Ģimenes definīcijas gads

Ja nepieciešamais parakstu skaits būtu ticis savākts, tiktu ierosināts referendums, kurā droši vien būtu jāatbild uz vienkāršu jautājumu – saglabāt jēdziena “ģimene” definīciju tādu, kāda tā bija līdz 2020. gada 12. novembra Satversmes tiesas spriedumam lietā Nr. 2019-33-01, vai arī paplašināt un mainīt, jēdzienā ietverot faktisku kopdzīvi un prasītāju personīgās sajūtas par to, vai viņu kopdzīve ir ģimenes kopdzīve. Pirms parakstu vākšanas uzsākšanas juriste Baiba Rudevska ar kolēģiem izstrādāja likumprojektu, kāds būtu varējis izskatīties papildinātā un precizētā Satversmes 110. panta teksts; ar šo likumprojektu var iepazīties Telos vietnē.[1]

Svarīgi saprast, ka, pat ja nepieciešamie 154 868 paraksti būtu savākti un referendums ierosināts, tā iznākums visdrīzāk nebūtu nekāds. Ņemot vērā kvorumu algoritmu, Satversmes panta maiņai būtu bijis nepieciešams saņemt pusi balsu no visiem Latvijas balsstiesīgajiem. Nota bene: pusi nevis no visiem, kas aizgājuši līdz urnām, bet pusi no visiem balsstiesīgajiem, kuru skaits 13. Saeimas vēlēšanu brīdī bija 1 548 673 cilvēki. Šis vienkāršais aprēķins vēlreiz parāda, ka referendumi Latvijas šībrīža apstākļos ir faktiski neiespējami. To sekmīgai notikšanai būtu nepieciešama daudz, daudz lielāka pilsoņu aktivitāte, nekā pēdējās desmitgadēs vērojama Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.[2] Viens sekmīgs referendums, kura iznākumā tauta – Latvijas suverēns – tiešām kaut ko mainītu pati savā Satversmē, gandrīz izskatītos pēc valsts apvērsuma.

Šos apstākļus zinot un ņemot vērā, parakstu vākšana referendumam par ģimenes jēdziena definīciju gandrīz vai bija tikai simbolisks akts. Var sacīt, ka tam bija divi mērķi – (1) informēt pilsoņus par ārkārtīgi straujajām izmaiņām ģimenes jēdziena izpratnē un gatavotajā pārejā no ģimenes definīcijas dabīgo tiesību izpratnē uz ģimeni kā sociālu konstruktu vai pat subjektīvu sajūtu; (2) informējot pilsoņus, motivēt viņus vairāk iesaistīties valsts dzīvē un neredzēt ģimenes un bērnu tiesību nākotni kā bezcerīgi zaudētu. Neredzēt visus šādus jautājumus kā neatgriezeniski atdotus dažiem neievēlētiem tiesnešiem. Šie abi mērķi, manuprāt, vismaz daļēji ir sasniegti. Piemēram, runājot par (2) – vesela virkne no cilvēkiem, kas tā vai citādi bija iesaistījušies parakstu vākšanā, šobrīd balotējas gaidāmajām Saeimas vēlēšanām no dažādiem sarakstiem.           

Tieši pirms gada kāds domubiedrs gandrīz precīzi prognozēja parakstu vākšanas panākumus šādiem vārdiem: “Mobilizējot visus iespējamos spēkus, savāks, maksimums, piecdesmit tūkstošus.” Tiešām mobilizējot visus iespējamos spēkus – nevalstiskās organizācijas, draudzes, brīvprātīgos un divarpus politiskās partijas –, savāca nedaudz vairāk. Es personīgi cerēju uz 70 000 un kādā jūtu uzplūdu brīdī – pat 100 000.

Kāpēc parakstu skaits nebija lielāks? Uz to man ir vairākas atbildes, bet neviena no tām neietver: “jo Latvijas pilsoņu vairākums ir pārliecināts, ka Satversmes tiesas prasība atzīt viendzimuma pāru kopdzīvi kā ģimeni 110. panta nozīmē ir pareiza un taisnīga”. Tātad daži no galvenajiem iemesliem.

Pirmkārt, viss jautājums tiešām ir diezgan sarežģīts. Lai saprastu, par ko tieši ir runa, visa tēmas mape, ja tā var sacīt, ir jāsadala sīkākās sadaļās. Jāsaprot, kā sadzīves un privātpersonu sarunu līmenis atšķiras no valsts likumdošanas un jurisprudences līmeņa. Jāsaprot, kāpēc šajos dokumentos vārdu definīcijas ir izšķiroši nozīmīgas un tiešā veidā nosaka valsts politiku ne tikai ģimenes un bērnu tiesību jomā, bet arī, piemēram, izglītībā. Vismaz intuitīvi jāapjauš, kāds ir likumu mērķis un kāpēc apgalvojums, ka to mērķis ir vienkārši atspoguļot sociālo realitāti, kāda nu tā ir, nav un nevar būt patiess. Šāds skatījums arī netiktu pieņemts nevienā citā tiesību jomā. Jāsaprot, ka Satversmes tiesas spriedums bija nevis homofobijas apkarošanas spriedums, bet spriedums par bērnu tiesībām un vecāku pienākumiem. Tas ir fundamentāli atšķirīgs jautājums. Šajos pēdējos gados apsūdzības homofobijā un naida kurināšanā ir sasniegušas tādu iracionalitātes līmeni (ieskaitot no izglītotu cilvēku puses), ka šādi tiek nodēvēti jebkādi iebildumi pret homoseksuālu personu prasībām – it kā vienīgais veids, kā nebūt homofobam, būtu piekrist visam, ko homoseksuāla persona apgalvo vai vēlas. Tas atkal ir princips, kuru neviens nepieņemtu attiecībā uz citām minoritātēm – etniskajām, reliģiskajām, veselības stāvokļa un citām.

Visā visumā šķiet, ka Satversmes tiesas spriedumu kā sliktu, neloģisku un nepieņemamu atzina vismaz daļa no cilvēkiem, kas personīgi atbalsta viendzimuma attiecību juridisku atzīšanu. Līdzīgs piemērs varētu būt nesen laimīgi atceltais ASV Augstākās tiesas spriedums lietā Roe vs. Wade – slikti argumentēts neatkarīgi no tā, vai uzskatāt, ka tiesībām uz mākslīgo abortu jābūt atzītām, vai arī ne. Minot tikai dažas no problēmām: Satversmes tiesas spriedums visā savā izklāstā cieš no neformālās loģikas kļūdas petitio principii smagā formā. Tas savu vēlamo secinājumu ieliek jau pirmajā premisā: tā kā viendzimuma kopdzīve veido ģimeni 110. panta nozīmē, esam pierādījuši, ka viendzimuma kopdzīve veido ģimeni 110. panta nozīmē. Sprieduma konstatējošā daļa – lietā, kas skata paternitātes (no latīņu valodas: pater, ‘tēvs’) atvaļinājuma jautājumu, – piedzimušā bērna tēvu vispār pat nepiemin, it kā šāda informācija ģimenes tiesību jautājumos būtu pilnīgi nenozīmīga, un aprobežojas ar apgalvojumu, ka “bērna mātes partnere [..] faktiski esot uzskatāma par vienu no jaundzimušā bērna vecākiem”.[3] Un tā tālāk.

Taču nebija skaidrs un arī tagad līdz galam nav skaidrs, ko ar šo spriedumu darīt tālāk – kurā virzienā no šejienes doties. Spriedums izraisīja diezgan lielas jukas un attiecīgi darbošanos un pretdarbošanos dažādos virzienos. Cilvēkam, kurš tam nav sekojis līdzi, var būt grūtības saprast, kāda ir loģiskā vai cēloniskā sakarība starp priekšlikumu referendumam un Civilo savienību likumprojektu, kurš vēl nav pieņemts, kā arī starp minēto priekšlikumu referendumam un līdzīgu ierosinājumu, kuru partija “Nacionālā apvienība” grasījās virzīt uz Saeimu.[4]          

Otrkārt, parakstu vākšanai par referenduma ierosināšanu traucēja Covid-19 epidēmija un ar to saistītie pulcēšanās ierobežojumi. Šis kavēklis īpaši attiecas uz parakstīšanos pašvaldībās pie zvērināta notāra. Tai, protams, traucēja arī Krievijas iebrukums Ukrainā, kura gaismā ģimenes definīcija varēja izskatīties kā abstrakts, nenozīmīgs strīds. Īpaši tam traucēja visu lielo mediju un ziņu platformu, kā arī Latvijas sabiedrisko mediju ieņemtā stāja. Šo stāju varētu formulēt šādi – parakstu vācēji ir tumsonīgi un ļauni cilvēki, kuru mērķis ir vajāt un diskriminēt un kurus nekādā gadījumā nevajag laist pie mikrofona. Piemēram, Valsts SIA Latvijas televīzija (uzturēta par nodokļu maksātāju naudu), atbildot uz biedrības Asociācija “Ģimene” lūgumu ievietot sociālās reklāmas rullīti, kas informē par parakstīšanos, sākumā atteica, pamatojoties uz brīva ētera laika trūkumu. Taču tad, 8. jūlija vēstulē Nr.190/1-8, rakstīja sekojošo: “[s]askaņā ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 3. panta astoto daļu: “sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi stiprina vispārēju cieņu pret dažādām sabiedrības grupām, veicina to savstarpējo aizspriedumu mazināšanos, dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgu attieksmi pret visiem sabiedrības locekļiem, sevišķi pret personām ar invaliditāti.””

Latvijas televīzijas valde izlikās nesaprotam, ka, ja reiz Latvijas Republikas Centrālā vēlēšanu komisija ir apstiprinājusi parakstu vākšanu un to uzsākusi, likumprojekts nav atzīts par diskriminējošu. Latvijas pilsoņiem ir demokrātiskas tiesības par to tikt informētiem neatkarīgi no LTV valdes personīgajiem uzskatiem un politiskajām simpātijām. Valsts mediji nav šo mediju valdes personīgais lobija vai antilobija instruments – un, ja tas par tādu ir kļuvis, tad tas steidzīgi jāmaina. Piebilstu, ka ģimenes jēdziena definīcijai nav nekāda sakara ne ar cieņu pret cilvēkiem, kuru kopdzīves forma neatbilst definīcijai, ne ar aizspriedumiem un vēl mazāk – ar personām ar invaliditāti. Aizstāvēt ikviena bērna tiesības pazīt savus vecākus un augt ar tiem nav diskriminācija. Noraidīt lesbiešu pāru prasību saņemt mākslīgās apaugļošanas pakalpojumu, lai mērķtiecīgi radītu bērnus, kuriem nebūs tēva, līdz ar to dodot visai sabiedrībai signālu, ka bērniem tēvi nav vajadzīgi, nav aizspriedums. Arī privātie TV kanāli, tādi kā TV3, atteicās ievietot informatīvo reklāmu. Divas dienas pirms parakstu vākšanas noslēguma uzzināju, ka pat “Panorāmas” diktore par šo iniciatīvu neko nav dzirdējusi. Ņemot vērā visos šos apstākļus, gandrīz jāsaka, ka 58 222 cilvēku paraksti ir īsts rekords.          

Daudz tika kritizēts un apsmiets izvēlētais sauklis “Par dabisku ģimeni”. Pareizāk būtu teikt: “Par ģimeni dabīgo tiesību izpratnē”, taču arī šāds slogans lūgtin lūdzas pēc paskaidrojuma. Problēma ir, ka vārdos “dabisks” vai “dabīgs” daudzi saklausa – vai, drīzāk, izliekas saklausām – apelēšanas pie dabas loģisko kļūdu. Galu galā, var sacīt, ka dzīvot, kā sanāk, ir dabiski; dzīvot, kā pīles dzīvo, ir dabiski un gandrīz pat dabiskāk; slavenā “sociālā realitāte” taču ir ļoti dabiska. Bet, ja šis apzīmējums neder, tad ko likt tā vietā? “Tradicionālā ģimene”? Tā cilvēkiem asociējas ar sievu sišanu. “Konservatīvā izpratne par ģimeni”? Arī nekas labs nesanāktu, jo pat partija “Konservatīvie” nesaprot, ko tas nozīmē. “Kristīgā ģimene”? Pret to iebilstu dievturi un nekristieši, nemaz nerunājot par juristiem.

Būtiskā atziņa tomēr ir šī: no tā, ka tiesneši vai kādi jaunā laikmeta vēsmu nesēji ņem un pārdefinē visai sabiedrībai nozīmīgu jēdzienu tā, lai tas iekļautu parādības un sociālās realitātes daļas, kuras senāk tur neietilpa, pats koncepts un normatīvā realitāte, ko tas atspoguļo, neizzūd. Tas tikai meklē sev jaunu nosaukumu. Tāpat notiek un notiks arī ar citiem pārdefinētiem jēdzieniem – tādiem kā “vecāks”, “māte” un “sieviete” vai “vīrietis”. Nominālistiem nav taisnība, reālistiem ir taisnība – nevis vārdi rada realitāti, bet realitātei cilvēki dod vārdus. Cilvēka realitāte, ko sauc par cilvēka iedabu, ir caur caurēm morālu imperatīvu, ideālu un jābūtību piesātināta. Likumi, ja tie ir sava vārda cienīgi, nevis saka, kā sanāk vai kā tobrīd labāk izklausās, bet atspoguļo šo normatīvo realitāti un rāda uz to. Neko mazāk tiem darīt nav vērts. Nekas mazāk arī nav cilvēka cienīgi.              

Šis gads starp diviem jūlijiem bija labs gads. Par spīti lielai pretestībai pilsoniskā aktivitāte – tieši tā, kuru savulaik kā ļoti vēlamu un veicināmu uzsvēra tieši tie cilvēki, kas tagad dara visu iespējamo, lai visādas padibenes un atpakaļrāpuļi netraucētu viņu uzstādītajam valsts un sabiedrības kursam, – šķiet, sasniedza reti piedzīvotus augstumus. Centieni savākt balsis referendumam gandrīz bezcerīgā lietā arī ilustrē pamatoto neuzticēšanos politiskajām partijām – un solījumiem, kurus tās devušas un noteikti vēl turpinās dot.  

[1] Baiba Rudevska, “Tautas nobalsošana par Satversmes 110. panta grozījumiem. Likumprojekts un tā anotācija”: https://telos.lv/110-panta-likumprojekts/

[2] https://lvportals.lv/viedokli/331821-vai-latvija-ir-iespejams-sarikot-iedzivotaju-inicietu-referendumu-2021

[3] Spriedums lietā 2019-33-01, 2. lpp. Skat. https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.pdf.

[4] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/nacionala-apvieniba-piedava-satversme-noteikt-gimenes-jedzienu.a388007/

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu: