Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās lasu ziņās, ka Latvijas valdība Krievijas embargo upuriem varētu atvieglot nodokļus un sniegt kredītgarantijas. Šādu informāciju, ka valdība atbalsta uzņēmējus, varētu uztvert pozitīvi, ja vien mums nebūtu dzīves skolas, ko mēs izgājām no 2009.gada, kad arī valsts uzņēmās atbalstīt kādu krīzē cietušu grimstošu uzņēmumu.
Jāatceras, ka valsts atbalsts parasti tiek īstenots tikai šaura loka interesēs un viss smagums tiek uzkrauts uz nodokļu maksātāju pleciem. Nedaudz atsvaidzināšu atmiņu tiem, kam piemirsušies 2009.gada notikumi.
2008.gada decembrī valdība un Saeima izlēma, ka „valsts asinsrites”- banku glābšanai ir jāziedo iedzīvotāju labklājība. Valsts atbalsts šim „Titānikam” 2009.gadā bija 1,734 miljardi eiro.
No 2009.gada 1.janvāra vairumam strādājošo tika būtiski samazinātas algas, ļoti daudzi tika „samazināti”- atlaisti, tika palielināti nodokļi. Šā paša gada jūnijā tika nolemts vēl vairāk samazināt strādājošo algas, samazināt ģimenes valsts pabalstus tām ģimenēm, kurās ir vairāk nekā viens bērns, par 10% samazināt pensijas un strādājošajiem pensionāriem atņemt 70% no nopelnītā. Satversmes tiesa vēlāk šādu neprātīgu lēmumu par pensiju atņemšanu gan atcēla, bet ne visi sagaidīja šo Satversmes tiesas spriedumu un atguva savu nolaupīto pensiju.
Attiecībā uz tiem, kuri bija bez ierunām piespiesti ziedot savas algas, līdz pat šim brīdim nav izdomāts nekāds kompensējošs mehānisms, kaut gan izglābtā banku sistēma pusgada laikā pamanās uz šo pašu aplaupīto ļautiņu rēķina nopelnīt 176,793 miljonus eiro, kas ir par 59,8% vairāk nekā 2013.gada attiecīgajā laika periodā. 2014.gada jūnija beigās banku sektora kopējais aktīvu apmērs bija 28,331 miljards eiro, - tas salīdzinājumā ar maija beigām ir pieaudzis par 1,1% jeb 311,063 miljoniem eiro.
Līdz šim nevienam nav ienācis prātā aprēķināt cik patiesībā izmaksāja „banku sistēmas”- Parex bankas glābšana.
Vairumam šī banku krīze neaprobežojas ar algas samazinājumu par aptuveni 50%, daudzi palika vispār bez darba un ienākumiem. Ne Saeimai, ne valdībai neienāca prātā doma, ka vajadzētu aizsargāt šos cilvēkus, uz kuru pleciem tika uzkrauta „banku sistēmas” glābšana. Daudzi, nesagaidot atbalstu no valsts, aizbrauca, tādā veidā valsts budžets ik gadu zaudēja vairāk nekā 1,5 miljardus latu.
Visgrūtāk visus šos gadus klājas ģimenēm ar bērniem, jo Latvijā nav likuma vai noteikumu, kas regulē to personu aizsardzību, kurām pēc visiem šiem ekonomikas stabilizācijas pasākumiem, ar kuriem tika palielināti iedzīvotāju izdevumi un samazināti ienākumi, radās grūtības pat samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Daudzi jaunieši nevarēja turpināt uzsāktās mācības, jo ģimenei nepietika līdzekļu
Pēc statistikas datiem Latvijā ir tikai 1000,3 tūkstoši ekonomiski aktīvu iedzīvotāju, bet vairāk nekā 900 tūkstoši personu ir Latvijas Bankas kredītu reģistrā, un vairumam no viņiem ir arī ģimene, kas liecina, ka parādu piedziņas jautājums ir nopietna sociāla problēma, kuru nedrīkst ignorēt.
Ja ticam statistikai, tad puse Latvijas iedzīvotāju objektīvu apstākļu dēļ pašlaik slīgst parādu jūgā. Parādu piedziņas prakse, nevis spēkā esošā likumdošana, ļauj parādniekam atņemt visu - gan paša parādnieka, gan galvotāja īpašumus. Banku uzpūstā nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas rezultātā straujā nekustamo īpašumu cenu krituma dēļ arī ar ieķīlāto īpašumu pārdošanu izsolēs vēl nav gana, lai dzēstu parādus, un cilvēki paliek bez jumta virs galvas un ar parādiem. Tādas ES rezolūcijas, kas aizstāv šos postā iedzītos cilvēkus, mūsu varas partijas ignorē.
Valsts atbalsts banku glābējiem ir katastrofāls. Daudzi izmisumā iedzītie, kas ir mēģinājuši iegūt trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu, ir saskārušies ar bāriņtiesu un sociālo darbinieku draudiem atņemt bērnus un ievietot tos bērnu namā, ja vecākiem nav pietiekami daudz līdzekļu bērnu uzturam. Otrreiz šie grūtībās nonākušie cilvēki uz šiem dienestiem vairs neiet un palīdzību nelūdz, jo kurš gan vēlas zaudēt savus bērnus? Šiem cilvēkiem neatliek nekas cits kā doties uz kādu citu valsti, kur cilvēks ar bērniem ir vērtība un nav draudu pazaudēt bērnus tikai tāpēc, ka esi palicis bez darba.
Tas ir tikai neliels ieskats tajā ārprātā, ko izraisīja valsts sniegtā palīdzība grūtībās nonākušam uzņēmumam. Vai mēs esam gatavi vēlreiz „kāpt uz tā paša grābekļa”? Vai mums ir kaut neliela garantija, ka šobrīd plānotie atbalsta pasākumi mums būs mazāk sāpīgi nekā iepriekš minētie? Vai tiešām pret Parex patiesajiem glābējiem bija tik grūti piemērot saprātīgus atbalsta pasākumus uzreiz pēc algu samazināšanas?
Seko mums 
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
