums uzbrūkošajiem (?!). Bruņutehnika bija spiesta virzīties kolonnās pa šaurām atmīnētām ejām, kļūstot par vieglu mērķi uz augstienēm izvietotiem pretinieka prettanku ieročiem. Situāciju vēl pasliktināja krievu helikopteri un BPLA, kas veica triecienus pa drūzmējošos ukraiņu bruņutehniku.
Pēc četru dienu ilgiem mēģinājumiem pārraut pirmo aizsardzības līniju, kā rezultātā lauki bija nosēti ar sašautu ukraiņu bruņutehniku, Zalužnijs pavēl pārtraukt uzbrukumu ar masveidīgu bruņutehnikas pielietojumu, tā vietā liekot veikt uzbrukumu ar atsevišķām nelielām kājnieku vienībām 10 cilvēku sastāvā.
Tas automātiski pārvilka svītru kopīgi ar ASV militāro vadību sākotnēji iecerētajam uzbrukuma plānam - ar masveidīgu bruņutehnikas triecienu pārraut pretinieka aizsardzību pilnā dziļumā un sasniegt Azovas jūras piekrasti dažu mēnešu laikā. Ja var ticēt laikrakstam, tad ASV militārpersonas vaino ukraiņu pusi par nepietiekamo izlūkošanu attiecībā uz mīnu laukiem, savukārt otrie vaino pirmos par izpratnes trūkumu attiecībā uz modernā kara taktiku.
Vēl viens moments, kas iespaidoja rezultātu. Ukraiņu vienības, kas tika apmācītas NATO bāzēs un kuras bija paredzēts izmantot uzbrukuma smailē, pamatā sastāvēja no jauniesauktiem bez kaujas pieredzes, savukārt tie, kam tāda pieredze bija, tika atstāti frontē, lai to noturētu, kamēr gatavojās pretuzbrukums.
Trešā lieta. Pārsteiguma momenta trūkums. Par to, ka Krima tiks atbrīvota līdz gada beigām, lielījās visi, sākot no Ukrainas politiskās vadības un beidzot ar blogeri, kuram desmit sekotāji. Atzīšos - biju iedomājies, ka galvenais trieciens tiks veikts citā virzienā un viss tas ir domāts pretinieka mānīšanai, bet kļūdījos. Laikam būs saklausījušies Juriju Švecu, kas apgalvo, ka pārsteiguma moments un stratēģiskais apmāns modernajā karā nestrādā.
Nepietiekama dronu, tai skatā, tādu kā FPV (first person view) lomas novērtēšana, plānojot uzbrukumu. Kā esot izteicies viens no augsta ranga ukraiņu militārpersonām, tad, pateicoties droniem, bruņutehnikas dzīves ilgums kaujas lauka sastāda vienu minūti.
Raksta oriģinālversija lasāma šeit:
Tiem, kas raduši redzēt tālāk par savu degungalu un kuriem nav vienaldzīgs Ukrainā notiekošais, iesaku noskatīties divus video ar Ukrainas pretuzbrukuma analīzi.
Pirmais ir Jurijs Butusovs - ukraiņu kara korespondents un blogeris, kurš informāciju saņem no pirmavota frontes līnijā:
https://www.youtube.com/live/t982qjxY4EI?si=j2hU6wfCqNHghDG5
Otrs ir ukraiņu virsnieks Arty Green ar kaujas pieredzi kopš 2014.gada:
https://www.youtube.com/live/bqs2BdYURKc?si=ixh0G-QILFaKjOUP (Arestoviča muldēšanu var izlaist - kārtējā pašreklāma)
Apkopot svarīgāko, ko šie kungi ir pateikuši, var vienā teikumā - nemākulīga operāciju plānošana taktiskā līmenī. Tas attiecas gan uz ukraiņu BS vadību, Zalužniju ieskaitot, gan arī uz ASV zvaigžņotajiem ģenerāļiem, kas līdz šim karojoši ar ievērojami vājāku pretinieku.
Tas ir tas, par ko esmu runājis arī es savos rakstos - kāpēc spēku koncentrācija ar mērķi fontāli pārraut līdzvērtīga pretinieka nocietinātu aizsardzību modernā kara apstākļos nestrādā. Kara vešanas māksla līdzīgi kā jebkura cita nozare prasa radošu pieeju.
Slava Ukrainai un necilu galu krievu okupantiem - deģenerātiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
