Iesaki rakstu: 
Apvienības Par labu Latviju šodienas paziņojums par jaunizceptā ārlietu ministra Ģirta Kristovska demisijas pieprasījumu, ir tikpat dumjš kā mūsu portāla vakar publicētajā e-pasta sarakstē tagadējā ministra paustā gatavība iztapīgi un glumi piekrist gandrīz vai jebkādiem uzskatiem, ja vien šī iztapība palīdzēs noturēt kāda potenciāla vēlētāja labvēlību.
Paziņojuma visaptverošā un neglābjamā dumjība slēpjas vienā ļoti skaidrā un konkrētā apstāklī. Un proti – šis demisijas pieprasījums ir pilnīgi un absolūti bezjēdzīgs.
Bezjēdzīgs ne tāpēc, ka par šādām lietām nepienāktos izlidot no krēsla, lai cik izmisīgi kārots un cik traģiski maziesildīts tas būtu. Pilsoniskās savienības algotie brēcēji – caurkritušie žurnālisti var vaimanāt, cik ādā lien, par „lētām montāžām”, kas publicētas „šādā Latvijai svarīgā dienā” – Kristovska amatā tikšanas brīdī. Viņiem ir taisnība tajā, ka tas patiešām, izsakoties Pilsoniskās savienības paziņojuma vārdiem, ir „skandalozs materiāls”.
Mūsu publicētā Kristovska un Aivara Sluča sarakste uzskatāmi rāda, kā viena gluma bezprincipu būtne bez garas domāšanas piekrīt cilvēkam ar cietiem uzskatiem un principiem. Un, ja nu bezdomu iztapība ir novedusi Ģirtiņu situācijā, kad „automātiski” piekrists uzskatiem, kuri var šķiet nepieņemami daudziem ne tikai Latvijas austrumos, bet arī rietumos, - krēslam vispār jau pienāktos izšļukt no dibenapakšas.
Taču demisijas pieprasījums totāli bezjēdzīgs ir tāpēc, ka Kristovska šķiršanās no ministra krēsla ir iespējama tikai gadījumā, ja kāda spalvaina roka vai muskuļota kāja – vienalga, zvaigžņoti strīpaina vai trīskrāsaina – viņam šo krēslu par dumju izrunāšanos vai ko tamlīdzīgu izspers no sēžamvietas apakšas vai pašu no tā izcels aiz ausīm.
Tas tiešām iespējams tikai un vienīgi šādā gadījumā, jo visa Kristovska līdzšinējā politiskā un administratīvā karjera rāda, ka šis nu ir tas godavīrs, kurš nekad un nekādos apstākļos neatzīs savu vainu un neuzņemsies nekādu atbildību, ja vien kaut jel kā varēs izsprukt, izlocīties, vainojot ļaunos spēkus vai – kā šajā gadījumā – „provokāciju”.
Nebūtu jau it kā nekāds lielais kreņķis – vai nu mazums mūsu gudro galvu vidū šādu ieglumu godavīru. Taču nelaime tā, ka Ģirtiņš ieņem nevis kaut kādu, bet ārlietu ministra amatu, kurā šāds te aprobežotības, nekompetences, ambīciju un glumības komplekts var izrādīties valstij vienkārši bīstams.
Varbūt kāds vēl atceras, kā pat aizsardzības ministra amatā mūsu Ģirtiņš gandrīz pamanījās pieteikt karu Baltkrievijai, - un šajā postenī glupību strādāšanas iespējas bija krietni mazākas. Ar vārdu sakot, nav jābūt īpašam orākulam, lai paredzētu – Ģirtiņš vēl sevi parādīs. Nelaime tik tā, ka atšķirībā no pašu mājām pasaules tēvoči regulāriem glupiem meliem par provokācijām un montāžām var arī nenoticēt, - un tad cietīs ne jau glumais Ģirts Valdis, bet gan valsts.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
