Ģenerālprokurors it kā jauns, bet prokuratūra joprojām ir neviena nekontrolēta, bezatbildīga un patvaļīga „valsts valstī”
Pietiek lasītājs25.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ģenerālprokuratūra nespēj pieļaut, ka pensionāre par iznīcinātām kaņepēm saņem 1500 eiro kompensāciju. Prokurore Latvijas dzelzceļa prezidenta tiesas prāvā bez kautrēšanās ceļ galdā KNAB nelikumīgi iegūtus „pierādījumus”. Prokuratūra iet bijušā padomju tiesneša – miljonāra un visas padomju bijušās nomenklatūras pavadā un cenšas panākt, lai viņa nosaukšana par padomju kolaborantu tiktu atzīta par neslavas celšanu. Prokurors ar multiplo sklerozi slimai sievietei ņirdzīgi paziņo – jūsu bailes no Covid ir subjektīvas. Šis tikai pēdējo pāris nedēļu ziņas lika man atlasīt no nesenā Valsts kontroles atzinuma dažus fragmentus, kuros skaidri norādīts - prokuratūra joprojām ir neviena nekontrolēta, bezatbildīga un patvaļīga „valsts valstī”.
„Latvijā prokurora neatkarība nozīmē ne tikai ārējas ietekmes aizliegumu uz konkrētu kriminālprocesu gaitu un to ietvaros pieņemtajiem lēmumiem, bet neatkarība tiek uzskatīta par gandrīz absolūtu.”
„Tas ierobežo iespēju prasīt no prokuratūras atbildību par tās darba rezultātiem, sadarbību ar valsts pārvaldes institūcijām noziedzības novēršanas un apkarošanas politikas izstrādē, kā arī pieļauj iespēju neattiecināt uz prokuratūru labas pārvaldības un efektivitātes principus.”
„Prokuratūra nav attiecinājusi uz sevi Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas par valsts iestādes darbību atbilstoši labas pārvaldības, ekonomiskuma un efektivitātes principiem, kā arī par iekšējās kontroles sistēmas izveidi, tās uzraudzību un uzlabošanu.”
„Prokuratūrai ir centrālā loma tiesiskuma nodrošināšanā, bezatbildības un nesodāmības sajūtas mazināšanā valstī. Diemžēl dažādi izvērtējumi aizvien apstiprina, ka Latvijā ir trūkumi nopietnu noziedzīgo nodarījumu atklāšanā un izmeklēšanā. Tāpat, iespējams, nav sekmējušies centieni mazināt korupciju.”
„Lai arī prokuratūra izstrādā darbības stratēģiju un darba plānus, tie ir tik vispārīgi, ka nesniedz priekšstatu par to, kāds būs prokuratūras ieguldījums noziedzības apkarošanā, kā arī nav izmantojami prokuratūras darba efektivitātes novērtēšanai.”
„Attiecībā uz prokuratūras pamatfunkciju izpildi krimināltiesiskajā jomā un ārpus krimināltiesiskās jomas netiek veikts arī risku novērtējums. Tas nav veikts pat tādās nozīmīgās jomās kā integritāte (godprātīga rīcība), korupcija un interešu konflikts prokuroru darbībā.”
Faktiski šajos fragmentos skaidri un nepārprotami pateikts – šī valsts centrālā un galvenā tiesībsargāšanas iestāde ir sevi uzskatījusi par nekritizējamu un neaizskaramu valsti valstī, un vismaz pagaidām izskatās, ka arī jaunā ģenerālprokurora solījumi ir tikai vārdi...
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
